MARKS TVENS - EŅĢEĻA VĒSTULE UN CITI STĀSTI

starp skatītājiem atradīsies kāds neticīgais, kas, kri­tiskajā brīdī uzgriezdams elektrību, sabojās visu. Bet es negribēju, ka Merlins atstātu darbu, pirms es vēl nebiju sagatavojies, kas nebija iespējams, kamēr nebija saņemtas vajadzīgās mantas no Kamelotas. To atvešana prasīs vismaz divas līdz trīs dienas.

Mana klātbūtne deva mūkiem cerības un viņus iepriecināja vismaz tik daudz, ka viņi tajā vakarā pirmo reizi pēc desmit dienu ilgas gavēšanas kārtīgi paēda. Tiklīdz viņu vēderi bija attiecīgi stiprināti ar barību, to garastāvoklis strauji uzlabojās, un, kad apkārt sāka iet alus kanna, labsajūta pieauga vēl straujāk. Piedzērušies svētie tēvi negribēja atstāt galdu, un tā mēs nosēdējām visu nakti. Bija ļoti jautri. Tika stāstīti veci, apšaubāma satura stāsti,kas bezzobainajām mutēm lika smieklos pārvērsties, asa­rām ritēt pār vaigiem un apaļajiem vēderiem raus­tīties; tik skaļi tika aurotas divdomīgas dziesmas, ka pat zvanu skaņas vairs nevarēja'sadzirdēt.

Beidzot arī es iedrošinājos izstāstīt kādu stāstu, kam bija milzīgi panākumi. Bez šaubām, tie nera­dās tūlīt, jo šīs zemes iedzīvotāji nespēj uzreiz ap­tvert jokus; bet, kad es to stāstīju piekto reizi, tie sāka plaisāt, kad es to stāstīju astoto reizi, tie sāka sabirzt druskās; atkārtojis stāstu divpadsmito reizi, tie sadrupa gabalos, un pie piecpadsmitās reizes tie bija galīgi sašķīduši un, paņēmis slotu, es tos uz- slaucīju. Bez šaubām, tas, ko es stāstu, nav jāsaprot burtiski. Sie salinieki ir gausi savā aptveršanā, bet, kad viņi beidzot ir aptvēruši, tad atmaksa par

ieguldītajām pūlēm ir tik liela, ka atstāj ēnā visas pārējās tautas.

Nākošajā rītā, tikko sāka svīst gaisma, es iera­dos pie avota. Merlins jau bija priekšā, burdamies kā bebrs, bet nespēdams radīt ne mazākā slapjuma. Viņš nebija labā omā, un katrreiz, kad es aizrādīju, ka šis līgums varbūt drusku par smagu iesācējam, viņš lamājas kā biskaps, — tas ir, es šeit domāju franču biskapu Reģenta laikā.

Apstākļi UZ vietas bija tādi, kādus es tos biju iedomājies. Svētais avots bija gluži ikdienišķs iestādījums, parasta veida izrakts un ar akmeņiem izlikts. Pat melos, kas bija radījuši tā slavu, nebija nekā brīnišķīga; arī es tādus būtu varējis pastāstīt bez mazākām grūtībām. Avots atradās tumšā telpā akmens kapličas vidū. Uz kapličas sienām atradās ļoti daudz gleznu, kas būtu likušas pat reklāmām izskatīties vērtīgām. Gleznās bija attēloti dažādie avota ūdens veiktie brīnumdarbi, kas bija notikuši tad, kad neviens nebija atradies tuvumā, atskaitot eņģeļus. Eņģeļi ir vienmēr tur, kur sagaidāms kāds brīnums, — laikam tādēļ, lai tiktu uzbildēti. Eņģeļi tāpat to mīl kā ugunsdzēsēji; par to var viegli pār­liecināties vecmeistaru gleznās.

Telpu, kurā atradās avots, vāji apgaismoja lampa; kad avotā bija ūdens, mūki to vilka ārā ar grieztuvi un, salējuši silēs, novadīja akmens rezer­vuāros, kas atradās kapličā. Tikai mūki drīkstēja ieiet avota kambarī. Ar sava amata brāļa un padotā laipno atļauju arī es tur iegāju. Viņš pats gan ne­bija tur savu kāju spēris. Viņš darīja visu zīlēdams

un nekad nestrādāja ar prātu. Ja viņš būtu tur iegā­jis un apskatījies, nevis strādājis ar savām sajuku­šajām smadzenēm, tad viņš būtu avotu savedis kār­tībā pavisam vienkāršā veidā, pie tam ar parastiem līdzek|iem būtu varējis pārvērst brīnumā; bet nē, viņš bija vecs muļķis, burvis, kas ticēja pats savām burvībām; ar šādu māņticību saslimis burvis taču nespēj augt savā meistarībā.

Es domāju, ka avotā ir radusies plaisa, dažiem sienas akmeņiem izdrūpot un izveidojot caurumus, pa kuriem ūdens varēja aizplūst. Izmērījis ķēdi, es konstatēju, ka tā ir 98 pēdas gara. Tad iesaucu iekšā pāris mūku, aizslēdzu durvis un, paņēmis rokā sveci, liku sevi nolaist avotā. Manas aizdomas izrādījās pareizas; pamatīgs gabals no sienas bija izdrupis, radīdams lielu plaisu.

Es gandrīz nožēloju, ka šī teorija izrādījās pa­reiza, jo man bija prata vēl kāda cita varbūtība, daudz pateicīgāka brīnumam. Es atcerējos, ka Amerikā daudzus gadsimtus vēlāk gadījumos, kad apstājās plūst naftas avots, tas tika izspridzināts ar dinamita lādiņu. Ja ūdens trūkums avotā būtu šādā veidā izskaidrojams, tad es visus pārsteigtu, likdams kādam ne sevišķi vērtīgam iemest avotā dinamita bumbu. Sim pasākumam biju nodomājis nozīmēt Merlinu. Tomēr tagad bija skaidrs, ka spridzināt šeit nebija nekādas vajadzības. Bet ne jau vienmēr viss notiek tā, kā mēs to gribētu. Tādēļ nav jāmokās ar nožēlām, vilšanās nedrīkst iespaidot darbīgu cilvēku, viņam tomēr jāzina, kā sasniegt savu mērķi. To es arī darīju. Nebija vajadzības

steigties, gan pienāks laiks ari bumbai. Un tas tiešām pienāca.

Kad mūki bija mani uzvilkuši augšā, es viņus izsūtīju ārā un nolaidu avotā makšķeres auklu; avots bija simt piecdesmit pēdas dziļš, četrdesmit vienu pēdu tajā atradās ūdens. Es iesaucu iekšā kādu mūku un tam pajautāju:

— Cik dziļš ir avots?

— To, ser, es nezinu, jo neviens man nav to teicis.

Cik aiigslu laja parasti stāv ūdens?

— Ka stasla senie raksti, tad šos divus gad­simtus tas atradies gandrīz līdz pašai augšai.

Tas bija pareizi, vismaz attiecībā uz pēdējo laiku, kā to pierādīja daudz ticamākas pazīmes nekā mūks — tikai divdesmit vai trīsdesmit pēdas no ķēdes aiz lietošanas bija noberztas spožas, pā­rējā ķēdes daļa bija sarūsējusi. Kas bija noticis to otro reizi, kad avots bija pārstājis dot ūdeni? Bez šaubām, kāda praktiska persona toreiz bija aizlā­pījusi radušos caurumu, pēc tam paziņodama dieva lēmumu, ka avotā atkal radīsies ūdens, ja noliegs grēcīgās peldes. Tagad atkal bija radies caurums, un šie bērni, izlūgdamies debesu palīdzību, būtu skaitījuši lūgšanas, rīkojuši svētos gājienus, zvanī­juši zvanus, kamēr paši izžūtu un pārvērstos pīšļos, un nevienam no šiem nevainīgajiem nebūtu ienācis prātā izmērīt avotu ar makšķeres auklu vai arī nolaisties tajā un iepazīties ar īsto stāvokli. Visgrūtāk ir cīnīties ar vecām parašām. Tās pāriet no vienas paaudzes uz otru. Ja kāds to laiku cilvēks gribēja domāt savādāk nekā viņa senči, tad viņš tūlīt tika turēts aizdomās par nelikumību. Tādēļ es teicu mūkam:

— Radīt ūdeni sausā avotā ir sevišķi grūts brī­numdarbs, bet mēs tomēr mēģināsim, ja tas neiz dosies brālim Merlinam. Brālis Merlins ir ļoti labs burvis, bet viņa specialitāte ir salona triki, tā ka šeit viņam var arī neizdoties; tas ir visticamākais. Bet tādēļ jau viņš nebūt nav sliktāks; cilvēks, kas var veikt šādu brīnumu, ir pietiekoši gudrs, lai vadītu viesnīcu.

— Viesnīcu? Es gan nebūšu dzirdējis.. .

— Par viesnīcu? Tas ir tas pats, ko šeit dēve par iebraucamām vietām. Cilvēks, kas spēj veikt šādu brīnumu, var turēt iebraucamo vietu. Ls lo spēju un izdarīšu; bet es negribu jums noslēpt, ka šāda veida brīnumdarbs prasa vislielāko okulto spēku sasprindzinājumu.

— Neviens gan labāk nezinās patiesību ka mūsu brāļu draudze, jo, kā lasām senos rakstos, šī darba veikšanai bijis vajadzīgs vesels gads. Lai dievs jums palīdz, mēs par to lūgsim.

No veikalnieciskā viedokļa raugoties, bija ļoti svarīgi izplatīt baumas, ka darbs grūti veicams. Cik gan daudzi sīki pasākumi nav padarīti lieli ar pa­reizu reklāmu! Sim mūkam es to biju ieskaidrojis, gan viņš pastāstīs to arī citiem. Dažās dienās par to runās viss tuksnesis.