Džeks Londons - VIŅŠ TOS RADĪJA

Roka ar spēku atgrūda Elu krēslā un palaida vaļā.

Kamīna pulkstenis skaļi tikšķēja. Džordžs paskatījās uz to un uz M.ēriju. Viņa bija atspiedusies pret galdu, nespē­dama apslēpt trīsas. Viņš ar nepatiku sajuta brāļa pirk­stu pieskārienu savai rokai, Viņš neapzināti noslaucīja roku pie žaketes. Pulkstenis klusumā tikšķēja, kā tikšķējis. Džordžam šķita, ka istaba atbalso viņa vārdus. Viņš dzir­dēja pats sevi runājam.

— Es braukšu, — atskanēja no Morisa krēsla.

Tā bija vārgulīga, satriekta balss, un vārgulīgs, satriekts bija arī cilvēks, kas cēlās augšā no krēsla. Viņš devās uz durvīm.

— Uz kurieni tu? — uzsauca Džordžs.

— Čemodāns, — skanēja atbilde. — Ceļa somu Mērija atsūtīs vēlāk. Drīz būšu atpakaļ.

Durvis aizvērās aiz viņa. Pēc brītiņa, piepešu aizdomu urdīts, Džordžs atvēra durvis un ieskatījās istabā. Viņa brālis stāvēja pie bufetes, vienā rokā turēdams karafi, ar otru celdams pie mutes glāzi ar viskiju.

Pāri glāzei Els pamanīja, ka tiek novērots. Tas viņu iedzina panikā. Viņš steigšus mēģināja pieliet glāzi no jauna un lika jau pie mutes, bet gan glāze, gan karafe tika izsistas viņam no rokām un nokrita uz grīdas. Viņš ierūcās, bet brāļa roka atkal bija uz viņa pleca un lika viņam sarauties melnam un maziņam. Džordžs grūda Elu uz durvju pusi.

— Čemodāns… — Els gārdza. — Tas ir tur… taja istabā. Ļauj man to paņemt. _

— Kur ir atslēga? — jautāja brālis, kad čemodāns bija atnests.

— Tas nav aizslēgts.

Bridi vēlāk čemodāns bija vaļā un Džordžs vandījās pa to. No viena stūra viņš izvilka viskija pudeli, no otra — blašķi. Viņš aizcirta čemodānu ciet.

— Ejam, — viņš teica. — Ja mēs palaidīsim garārn kaut vienu tramvaju, mēs nokavēsim vilcienu.

Viņš izgāja gaitenī, atstādams Elu ar sievu. «Gluži kā bērēs,» gaidīdams nodomāja Džordžs.

Els ar mēteli aizķērās aiz ārdurvju roktura, un, aizkavē­jušies, lai aizvērtu durvis, viņi izdzirdēja Mērijas elsas. Kad Džordžs kāpa lejā, .viņa lūpas bija cieši sakniebtas. Vienā rokā viņš nesa čemodānu, ar otru turēja pie elkoņa brāli.

Kad viņi bija aizgājuši līdz stūrim, Džordžs kvartālu tālāk izdzirdēja nākam tramvaju un pamudināja brāli. Els smagi elpoja. Viņš vilkās, kājas čūbādams, un netika līdzi.

— Velns tu esi, ne brālis, — viņš dvesa.

Par atbildi brālis nikni parāva viņu aiz rokas. Tas at­gādināja Elam bērnību, kad viņu steidzināja kāds no sa­dusmotiem pieaugušajiem. Un gluži kā bērnam viņam pa­līdzēja iekāpt tramvajā. Smagi dvašodams, no piepūles caur un cauri nosvīdis, viņš atslīga uz sēdekļa. Viņš se koja Džordža acīm, kad tās noskatīja viņu no galvas līdz kājām.

— Tu esi tas velns, ne brālis, — Džordžs bilda, pabei dzis apskati.

Ela acīs sariesās miklums.

— Tas viss mana kuņģa dēļ, — viņš sacīja, žēlodams pats sevi.

— Nav nekāds brīnums, — Džordžs atmeta. — Izdedzi­nāts kā vulkāna krāteris. Pastāvīga uguns par labu nenāk.

Viņi vairs nesarunājās. Kad viņi ieradās pārsēšanās vietā, Džordžs uzreiz atguvās. Viņš pasmaidīja. Ar ska­tienu ieurbies vienā punktā un neredzēdams garām slīdošos namus, viņš bija pilnīgi atradies pašnožēlas varā. Viņš palīdzēja brālim izkāpt no tramvaja un pārlaida acis šķērsielai. Viņu tramvajs vēl nebija redzams.

Els nejauši pamanīja pretējā stūrī pārtikas preču tirgo­tavu un bāru. Viņš tūlīt kļuva nemierīgs. Rokas vairs ne­klausīja, un viņš noilgojies rāvās pāri ielai pie durvīm, kas tieši tajā brīdī atvērās, lai ielaistu laimīgo ceļinieku. Tajā pašā brīdī viņš ieraudzīja baltā jakā ģērbušos bu­fetnieku uz rindā saliktu mirguļojošu glāžu fona. Viņš gluži automātiski gribēja iet pāri ielai.

— Paliec! — Džordža roka nogūlās uz viņa rokas.

— Man gribas iedzert viskiju, — Els atbildēja.

— Tu jau iedzēri.

— Tas bija pirms vairākām stundām. Lūdzu, Džordž, ļauj man iedzert! Sī ir pēdējā diena. Neliedz man, iekāms neesam aizbraukuši galā, dievs mans liecinieks, ilgi vairs nav jāgaida.

Džordžs izmisis pārlaida acis ielai. Tramvajs jau bija redzams.

— Nav vairs laika dzert, — viņš teica.

— Es negribu dzert. Gribu paņemt pudeli. — Ela balss kļuva pieglaimīga. — Nu, Džordž. Tā ir pēdējā, pati pē­dējā.

— Nē. — Džordža atteikums bija tik stingrs, uz cik stingru vien bija spējīgas viņa plānās lūpas :

Els paskatījās uz tuvojošos tramvaju. Pēkšņi viņš ap­sēdās ietves malā.

— Kas noticis? — sabijies iejautājās brālis.

— Nekas. Es gribu viskiju. Mans kuņģis…

— Celies, iesim!

Džordžs sniedza viņam roku, taču brālis paguva izstiep­ties visā garumā uz trotuāra, nelikdamies zinis par ne­tīrumiem un garāmgājēju izbrīnītajiem skatieniem. Krus­tojumā kvartālu tālāk šķindināja zvanu tramvajs.

— Tu palaidīsi to garām. — Els smīknēja, gulēdams uz trotuāra. — Un tu pats būsi vainīgs.

Džordžs cieši sažņaudza dūres.

— Es tevi labprāt iekaustītu!

— Un palaistu garām tramvaju, — svinīgi atbildēja uz trotuāra guļošais.

Džordžs paskatījās uz tramvaju. Tas jau bija nobraucis puskvartālu. Džordžs palūkojās pulkstenī. Vēl bridi pār­lika.

— Lai notiek, — viņš sacīja. — Es nopirkšu pudeli. Bet tev jātiek uz tramvaju. Ja tu to palaidīsi gar degunu, es sasitīšu pudeli pret tavu galvu.

Viņš metās pāri ielai un bārā iekšā. Tramvajs pienāca un apstājās. Neviens nekāpa ārā. Els nesteidzīgi iekāpa tramvajā un apsēdās. Viņš pasmaidīja, kad konduktors pazvanīja un vagons sakustējās. Uz abām pusēm vera­mās bāra durvis atsprāga vaļā. Turēdams rokās čemodānu un viskija pinti, Džordžs drāzās pakaļ. Konduktors ne­izlaida no rokas zvana auklu, gaidīdams, vai nevajadzēs apturēt. Tomēr nevajadzēja. Džordžs viegli uzlēca uz plat­formas, apsēdās blakus brālim un sniedza viņam pudeli.

— Varēji paņemt kvartu, — pārmetoši teica Els.

Viņš ar kabatas korķu velkamo attaisīja pudeli un pie­lika to pie mutes.

— Man ir slikti… kuņģis, — viņš kā atvainodamies paskaidroja blakus sēdošajam pasažierim.

Vilcienā viņi iekāpa smēķētāju vagonā. Džordžs juta, ka tā vajag. Turklāt, laimīgi ticis uz vilcienu, viņš atkusa. Viņš juta pret brāli zināmu maigumu un pārmeta sev lieku skarbumu. Mēģinādams to izlīdzināt, Džordžs sāka runāt par viņu māti un māsām, par visām ģimenes darīšanām un rūpēm. Els tomēr sēdēja sadrūvējies un pilnīgi nodevies pudelei. Pamazām viņa lūpu kaktiņi noslīdēja aizvien ze­māk un zemāk, maisiņi zem acīm it kā uztūka, bet sejas muskuļi atslāba.

— Mans kuņģis … — Els atkal nogaudās, iztukšojis pudeli un pasviedis to zem sēdekļa, taču piepeši sabar- gojusies brāļa seja neiedrosmināja viņu tālākiem prāto­jumiem.

Transporta līdzeklim, kas sagaidīja viņus stacijā, pie­mita visas privātas ekipāžas labās īpašības un greznība. Iestādē, kurā viņi bija ieradušies, Džordža asajam ska­tienam nepaslīdēja garām neviens sīkums, un viņa bažas izklīda ar katru mirkli vairāk. Kad viņi bija iebraukuši pa augstajiem vārtiem un rati ripoja pa plašo parku, viņš bija pārliecināts, ka šajā iestādē pastāvošā kārtība ne­kritīs brālim uz nerviem. Tā drīzāk bija vasaras viesnīca vai vēl labāk — ārpilsētas klubs. Un, kamēr viņi brauca, pavasara saules apspīdēti, klausīdamies putnu dziesmas un ieelpodami puķu smaržas, Džordžs ilgojās kādu ne­dēju atpūsties tādā vietā un viņa acīm pavērās neieprie­cinoša perspektīva — vasara pilsētā, kantorī. Viņa ienā­kumu nepietika brālim un viņam pašam.