DŽEKS LONDONS - MĀRTIŅŠ ĪDENS

Uzlicis cepuri, viņš aizgāja un visu rīta cēlienu pava­dīja ieroču veikalā, izraugoties automātiskas šautenes, patronas un zvejas rīkus. Pieprasījums bija tik mainīgs, ka viņš nolēma visu tirdzniecībai vajadzīgo pasūtīt tikai no Tahiti. Preces varēs pasūtīt arī Austrālijā. Šāds atri­sinājums viņu iepriecināja. Apziņa, ka nepieciešams kaut ko darīt, tagad likās neizturama. Iedams atpakaļ uz vies­nīcu, Mārtiņš tīksmi domāja par ērto atzveltni, kas viņu tur gaida, un dusmās gandrīz iestenējās, ieraudzījis šai krēslā jau sēžam Džo.

Džo bija sajūsmā par mazgātavu. Viss bija nokārtots, darbu varēja sākt kaut vai rīt. Mārtiņš gulēja gultā un pievērtiem plakstiem klausījās Džo runas plūdos. Mārtiņa domas klīda tālu projām, pat aiz apziņas robežām. Laiku pa laikam viņš ar pūlēm saņēmās, lai kaut ko atbildētu Džo. Turklāt Džo taču patika viņam. Bet Džo bija dzīves piesātināts. Saskarsme ar šo dzīvīgumu tagad sagādāja Mārtiņam mokas. Viņa nogurušajam garam tas bija pārāk smags pārbaudījums. Kad Džo ieminējās, ka viņi kādreiz uzvilks cimdus un padunkāsies, Mārtiņš sāpēs gandrīz iekliedzās.

— Neaizmirsti, Džo, ka tev savā mazgātavā jāievieš tāda pati kārtība, par kādu tu stāstīji «Karstavotos». Ne­kādu virsstundu! Nekādu nakts darbu! Un labs atalgo­jums. Bērnus neliec pie ruļļa! Nekādā ziņā nepieņem bērnus!

Džo palocīja galvu un izvilka piezīmju grāmatiņu. 336

— Redzi, šorīt pirms brokastīm uzmetu noteikumus. Paklausies!

Viņš sāka lasīt, un Mārtiņš piekrītoši kaut ko murmi­nāja, visu laiku domādams tikai par vienu — kad Džo beidzot ies projām.

Jau bija vēls, kad Mārtiņš pamodās. Apziņa gausi pie­vērsās dzīves īstenībai. Mārtiņš pavērās apkārt. Istaba bija tukša. Džo acīmredzot klusām aizgājis, redzot, ka Mārtiņš iemidzis. «Ļoti uzmanīgi, it īpaši no Džo,» Mār­tiņš nodomāja. Tad viņš aizvēra acis un atkal iemiga.

Turpmākajās dienās Džo bija pārāk aizņemts ar maz­gātavas iekārtošanu un viņu daudz neapgrūtināja. Tikai aizbraukšanas priekšvakarā avīzēs parādījās ziņojums, ka Mārtiņš Idens iegādājies karti uz «Meripozas». Pašaizsar­dzības instinkta skubināts, Mārtiņš ieradās pie ārsta un lūdza sevi izmeklēt. Neatklājās nekāda vaina. Sirds un plaušas bija tieši lieliskas. Cik varēja spriest ārsts, visi viņa orgāni bija pilnīgi veseli un darbojās normāli.

— Jums nekas nekaiš, mister Iden, — ārsts teica, — galīgi nekas. Jums ir lielisks veselības stāvoklis. Atklāti sakot, es jūs tādēļ apskaužu. Jūsu organisms ir apbrīno­jams. Kāds krūšukurvis! Sis krūšukurvis un kuņģis ir jūsu neiedomājamās veselības un spēka ķīla. Tik fiziski vesels cilvēks atrodams viens starp tūkstošiem, nē, starp desmi­tiem tūkstošiem. Jūs nodzīvosiet simt gadu, ja nenotiks kāds nelaimes gadījums.

Mārtiņš pārliecinājās, ka Lisijas diagnoze bijusi pa­reiza. Fiziski viņš ir pilnīgi vesels. Taču ar galvu kaut kas ir noticis, un vienīgi aizbraukšana uz Dienvidjūru var izlabot «domāšanas mehānismu». Taču ļaunākais bija tas, ka patlaban — ceļa jūtīs — Mārtiņam vairs negribē­jās nekur braukt. Dienvidjūra nemaz nelikās labāka par buržuāzisko civilizāciju. Nekādu sparīguma uzplūdu doma par aizbraukšanu neradīja, tieši otrādi — nomāca gaidāmā piepūle : Būtu labāk, ja viņš jau atrastos uz kuģa, kur visas rūpes noveltos no pleciem.

Pēdējā diena Mārtiņam bija īstas mocības. Izlasījuši par viņa aizbraukšanu, Bernards Higinbotams, Ģertrūde un visa viņu ģimene, arī Hermanis fon Smits un Mariona ieradās atvadīties. Pēc tam bija jānoslēdz vairāki darī­jumi, jāsamaksā rēķini, jāapmierina uzplijigie reportieri. No Lisijas Konoli viņš īsi atvadījās pie vakarskolas dur­vīm un steigšus aizgāja. Atgriezies viesnīcā, viņš tur sastapa Džo, kas visu dienu bija rosījies mazgatavā, tāpēc nebija varējis atnākt agrāk. Ar to Mārtiņa pacietības mērs bija pilns, tomēr viņš piespieda sevi pusstundu no­klausīties Džo tērgāšanā, nervozi spaidīdams krēsla at­zveltņus.

— Ievēro, Džo, — viņš, starp citu, sacīja, — ka tu neesi piesiets pie šās mazgātavas. Neesi no tās atkarīgs. Jebkuru brīdi vari to pārdot un palaist naudu vēja. Ja tev tas viss apnīk un atkal gribas klaiņot — ņem kajas pār pleciem. Dzīvo tā, kā tev pašam labak patīk.

Džo papurināja galvu.

— Nekā, es vairs neklimtīšu pa lielceļiem, paldies par kūkām! Klaiņošana visādi ir laba, trūkst tikai viena — meiteni. Bet es bez tām nevaru iztikt, dari, ko gribi! Klai­ņot, pats saproti, var tikai viens. Gadās iet garām mā­jām, kur skan mūzika, smejas un dejo smukas meitenes baltās kleitās, paskatās uz mani pa logu, uzsmaida! Ek! Tad sava dzīve liekas īsts zaņķis! Man tak traki patīk de­jas un pikniki, pastaigas mēnesnīcā un viss pārējais! Ve­ļas mazgātava, kārtīgs uzvalks, naudas žūksnis kabatā — tā pavisam cita lieta! Vakar sapazinos ar kādu meiteni un, goda vārds,' uz vietas varētu apprecēt. Visu dienu, tikko atceros, dziedāt vien gribas. Smuka pēc velna, acis tik mīlīgas, un balstiņa tik maiga! Taisni kā man radīta, es tev saku! Kāda joda pēc tu, Mārt, neprecies? Tev nau­das kalnu kalniem, tu dabūtu visskaistāko meiteni pasaulē.

Mārtiņš pakratīja galvu un nosmējās, taču klusībā brī­nījās, kāpēc cilvēkiem vispār gribas precēties. Tas viņam likās dīvaini un neizprotami.

Stāvēdams uz klāja, īsi pirms «Meripozas» došanās jūra Mārtiņš daudzo pavadītāju vidū saskatīja Lisiju Konoli. «Ņem viņu līdzi,» iekšēja balss čukstēja. «Ir tik jauki būt augstsirdīgam, bet viņa būs bezgala laimīga.» Mirkli viņš juta kārdinājumu, bet tūlīt to pārmāca spējas šausmas. Izmocītā dvēsele bailēs iekliedzās. Viņš atgāja no borta un ievaidējies nočukstēja:

— Nē, draugs, tu esi smagi slims, pārāk smagi slims.

Mārtiņš nokāpa savā kajītē un palika tur, kamēr kuģis

izgāja atklātā jūrā. Edamsalonā viņam bija ierādīta goda vieta — kapteinim pie labās rokas, un viņš drīz vien pār­liecinājās, ka ir visslavenākais, visievērojamākais «Meri­pozas» pasažieris. Taču vēl nekad neviena slavenība nav sagādājusi apkārtējiem tik lielu vilšanos. Lielāko daļu laika šis ievērojamais cilvēks pievērtām acīm zvilnēja krēslā uz klāja, bet vakarā pirmais devās gulēt.

Pēc pāris dienām pasažieri bija atlabuši no jūras slimī­bas un no rīta līdz vakaram mūdījās pa klāju un salo­niem. Jo ilgāk Mārtiņš tos vēroja, jo vairāk tie viņu kai­tināja. Starp citu, viņš saprata, ka ir netaisns. Galu galā tie visi bija laipni un labsirdīgi ļaudis, to viņš nevarēja no­liegt, tomēr domās piebilda — tāda jau ir visa buržuā­zija ar savu gara nabadzību un prāta aprobežotību. Saru­nas ar šiem ļaudīm viņu saērcināja — tik sekli un muļķīgi tie likās. Jaunie cilvēki nekad nesēdēja mierā, tie spēlēja klāja spēles, meta riņķus, pastaigājās, apjūsmoja delfīnus, skaļiem gaviļu saucieniem saņēma pirmos lidojošo zivju barus.

Mārtiņš centās daudz gulēt. Pēc brokastīm viņš atlai­dās atpūtas krēslā, paņēmis žurnālu, ko nekad nevarēja izlasīt līdz beigām. Iespiestās rindas viņu nogurdināja. Viņš brīnījās, kā šie cilvēki spēj atrast tik daudz rakstāin- vielas, un brīnīdamies rāmi aizmiga savā krēslā. Gongs, aicinot otrajās brokastīs, viņu pamodināja, un viņš nopu- kojās, ka jāceļas augšā.