Džeks Londons: VIŅŠ TOS RADĪJA

Viņa sagaidīja to pie durvīm.

— Tik agri es jūs negaidīju.

— Patlaban ir pusdeviņi. — Viņš paskatījās pulkstenī.

— Vilciens atiet deviņos divpadsmit minūtēs.

Viņš izturējās ļoti lietišķi, līdz pamanīja, ka viņai, strauji pagriežoties, lai ietu iekšā, noraustās lūpas.

— Viss būs labi, mazulīt, — viņš mierinoši teica. — Bo- dino ir īsts dakteris. Viņš to izdziedinās, gan redzēsi.

Viņi iegāja viesistabā. Viņš pārlaida istabai satrauktu skatienu, tad pagriezās pret sievieti.

— Kur ir Els?

Viņa nevis atbildēja, bet pēkšņi metās pie viņa un sa­stinga. Viņa bija trausla, tumšacaina sieviete, kuras sejā pēdas bija atstājusi grūtā un pārbaudījumu pilnā dzīve. Taču ne jau rūpesti vien bija vainojami pie smalkajām grumbiņām un iebiedētā skatiena. Paraudzījies uz sievieti, viņš zināja, kas pie tā vainīgs, un, ielūkojusies spogulī, zināja arī viņa.

— Nav vērts, Mērij, — viņš sacīja un uzlika roku viņai uz pleca. — Mēs esam izmēģinājuši visu ko. Tas ir no­žēlojami, es zinu; bet kas cits mums atliek? Jūs esat cie­tusi neveiksmi. Vienīgā cerība ir doktors Bodino.

— Ja es varētu mēģināt vēlreiz… — viņa nedroši iesāka.

— To mēs jau esam izrunājuši, — viņš stingri teica.

— Tagad jums jāsaņem dūša. Jūs zināt, ko mēs izlēmām. Zināt arī, ka visus jūsu mēģinājumus gaida neveiksme.

Viņa papurināja galvu.

— Zinu. Taču briesmīgi ir iedomāties, ka viņam jāaiz­brauc un jācīnās vienam.

— Viņš nebūs viens. Tur ir doktors Bodino. Bez tam tur ir skaista vieta.

Sieviete klusēja.

— Tas ir vienīgais līdzeklis, — viņš sacīja.

— Vienīgais līdzeklis, — viņa mehāniski atkārtoja.

Viņš paskatījās pulkstenī.

— Kur ir Els?

— Es atsūtīšu viņu.

Kad durvis aiz sievietes bija aizvērušās, viņš piegāja pie loga un, skatīdamies laukā, sāka izklaidīgi bungot ar pirkstiem pa rūti.

— Labdien!

Viņš pagriezās un atņēma ienācēja sveicienu. Manāmi pievilkdams kāju, ienācējs gāja pie loga, bet neziņā ap­stājās pusceļā.

— Es pārdomāju, Džordž, — viņš steigšus un nervozi paziņoja. — Es nebraucu.

Viņš paraustīja sevi aiz piedurknes, pašļūkāja kāju, nodūra acis un ar pūlēm pacēla tās, lai ielūkotos acīs sa­runu biedram.

Nāsīm ieplešoties un tievajiem pirkstiem sažņaudzoties kā ērgļa nagiem, kas gatavi sakampt laupījumu, Džordžs klusēdams skatījās uz viņu.

Abu vīriešu vaibstos bija daudz līdzības, un tomēr viņi stipri atšķīrās viens no otra. Abiem bija melnas acis, taču pie loga stāvošajam skatiens bija caururbjošs un taisns, bet istabas vidū palikušajam — miglains un zaglīgs. Viņš baidījās paskatīties acīs otram, lai gan cītīgi un tomēr veltīgi mēģināja to izdarīt. Kā vienam, tā otram bija izspiedušies vaigu kauli un iedubuši vaigi, taču to struk­tūra likās atšķirīga. Abu plānās lūpas bija izlietas vienā veidnē, taču Džordžam mute bija stingra un spēcīga, turpretī Elam — maiga un gļēva — baudkāres pārņemta askēta mute ar noļukušiem kaktiņiem. Viņa augumam bija nosliece uz pilnmiesību, ko sevišķi varēja manīt kumpajā ērgļa degunā; agrāk tas droši vien bija bijis tāds pats kā Džordžam, bet tagad atšķirībā no Džordža deguna bija zaudējis klasisko formu.

Stāvēdams istabas vidū, Els pūlējās saņemties. Klu­sums viņu uztrauca. Elam šķita, ka viņš tūlīt zaudēs līdz­svaru. Viņš aplaizīja lūpas.

— Es palieku, — viņš bezcerīgi teica.

Viņš nodūra acis un atkal paraustīja sevi aiz piedur­knes.

— Tev ir tikai divdesmit seši gadi, — beidzot sacīja Džordžs, — bet tu esi nabaga vārgs večuks.

— Nesaki vis, — Els izaicinoši atteica.

— Vai atceries, kā mēs peldējām pusotras jūdzes pāri kanālam?

— Un kas par to? — Ela seja satumsa.

— Bet vai tu atceries, kā mēs pēc stundām boksējāmies šķūnī?

— Es varēju izturēt jebkuru tavu sitienu.

— Jebkuru sitienu! — Džordža balss uz mirkli kļuva spiedzīga. — Tu man sadevi četras reizes no piecām. Tu biji divreiz stiprāks par mani, kur nu — trīsreiz stip­rāks. Bet tagad man būtu bail laist tev ar dīvāna spil­venu, jo tu savilktos čokurā kā pērnā gada lapa. Tu no­mirtu kā nožēlojams, nelaimīgs večuks.

— Neapvaino nu mani tāpēc vien, ka esmu pārdomā­jis, — Els iebilda ar raudulīgu pieskaņu balsī.

Ienāca viņa sieva, un viņš lūdzoši paskatījās uz to, bet cilvēks pie loga pēkšņi panācās uz viņa pusi un iz­meta:

— Tu neatceries, ko pats esi domājis divas minūtes pec kārtas! Tev vispār nav savu domu, tu bezmugurkaulniek, tu rāpojošais tārps!

— Tev neizdosies mani sadusmot. — Els viltīgi pa­smaidīja un triumfējoši paskatījās uz sievu. — Tev neiz­dosies mani sadusmot, — viņš atkārtoja, it kā šī doma viņu ārkārtīgi iepriecinātu. — Es zinu tavus trikus. Es tev saku: tas ir mana kuņģa dēļ. Es tur neko nevaru darīt. Dievs mans liecinieks — nevaru. Vai tad tas nav kuņģa dēļ, Mērij?

Viņa paraudzījās uz Džordžu un mierīgi ierunājās, slēp­dama drebošās rokas svārku krokās.

— Vai nav jau laiks? — viņa lēnīgi jautāja.

Virs saniknots apsviedās pret viņu.

— Man nenāk ne prātā braukt! — viņš kliedza. — Tieši to es nule pateicu … viņam. Un es vēlreiz saku jums vi­siem: es nebraukšu! Jūs mani neiebiedēsiet!

— Bet, El, mīļais, tu taču sacīji… — iesāka sieva.

— Tas nav no svara, ko es teicu! — viņš atcirta. — Ta­gad es saku kaut ko citu, tu to dzirdēji, un beigta balle!

Viņš pārgāja pār istabu un smagi atkrita Morisa krēslā. Bet Džordžs acumirklī atradās blakus viņam. Plēsonīgie nagi iecirtās Elam plecos, uzrāva viņu kājās un vairs ne­laida vaļā.

— Tu esi nogājis līdz beidzamajam, El, un es gribu, lai tu to saprastu. Es mēģināju apieties ar tevi kā… kā ar brāli, bet turpmāk es apiešos ar tevi tā, kā tu esi pelnījis. Vai saproti?

Džordža balsī skanēja saltas dusmas. Viņa acīs zibēja salta uguns. Tas iedarbojās daudz stiprāk par jebkuru dusmu uzliesmojumu, un Els saplaka zem šā skatiena un no ciešā tvēriena, kas žņaudza viņa plecus.

— Tikai pateicoties man, tev ir šī māja un tev ir ko ēst. Tavs postenis? Citam tavā vietā būtu parādījuši dur­vis jau pirms gada, ja ne pirms diviem gadiem. Es tev saglabāju to. Tava alga ir žēlastības dāvana. Tā tika izmaksāta no manas kabatas. Mērija … viņas kleitas… šis tērps, kas viņai pašreiz mugurā, ir pārtaisīts; viņa no­valkā savu māsu, manas sievas nonēsātās kleitas. Žēlas­tības dāvana — vai tu saproti? Tavi bērni valkā manu bērnu nonēsātās drēbes vai tās drēbes, ko atdod mani kai­miņi, domādami, ka tās tiek sūtītas kādai bāriņu patver­smei. Un šī māja arī ir patversme… vai drīz tāda būs.

Katru vārdu viņš uzsvēra, neapzināti sažņaugdams cie­šāk Ela plecu. Els locījās sāpēs. Uz pieres viņam izspie­dās sviedri.

— Tagad klausies mani uzmanīgi, — brālis turpināja. — Pēc trim minūtēm tu man pateiksi, ka brauc man līdzi. Ja nebrauksi, tev atņems Mēriju un bērnus šodien pat. Tu uz visiem laikiem zaudēsi darbu. Sī māja tev būs slēgta. Bet pēc pusgada man būs tas prieks tevi apbedīt. Dodu tev trīs minūtes apdomāšanai.

Els izlikās, it kā smaktu, un vārgiem pirkstiem piedūrās pie brāļa rokas.

— Mana sirds… laid mani vaļā … tu mani nogali­nāsi, — viņš dvesa.