DŽEKS LONDONS
MĀRTIŅŠ ĪDENS
Atslēdzis ar patentatslēgu durvis, namatēvs iegāja iekšā līdz ar kādu jaunu puisi, kas neveikli noņēma cepuri. Puisis bija ģērbies raupja auduma drēbēs, kuras smaržoja pēc jūras, un, ienācis plašajā priekšnamā, acīmredzot jutās neērti. Viņš nezināja, ko iesākt ar žo- kejcepuri, un jau dzīrās to bāzt svārkkabatā, taču biedrs izņēma galvassegu viņam no rokām. Tas tika izdarīts vienkārši un dabiski, tāpēc jaunais neveiklis uzelpoja vieglāk. «Saprot,» viņš nodomāja. «Gan palīdzēs man izkulties arī uz priekšu.»
Jauneklis sekoja namatēvam pa pēdām un ejot zvalstījās plecos, neviļus plati izpletis kājas, it kā gludā grīda šūpotos kā bangaina jūra. Plašās telpas likās pārāk šauras viņa gāzelīgajai gaitai, un viņš baidījās atdurties ar saviem platajiem pleciem durvju stenderēs vai nogrūst no zemā kamīna dzegas greznumlietiņas. No daudzajiem un dažādajiem priekšmetiem vairoties, jauneklis cirtās no vienas puses uz otru, pārspīlēdams briesmas, kas īstenībā pastāvēja tikai viņa iedomās. Starp flīģeli un istabas vidū novietoto grāmatām apkrauto galdu varēja iziet līdzās vismaz pusducis cilvēku, bet viņš to uzdrīkstējās, aiz bailēm trīcot. Viņa spēcīgās rokas ļengani kūļājās gar sāniem. Puisis nezināja, ko ar tām iesākt, un, kad satrauktajā iztēlē pavīdēja doma, ka roka nejauši varētu atsisties pret grāmatu kaudzi, viņš pēkšņi kā izbiedēts zirgs metās sānis, gandrīz apgāzdams klaviersoliņu. Vērojot biedra brīvās, vieglās kustības, viņam pirmo reizi ienāca prātā, ka viņa paša gaita ir citāda nekā pārējiem. Uzvilnīja spējš kauna uzplūds par savu lempību. Piere norasoja sīkām sviedru lāsēm, un viņš apstājās, lai ar mutautiņu noslaucītu seju, kas bija bronzaini iedegusi.
— Ne tik strauji, Artur, draudziņ, — jauneklis teica, mēģinādams slēpt satraukumu aiz mākslotas jautrības. —• Tas par daudz vienā reizē priekš manim. Ļaujiet saņemt dūšu. Jūs zin, es negribēju nākt, un es domā, jūsējie arī nav pārāk nocietušies mani redzēt.
— Būs jau labi, — sekoja nomierinoša atbilde. — Nebaidieties. Mēs esam pavisam vienkārši cilvēki… A, man vēstule!
Piegājis pie galda, Arturs atplēsa aploksni un sāka lasīt vēstuli, dodot viesim iespēju sasparoties. Viesis saprata un bija pateicīgs. Jauneklis bija apveltīts ar iejūtību un uztvērīgu prātu un, lai arī šobrīd izskatījās apmulsis un satraukts, tornēr pamazām iedzīvojās svešajos apstākļos. Viņš nosusināja pieri un jau mierīgāk raudzījās apkārt, kaut gan acīs izteiksme bija kā vajātam zvēram, kas bīstas slazdu. Ielenca neparastā apkaime, nomāca bažas par gaidāmo, neziņa, kā izturēties; jauneklis saprata, ka viņa gaita un uzvedība ir tūļīga, un baidījās, vai arī rakstura īpašības un gara spējas nav šā tūļīguma skartas. Puisis bija sevišķi jūtīgs, ārkārtīgi patmīlīgs, un uzjautrinājuma pilnais skatiens, ko Arturs viņam zagšus uzmeta pāri vēstules malai, trāpīja kā dunča dūriens. Viņš redzēja šo skatienu, bet izlikās nemanām, jo daudz, ko jau bija paspējis iemācīties un pirmām kārtām — turēt sevi grožos. Tomēr šis dunča dūriens bija ievainojis viņa lepnumu. Viņš lādēja sevi, ka vispār te nācis, taču nolēma izturēt līdz galam, lai notiktu kas notikdams. Vaibsti kļuva asāki, acīs iedegās cī_ņas_ uguntiņas. Viņš lūkojās apkārt daudz drošāk un vērīgāk, cenzdamies saglabāt atmiņā ikvienu šās skaistās telpas priekšmetu. Acis bija plati ieplestas, nekas tām nepalika nemanīts, un no redzētā skaistuma tajās pamazām apdzisa cīņas liesma un parādījās silts mirdzums. Jauneklis vienmēr dziļi izjuta daiļumu, un daiļuma šeit bija papilnam.
Piepeši viņa skatienu saistīja kāda eļļas glezna. Milzu bangas sitās un šķīda pret klinti, kas slējās virs ūdens; zemi negaisa mākoņi aizsedza apvārsni, un otrpus plīstošajām bangām kāds loču šoneris, tik slīpi sasvēries, ka uz klāja viss bija skaidri saredzams, Šķēla viļņus, asi izceldamies pret vētras plosītajām saulrieta debesīm. Te bija skaistums, un tas viņu neatvairāmi valdzināja. Aizmirsis savu neveiklo gaitu, viņš piegāja gleznai pavisam klāt. Viss skaistums no audekla pēkšņi izzuda. Viņa seja pauda apjukumu. Viņš cieši raudzījās uz šiem it kā pavirši un nemākulīgi uztrieptajiem krāsu plankumiem, tad dažus soļus atkāpās. Glezna tūlīt atdzīvojās pirmītējā skaistumā. «Triku bilde,» puisis nodomāja un aizgriezās, taču daudzo iespaidu jūklī vēl paspēja izjust sašutumu, ka tik daudz skaistuma upurēts vienīgi trikam. Viņam nebija nekādas sajēgas par glezniecību. Līdz šim viņš bija redzējis tikai oleogrāfijas, kas vienmēr izskatījās gludas un skaidras — tiklab tuvumā, kā no tālienes. Eļļas gleznas bija gan redzētas veikalu logos, bet stikls liedza jūsmīgajām acīm tām par daudz tuvoties.
Jauneklis pavērās atpakaļ uz biedru, kas vēl arvien lasīja vēstuli, un ieraudzīja uz galda grāmatas. Acīs iegailējās alkaina kāre — kā izsalkušam, pamanot ēdienu. Strauji, pleciem nolīgojoties pa labi un kreisi, viņš piegāja pie galda un sāka aizrautīgi šķirstīt grāmatas. Pētīja virsrakstus un autoru vārdus, izlasīja pa rindkopai, gan ar acīm, gan rokām tīksminājās ap sējumiem un piepeši uzgāja reiz lasītu grāmatu. Visas pārējās bija svešas — nepazīstami nosaukumi un autori. Pa tvērienam gadījās Svinberna krājums, un jauneklis kaistošu seju sāka to uzmanīgi lasīt, aizmirsdams visu apkārtni. Rādītāja pirkstu ielicis atšķirtnē, viņš divas reizes pievēra grāmatu, lai paskatītos titullapā autora vārdu. Svinbernsl So vārdu viņš neaizmirsīs. Šim Svin- bernam ir acis pierē, tas tiešām redzējis krāsas, starojošas krāsas. Bet kas ir šis Svinberns? Varbūt miris jau pirms simt gadiem vai vairāk kā lielākā daļa dzejnieku, varbūt dzīvo un raksta vēl tagad? Jauneklis atšķīra titullapu. Jā, šis vīrs bija sarakstījis arī citas grāmatas. Rīt no paša rīta jādodas uz bibliotēku un jāmēģina dabūt kāds Svinberna darbs. Jauneklis atkal iegrima grāmatā un aizmirsa, kur atrodas. Nemaz nemanīja istabā ienākam kādu jaunu sievieti. Tikai Artura balss lika viņam atjēgties.
Читать дальше