DŽEKS LONDONS - MĀRTIŅŠ ĪDENS

DŽEKS LONDONS

MĀRTIŅŠ ĪDENS

Atslēdzis ar patentatslēgu durvis, namatēvs iegāja iekšā līdz ar kādu jaunu puisi, kas neveikli noņēma ce­puri. Puisis bija ģērbies raupja auduma drēbēs, kuras smaržoja pēc jūras, un, ienācis plašajā priekšnamā, acīmredzot jutās neērti. Viņš nezināja, ko iesākt ar žo- kejcepuri, un jau dzīrās to bāzt svārkkabatā, taču biedrs izņēma galvassegu viņam no rokām. Tas tika iz­darīts vienkārši un dabiski, tāpēc jaunais neveiklis uz­elpoja vieglāk. «Saprot,» viņš nodomāja. «Gan palīdzēs man izkulties arī uz priekšu.»

Jauneklis sekoja namatēvam pa pēdām un ejot zval­stījās plecos, neviļus plati izpletis kājas, it kā gludā grīda šūpotos kā bangaina jūra. Plašās telpas likās pā­rāk šauras viņa gāzelīgajai gaitai, un viņš baidījās atdur­ties ar saviem platajiem pleciem durvju stenderēs vai nogrūst no zemā kamīna dzegas greznumlietiņas. No daudzajiem un dažādajiem priekšmetiem vairoties, jau­neklis cirtās no vienas puses uz otru, pārspīlēdams briesmas, kas īstenībā pastāvēja tikai viņa iedomās. Starp flīģeli un istabas vidū novietoto grāmatām ap­krauto galdu varēja iziet līdzās vismaz pusducis cilvēku, bet viņš to uzdrīkstējās, aiz bailēm trīcot. Viņa spēcīgās rokas ļengani kūļājās gar sāniem. Puisis nezināja, ko ar tām iesākt, un, kad satrauktajā iztēlē pavīdēja doma, ka roka nejauši varētu atsisties pret grāmatu kaudzi, viņš pēkšņi kā izbiedēts zirgs metās sānis, gandrīz ap­gāzdams klaviersoliņu. Vērojot biedra brīvās, vieglās kustības, viņam pirmo reizi ienāca prātā, ka viņa paša gaita ir citāda nekā pārējiem. Uzvilnīja spējš kauna uz­plūds par savu lempību. Piere norasoja sīkām sviedru lāsēm, un viņš apstājās, lai ar mutautiņu noslaucītu seju, kas bija bronzaini iedegusi.

— Ne tik strauji, Artur, draudziņ, — jauneklis teica, mēģinādams slēpt satraukumu aiz mākslotas jautrības. —• Tas par daudz vienā reizē priekš manim. Ļaujiet saņemt dūšu. Jūs zin, es negribēju nākt, un es domā, jū­sējie arī nav pārāk nocietušies mani redzēt.

— Būs jau labi, — sekoja nomierinoša atbilde. — Ne­baidieties. Mēs esam pavisam vienkārši cilvēki… A, man vēstule!

Piegājis pie galda, Arturs atplēsa aploksni un sāka lasīt vēstuli, dodot viesim iespēju sasparoties. Viesis sa­prata un bija pateicīgs. Jauneklis bija apveltīts ar iejū­tību un uztvērīgu prātu un, lai arī šobrīd izskatījās ap­mulsis un satraukts, tornēr pamazām iedzīvojās svešajos apstākļos. Viņš nosusināja pieri un jau mierīgāk raudzī­jās apkārt, kaut gan acīs izteiksme bija kā vajātam zvē­ram, kas bīstas slazdu. Ielenca neparastā apkaime, no­māca bažas par gaidāmo, neziņa, kā izturēties; jauneklis saprata, ka viņa gaita un uzvedība ir tūļīga, un baidī­jās, vai arī rakstura īpašības un gara spējas nav šā tūļīguma skartas. Puisis bija sevišķi jūtīgs, ārkārtīgi patmīlīgs, un uzjautrinājuma pilnais skatiens, ko Arturs viņam zagšus uzmeta pāri vēstules malai, trāpīja kā dunča dūriens. Viņš redzēja šo skatienu, bet izlikās ne­manām, jo daudz, ko jau bija paspējis iemācīties un pir­mām kārtām — turēt sevi grožos. Tomēr šis dunča dū­riens bija ievainojis viņa lepnumu. Viņš lādēja sevi, ka vispār te nācis, taču nolēma izturēt līdz galam, lai no­tiktu kas notikdams. Vaibsti kļuva asāki, acīs iedegās cī_ņas_ uguntiņas. Viņš lūkojās apkārt daudz drošāk un vērīgāk, cenzdamies saglabāt atmiņā ikvienu šās skais­tās telpas priekšmetu. Acis bija plati ieplestas, nekas tām nepalika nemanīts, un no redzētā skaistuma tajās pamazām apdzisa cīņas liesma un parādījās silts mir­dzums. Jauneklis vienmēr dziļi izjuta daiļumu, un dai­ļuma šeit bija papilnam.

Piepeši viņa skatienu saistīja kāda eļļas glezna. Milzu bangas sitās un šķīda pret klinti, kas slējās virs ūdens; zemi negaisa mākoņi aizsedza apvārsni, un otrpus plīs­tošajām bangām kāds loču šoneris, tik slīpi sasvēries, ka uz klāja viss bija skaidri saredzams, Šķēla viļņus, asi izceldamies pret vētras plosītajām saulrieta debesīm. Te bija skaistums, un tas viņu neatvairāmi valdzināja. Aiz­mirsis savu neveiklo gaitu, viņš piegāja gleznai pavisam klāt. Viss skaistums no audekla pēkšņi izzuda. Viņa seja pauda apjukumu. Viņš cieši raudzījās uz šiem it kā pa­virši un nemākulīgi uztrieptajiem krāsu plankumiem, tad dažus soļus atkāpās. Glezna tūlīt atdzīvojās pirmītējā skaistumā. «Triku bilde,» puisis nodomāja un aizgrie­zās, taču daudzo iespaidu jūklī vēl paspēja izjust sašu­tumu, ka tik daudz skaistuma upurēts vienīgi trikam. Viņam nebija nekādas sajēgas par glezniecību. Līdz šim viņš bija redzējis tikai oleogrāfijas, kas vienmēr izska­tījās gludas un skaidras — tiklab tuvumā, kā no tālie­nes. Eļļas gleznas bija gan redzētas veikalu logos, bet stikls liedza jūsmīgajām acīm tām par daudz tuvoties.

Jauneklis pavērās atpakaļ uz biedru, kas vēl arvien lasīja vēstuli, un ieraudzīja uz galda grāmatas. Acīs iegailējās alkaina kāre — kā izsalkušam, pamanot ēdienu. Strauji, pleciem nolīgojoties pa labi un kreisi, viņš piegāja pie galda un sāka aizrautīgi šķirstīt grā­matas. Pētīja virsrakstus un autoru vārdus, izlasīja pa rindkopai, gan ar acīm, gan rokām tīksminājās ap sē­jumiem un piepeši uzgāja reiz lasītu grāmatu. Visas pā­rējās bija svešas — nepazīstami nosaukumi un autori. Pa tvērienam gadījās Svinberna krājums, un jauneklis kaistošu seju sāka to uzmanīgi lasīt, aizmirsdams visu apkārtni. Rādītāja pirkstu ielicis atšķirtnē, viņš divas reizes pievēra grāmatu, lai paskatītos titullapā autora vārdu. Svinbernsl So vārdu viņš neaizmirsīs. Šim Svin- bernam ir acis pierē, tas tiešām redzējis krāsas, staro­jošas krāsas. Bet kas ir šis Svinberns? Varbūt miris jau pirms simt gadiem vai vairāk kā lielākā daļa dzej­nieku, varbūt dzīvo un raksta vēl tagad? Jauneklis at­šķīra titullapu. Jā, šis vīrs bija sarakstījis arī citas grā­matas. Rīt no paša rīta jādodas uz bibliotēku un jāmē­ģina dabūt kāds Svinberna darbs. Jauneklis atkal iegrima grāmatā un aizmirsa, kur atrodas. Nemaz ne­manīja istabā ienākam kādu jaunu sievieti. Tikai Artura balss lika viņam atjēgties.

— Rūta, tas ir misters Idens.

Grāmata aizvērās pār rādītājpirkstu, taču, pirms jau­neklis paspēja apgriezties, viņu pāršalca vēl nepazītu jūtu vilnis, un to cēlonis bija nevis jaunā sieviete, bet viņas brāļa Artura vārdi. Puiša muskuļainais augums slēpa sevī saasinātu jūtīgumu. Pat visniecīgākais ārē­jais iespaids satrauca viņa domas, jūtas un sajūtas, lika tām iedegties un trīsuļot kā nemierīgai liesmai. Viņš bija ārkārtīgi atsaucīgs un iejūtīgs, dzīvā iztēle arvien sa­springti darbojās, izdibinot sakarību starp lietām, līdzības un atšķirības. «Misters Idens» — šie vārdi lika no­drebēt puisim, kas visu mūžu bija bijis «Idens» vai «Mārtiņš Idens», vai tikai «Mārtiņš». Un tagad — mis­ters! «Tas tiešām jau ir solis uz priekšu,» viņš nodo­māja. Atmiņa acumirklī kļuva līdzīga milzīgai camera obscura, un apziņā bezgalīgā virknē attēlojās ainas gan uz kuģiem katlu telpās un zem baka, gan dokos un os­tās, cietumos un dzertuvēs, slimnīcās un pilsētu noma­lēs, un vienīgais kopējais pavediens šajās visdažādāka­jās vietās bija tas, kā viņu uzrunāja.

Tad viņš apgriezās un ieraudzīja meiteni. To uzskatot, visas atmiņu ainas tūlīt izgaisa. Tā bija bāla, ēteriska būtne lielām, zilām, apgarotām acīm un kupliem, zeltai­niem matiem.