Džeks Londons - VIŅŠ TOS RADĪJA

— Pastaigāsimies pa parku, — viņš ierosināja, kad viņi bija satikušies ar doktoru Bodino un apskatījuši Elam pa­redzēto istabu. — Ekipāža brauks uz staciju, tā ka mums vēl ir laiks.

— Skaisti gan! — Džordžs ierunājās pēc brīža.

Viņa kājas grima samtainā zālē, virs galvas liecās zaru velves, un viņš stāvēja saulstaru izraibināts. — Es lab­prāt nodzīvotu te mēnesi.

— Apmainīsimies abi vietām, — tūlīt atsaucās Els.

Džordžs pasmējās par brāja ierosinājumu, bet sirds vi­ņam sažņaudzās.

— Paskaties uz to ozolu! — viņš iesaucās. — Un uz dzeni! Vai nav skaists.?

— Man te nepatīk, — viņš izdzirdēja brāli atmurminām.

Džordžs saknieba lūpas, sagatavojies cīnīties, taču sa­cīja:

— Es domāju sūtīt Mēriju ar bērniem uz kalniem. Vi­ņai tas ir nepieciešams un bērniem tāpat. Un, kad tu at­kal būsi ticis uz pekām, es arī tevi aizsūtīšu pie viņiem. Pirms atgriešanās darbā tu varēsi izmantot savu vasaras atvaļinājumu.

_— Ne prātā nenāk palikt šajā bedrē, lai ko tu teiktu, — pēkšņi paziņoja Els.

— Nē, tu paliksi, un tu atgūsi veselību un spēkus, lai Mērijas vaigos atkal parādītos sārtums, tevi ieraugot.

— Es braukšu atpakaļ kopā ar tevi. — Ela balss ska­nēja stingri. — Es braukšu ar to pašu vilcienu. Man šķiet, ka drīz jāpiebrauc ekipāžai.

— Es tev neesmu vēl izklāstījis visus savus plānus, — Džordžs mēģināja turpināt, bet Els viņu pārtrauca:

— Liec mani mierā ar saviem plāniem! Es negribu, ka tu smērējies man klāt ar savām runām. Tu apejies ar mani kā ar bērnu. Bet es neesmu nekāds maziņais. Esmu izlēmis, un gan tu redzēsi, ka es protu pastāvēt uz savu. Nemēģini mani pierunāt! Man vienalga, ko tu teiksi.

Ela acīs dega ļauna uguns, un brālim viņš atgādināja kaktā iesprukušu žurku, kas iedzīta izmisumā un gatava kost pretī. Skatoties uz viņu, Džordžs atcerējās bērnību un nodomāja, ka beidzot Elā pamodusies kādreizējā stūr­galvība, kas viņam, bērnam, palīdzēja turēties pretī jeb­kuram spēkam un pierunāšanām.

Džordžs bija zaudējis visas cerības. Viņš bija paspē­lējis. Tas vairs nebija cilvēks. Viņam bija izzudis pēdējais labais cilvēciskais instinkts. Tas bija dzīvnieks, truls, fleg­mātisks un nespējīgs darboties, nekam nederīga dzīva ra­dība, kauslīga, ietiepīga un nevaldāma. Un, vērojot brāli, Džordžs juta, ka arī viņā mostas tāds pats dzīvnieks. Pie­peši Džordžs ielāgoja, ka viņa pirksti savelkas un saliecas kā slepkavam, un viņš iepazina vēlēšanos nogalināt. Un arī saprāts, kas visbeidzot nodeva viņu, ieteica nogalināt, jo viņam nekas cits vairs neatlika.

Viņš satrūkās, kad kalps aiz kokiem uzsauca, ka eki­pāža ir piebraukta. Viņš atsaucās. Tad, paskatījies taisni sev priekšā, ieraudzīja Elu. Viņš jau bija piemirsis, ka tas ir viņa brālis. Tas bija noticis pirms brīža. Viņš saka runāt un pamazām tika pie skaidrības. Saprats tomēr ne­bija viņu nodevis. Viņā pamodies dzīvnieks tikai bija palī­dzējis atrast saprātam izeju.

— Tu nekur nederi, El, — sacīja Džordžs. — Tu to zini. Tu esi pārvērtis Mērijas dzīvi par elli. Tu esi lāsts saviem bērniem. Un arī mums parejiem tu neesi pada­rījis dzīvi par paradīzi.

— No tavas runāšanas nav nekādas jēgas, — pārtrauca Els. — Es nedomāju palikt te.

— Par to es arī gribu runāt, — turpināja Džordžs. — Tev nav vajadzības palikt te.

Ela seja apskaidrojās, un viņš nevilšus sakustējās, it kā grasītos doties uz ekipāžu.

— No otras puses, nav nepieciešams braukt atpakaļ kopā ar mani. Ir cita izeja.

Džordža roka ieslīdēja mugurējā kabatā un izvilka no tās revolveri. Ierocis gulēja plaukstā ar spalu pret Elu, un Džordžs sniedza to brālim. Vienlaikus viņš pameta ar galvu uz tuvāko krūmu pusi.

— Tev neizdosies mani iebiedēt, — Els atņurdēja.

— Es nebiedēju, El. Paskaties uz mani. Es runāju no­pietni. Un, ja tu pats to neizdarīsi, vajadzēs izdarīt man tavā vietā.

Brāļi palūkojās viens otram acīs; Džordžs joprojām pie­dāvādams turēja revolveri izstieptajā rokā. Brīdi Els šau­bījās, bet tad viņa acis iedegās. Viņš strauji satvēra revol­veri.

— Dieva vārds! Es to izdarīšu, — viņš teica. — Es tev parādīšu, kas man vēl ir iekšā.

Džordžs pēkšņi sajuta neizsakāmu nogurumu. Viņš aiz­griezās. Viņš neredzēja brāli ieejam krūmos, tikai dzir­dēja lapu un zaru švīkstoņu, viņam laužoties cauri biežņai.

— Ardievu, El! — viņš uzsauca.

— Ardievu! — atskanēja no biezokņa.

Džordžs juta, ka uz pieres izspiežas sviedri. Viņš no­slaucīja seju ar mutautiņu. Viņš it kā no tālienes izdzir­dēja kalpu atkal saucam, ka ekipāža jau gaida. Dzenis nolaidās cauri saulstaru vizuļiem un aptupās koka zarā pēdas divpadsmit no viņa. Džordžam šķita, ka tas viss ir sapnis, un tomēr viņš juta, ka notiekošais ir augstākā tais­nīguma izpausme.

Viņš satrūkās, it kā būtu atskanējis šāviens. Taču tā bija Ela balss viņam aiz muguras.

— Ņem savu revolveri, — Els teica. — Es palieku.

Starp kokiem parādījās kalps, viņš ātri tuvojās un ne­pacietīgi sauca Džordžu. Džordžs iebāza revolveri kabatā un saņēma abas brāļa rokas.

— Lai dievs tevi svētī, vecais, — viņš nomurmināja. — Un, — viņš pēdējo reizi paspieda brāļa rokas, — vēlu tev laimi!

Eju! — viņš uzsauca kalpam, pagriezās un caur parku skrēja uz ekipāžu.