MARKS TVENS - EŅĢEĻA VĒSTULE UN CITI STĀSTI

… To jūs patiešām esat cēli veicis, ser Ozana. No kurienes jūs tagad ierodaties?

— Es tikko kā atgriezos no Svētās ielejas, ser.

— Lūk, kā! Tas mans pašreizējais ceļa mērķis. Kā klājas mūkiem, vai nav kas jauns noticis?

— Jel nejautājiet labāk.. . Klau, zēn, saņem zirgu un pabaro to labi, ja tev savas ādas žēl; un tagad žigli uz stalli un dari, kā tev teicu … Ser, es atvedu bēdīgas ziņas un .. . ai, svētceļnieki? Nā­ciet tuvāk, labie ļaudis, un paklausieties, ko jums teikšu, jo tas skar jūs, tāpēc ka jūs ejat meklēt to, kas nav atrodams; tad klausieties, kas man jums sakāms, un savu galvu lieku ķilā par šiem vārdiem, jo ir noticis tas, kas gadās tikai reizi divsimt gados, kā teic; tad šāda nelaime ir piemeklējusi Svēto ieleju ar visaugstākā pavēli, un tās taisnās lietas iemesli bija šādi, un gadījums …

— Brīnišķīgais avots vairs nedod ūdeni!

Sis kliedziens izlauzās no desmit svētceļnieku mutēm.

— Jums taisnība, ļaudis, es tikko kā gribēju to teikt.

Vai alkal kads būtu mazgājies?

— Tā doma gan, lai ari neviens tam netic. Šķiet, ka būs izdarīts kāds cits grēks, ko neviens nezina.

— Ko dara mūki?

— To cilvēks vārdos nespēj izteikt. Jau deviņas dienas avotā nav ūdens. Dienu un nakti nepār­traukti skan lūgšanas, bez mitas notiek svētie rituāli; mūki, mūķenes un atradeņi ir galīgi pār­guruši, un, tā kā balsī tie vairs nespēj parunāt, tad svētajās vietās tiek izkārtas uz pergamenta uzrak­stītas lūgšanas. Beidzot tie nolēma sūtīt pēc jums, ser saimniek, lai jūs izmēģinātu savu burvju varu. Gadījumam, ja jūs nevarētu ierasties, tika atvests Merlins, kas jau tur atrodas trīs dienas. Viņš ap­solījās dabūt ūdeni, kaut vai tam vajadzētu zemes­lodi uz pusēm pāršķelt un visas karaļvalstis iznīci­nāt. Itin pamatīgi viņš tur ņēmās, saukdams talkā savus elles kalpus, bet ne piliena ūdens vēl nav iz­spiedis, pat ne tik daudz mitruma, lai nosvīstu ka­para spogulis, ja neskaita to mucu sviedru, ko viņš izsvīdis, strādādams no saules līdz saulei; un ja jūs …

Brokastis bija gatavas. Kad mēs bijām paēduši, es parādīju seram Ozanam vārdus, ko biju uzrak­stījis viņa cepures iekšpusē: «Ķīmiskā nozare, labo­ratorijas nodaļa, sekcija G. Pxxp. Atsūtīt divus Nr. 1, divus Nr. 3 un sešus Nr. 4 kopā ar visām nepieciešamajām detaļām un divus apmācītus pa­līgus.»

Es teicu:

— Tagad, drošsirdīgais bruņiniek, dodieties uz Kamelotu, cik ātri vien spējat, un parādiet šos vār­dus Klarensam. Sakiet viņam, lai visus pieprasītos materialus tūlīt nosūta uz Svēto ieleju.

— Es pateikšu, ser Meistar.

Un prom viņš bija.

Svētceļnieki bija tikai cilvēki. Ja viņi tie nebūtu, viņi rīkotos citādi. Veikuši garu un grūtu ceļojumu, nonākuši jau gandrīz pie sava mērķa un, uzzinā­dami, ka galvenais iemesls, kādēļ viņi bija uzņē­mušies šo gājienu, ir zudis, viņi vis negriezās at­pakaļ un nemeklēja kaut ko izdevīgāku, kā to būtu darījuši zirgi vai kaķi, vai tārpi, — nē, lai cik ļoti viņi bija gribējuši redzēt avotu, tad tagad viņi des­mitiem reižu vairāk vēlējās redzēt vietu, kur avots bija atradies. Cilvēki vispār ir neaprēķināmas būtnes.

Mēs devāmies uz priekšu ļoti ātri; jau pāris stundu pirms saulrieta mēs atradāmies augstajos kalnos, kas ieslēdza Svēto ieleju no visām pusēm, un raudzljāmies uz leju. Varēja saredzēt tikai gal­veno, un tie bija triju celtņu masivi, kas atradās cits no cita stipri tālu un, no lielā augstuma raugo­ties, izskatījās kā rotaļlietas plašajā, tuksnesim līdzīgajā ieleja. Sāda ainava parasti ir skumja, jo šķiet, ka laiks tur apstājies uz vietas un visu pār­ņēmusi nāve. Bet kāda skaņa tomēr pārtrauca klu­sumu, lai vel vairāk izceltu tā dziļo skumību — tās bija tālu zvanu skaņas, ko šad tad atnesa vējš, tik klusas un maigas, ka mēs nezinājām, vai dzirdam tās ar ausīm vai sirdi.

Pirms tumsas iestāšanās mēs nonācām klosterī. Vīrieši dabūja naktsmājas mūku klosterī, bet sie­vietes aizsūtīja pie mūķenēm. Turpat virs galvas zvanīja zvani, un to svinīgās skaņas izklausījās kā likteņa aicinājums. Ikviena mūka sirdi bija sagrā­bis māņticīgs izmisums, kā to varēja spriest no viņu bālajām sejām. Visur bija redzamas šīs melni tērptās, nedzirdamiem soļiem ejošās, bālās parā­dības, kas te parādījās, te pazuda kā dīvaini sapņu tēli.

Vecā abata prieks, mani ieraugot, bija aizkusti­nošs. Pat līdz asarām; raudāja gan tikai viņš. Tad viņš teica:

— Nevelc lietu garumā, dēls, un sāc savu glāb­šanās darbu. Ja mums neizdosies tuvākajā laikā atsaukt ūdeni atpakaļ, tad mēs esam pazuduši un divu gadsimtu labajam darbam pienāks gals. Tik raugies, lai tu to izdarītu ar svētām burvībām, jo baznīca nepieļaus, lai tās labā darbojas velna spēki.

— Par to varat būt pilnīgi pārliecināts, tēv, ka nelietošu tādas mākslas, kas nāk no velna, vai ko tādu, ko nebūtu radījusi dieva roka. Bet vai Merlins strādādams cieši pieturas pie šiem noteikumiem?

— Viņš teica, ka to darīs, mans dēls, tā viņš teica un zvērēja.

— Nu, tādā gadījumā lai viņš turpina.

— Bet tu taču nesēdēsi bez darba, ja vari vi­ņam palīdzēt.

— Nebūs labi, ja tiks sajauktas dažādas meto­des, tēv. Bez tam tas nebūs biedriski. Amata brā­ļiem neklājas citam citu noliegt. Gan mums abiem būs tur darba diezgan, un beigās jau noskaidrosies, kurš no mums labāks. Merlins ir noslēdzis līgumu; neviens cits burvis to nedrīkst aiztikt, pirms viņš nav to uzteicis.

— Bet es viņu varu no līguma atbrīvot, jo ne­pieciešamība ir tik liela, ka attaisno šādu rīcību. Un, ja arī tas tā nebūtu, kas gan var pavēlēt baz­nīcai? Baznīca pavēl visiem; ko tā grib, to dara, lai arī kā tas vienam otram sāpētu. Es Merlinu atbrīvošu no līguma, un tu tūlīt sāksi savu darbu.

— Tas nevar notikt, tēv. Bez šaubām, tas, kurš ir visspēcīgs, var darīt, ko grib, un neviens viņu nevar par to sodīt, bet mēs, nabaga burvji, neesam tā privileģēti. Merlins ir ļoti labs burvis sīkās lietās, un kā tādam viņam ir gluži laba slava. Viņš pūlas un cenšas darīt to labāko, un tas nemaz nebūtu pieklājīgi,_ ja es tagad noņemtu viņam darbu, kad viņš to vel nav atstājis.

Pēc šiem vārdiem abata seja noskaidrojās, un viņš teica:

— Tas ir vienkārši. Ir dažādi veidi, kā viņu pār­liecināt to atstāt.

— Nē, nē, tēv, tas nevedīs pie laba gala, kā ļaudis mēdz teikt. Ja viņu pret paša gribu piespiestu atteikties, tad viņš noburtu avotu un paietu ilgs laiks, kamēr es atklātu burvības noslēpumu. Tas varētu pat ilgt veselu mēnesi. Piemēram, es varētu uzstādīt burvību, ko sauc par telefonu, un Merlinam paietu simt gadu, pirms viņš atklātu tā noslēpumu. Kā redzat, tas var mani aizkavēt uz veselu mēnesi! Vai tik sausā laikā, kāds ir pašreiz, jūs uzdroši­nātos riskēt ar veselu mēnesi?

— Mēnesi! Iedomājoties vien, man jānodreb. Lai notiek tava griba, dēls! Bet šī vilšanās padara man smagu sirdi. Atstāj mani un ļauj man gur­dumā un gaidās vadīt savu laiku, kā to esmu darī­jis šis desmit garās dienas, kad guļošais ķermenis šķiet atpūšamies, kaut gan sirdij nav miera.

Protams, Merlinam būtu bijis labāk aizmirst smalko toni, jo viņš nekad nespētu radīt avotā ūdeni, būdams īsts sava laika burvis. Tiem brīnu­miem, kas bija darījuši viņu slavenu, bija tā laime notikt tad, kad neviens, izņemot viņu pašu, nebija klāt. Viņš nekad neradīs avotā ūdeni, ja visu laiku tam apkārt stāvēs cilvēki; pūlis tāpat varēja kaitēt burvja brīnumiem tais laikos, kā tas var kaitēt spi- ritista brīnumiem manā laikā: katrā ziņā vienmēr