DŽEKS LONDONS - MĀRTIŅŠ ĪDENS

— Kā jau teicu — bet ko tad es teicu? — Rūta pie­peši aprāva runu un pati jautri iesmējās par savu ap­jukumu.

— Jūs teic, ka no tā Svinberna neiznāca ievērojams dzejnieks, tāpēc ka… Te jūs palikāt, mis. — Viņš līdzēja atcerēties, taču pēkšņi juta tādu kā izsalkumu, un sīkas, tīkamas trīsas noskrēja pār muguru, klauso­ties meitenes smieklos. «Kā sudrabs,» Mārtiņš nodomāja, «kā sudraba zvārgulīši,» — un tai pašā mirklī, bet tikai uz mirkli, pārcēlās tālā zemē, kur, sēžot zem sārtzie- dainu ķiršu zariem un smēķējot cigareti, klausījās smailo pagodu zvanu šķindā, kas aicināja uz dievkalpojumu ticīgos salmu sandalēm kājās.

— Jā, pateicos, — viņa sacīja. — Un beigu beigās Svinberns nav aizsniedzis kalngalus arī tāpēc, ka viņš, taisnību sakot, ir parupjš. Daudzus viņa dzejoļus nemaz nav vērts lasīt. īstu dižgaru darbos katra rinda pauž skaistumu un patiesīgumu un modina cēlas un dziļas jūtas. No lielo dzejnieku vārsmām nedrīkstētu zaudēt ne rindas, jo tad pasaule kļūtu daudz nabagāka.

— Man likās ļoti labi, — Mārtiņš nedroši teica, — vismaz tas, ko nupat izlasīju. Bij es to zinājis, ka viņš ir tāds … tāds … bezkaunis. Tas droši vien parādās citās viņa grāmatās.

— Arī tai grāmatā, ko jūs lasījāt, varētu izmest daudz rindu, un tas nebūtu nekāds zaudējums, — viņa sacīja stingrā un pamācošā tonī.

— Es tās nav ievērojs, — Mārtiņš atbildēja. — Tas, ko es lasīju, bija makten skaists. Viss tur mirdzēja un staroja, un arī manī viss tika gaišs it kā no saules vai starmeša. Tā man rādījās, bet es jau no dzejas ne vella nezinu, mis.

Viņš saminstinājās un pēkšņi apklusa. Mulsināja mo­koša atskārta, ka trūkst spēju izteikt savas domas. Lasī­dams viņš juta tās dzīves kvēli un diženumu, ko aprak­stījis dzejnieks, bet paša vārdu krājums bija pārāk nie­cīgs, lai to attēlotu. Viņš neprata pārdzīvoto ietērpt vār­dos un salīdzināja sevi ar matrozi, kas tumšā naktī uz sveša kuģa taustās ap nepazīstamu takelāžu. «Nu labi,» viņš nolēma, «lai plīst vai lūst, bet man jāiepazīstas ar šo jauno pasauli.» Vēl nekad nebija gadījies, ka viņš nespētu veikt to, ko gribēja, un tagad viņš ļoti gribēja iemācīties savas jūtas un domas izteikt tā, lai viņa tās varētu saprast. Viņa jau aizēnoja gandrīz visu jaunekļa apvārsni.

Longfello, piemēram… — Rūta atsāka.

Ja, to es ir lasījs, — viņš spēji pārtrauca, vēlēda­mies izklāstīt visu savu grāmatu gudrību un parādīt meitenei, ka nebūt nav pilnīgs nejēga. — «Dzīves psalmu», «Ekselsioru» … jā, rādās, tas arī ir viss.

Viņa smaidīdama palocīja galvu, un viņam šķita, ka šajā smaidā pavīd iecietība — līdzjūtīga iecietība. Viņš ir gatavais nelga, mēģinādams dižoties ar savām niecī­gajām zināšanām. Droši vien šis Longfello sarakstījis neskaitāmi daudz dzejoļu grāmatu.

— Atvainojiet, mis, ka iemaisījos. Es, patiesību sakot, neko lielu no visām tām lietām nesaprotu. Man ar to nav bijis darīšanu, bet es panākšu, ka tās būs mana darīšana.

Sie vārdi skanēja kā draudi. Jaunekļa balss pauda ap­ņēmību, acis spulgoja un vaibsti iezīmējās asāki. Rūtai likās — viņam pat zods izvirzījies uz priekšu; sejas iz­teiksme bija kļuvusi netīkami izaicinoša. Tomēr vienlai­kus no jaunekļa it kā virda spēcīgas vīrišķības straume un brāzās viņai pāri.

— Man liekas, jūs tiešām panāksiet, ka tā būs… ka tā būs jūsu darīšana, — viņa smiedamās nobeidza. — Jūs esat ļoti stiprs.

Rūtas skatiens mirkli kavējās pie Mārtiņa musku­ļainā — gandrīz vai vērša kakla, kas bija iededzis saulē zeltaini brūns un izstaroja robustu spēku un veselību. Un, lai gan jauneklis sēdēja pretī pietvīcis un sakautrē­jies, meiteni atkal kaut kas vilktin vilka pie viņa. Rūta bija pārsteigta par neprātīgo domu, kāda iešāvās prātā. Šķita, ja viņa apskautu abām rokām šo kaklu, tad viss spēks un sparīgums ieplūstu viņā. Šī doma Rūtu izbie­dēja, it kā viņa būtu atklājusi savā dabā negaidītu sa­maitātību. Turklāt fiziskais spēks aizvien bija licies kaut kas rupjš, dzīvniecisks. Viņai vīrietības ideāls saistījās ar slaidumu un eleganci. Tomēr savādā iedoma neatstā­jās. Rūtu mulsināja atskārsme, ka viņai vispār ir radu­sies vēlēšanās apskaut šo iedegušo kaklu. Viņa pati jau no dzimšanas bija trausla, un viņas miesa un dvēsele tiecās pēc spēka. Taču meitene to neapzinājās. Viņa zi­nāja tikai, ka vēl neviens vīrietis nav viņu tā satraucis kā šis, kurš ik brīdi šausmināja ar savu kļūdaino va­lodu.

— Nē, es nav nekāds mirla, — Mārtiņš sacīja. — Ja vajadzība spiež, varu sagremot pat dzelzs lūžņus. Bet pašreiz man ir tā kā gremošanas traucējums. Lielāko daļu no jūsu teiktā es nevaru sagremot. Es, zināt, neko tādu nav nekad mācījies. Man patīk grāmatas un dze­jas, ja vien iznāk laika, es tās vienmēr lasu, bet nekad par tām nav domājis tā kā jūs. Tāpēc nemāku par tām tā runāt. Man iet tāpat kā kuģiniekam svešā jūrā bez kartes un kompasa. Man dikti gribētos uziet pareizo vir­zienu — varbūt jūs var man palīdzēt? No kurienes jūs visu to zin, ko nupat stāstījāt?

— Acīmredzot no skolas, studijām, — viņa atteica.

— Es gāju skolā, kad bij mazs knauķis, — viņš iebilda.

— Jā, bet es domāju vidusskolu, universitāti, lekcijas.

— Jūs gājuši universitātē? — Mārtiņš neslēptā izbrīnā iesaucās. Viņš juta, ka starp viņiem paveras plaisa vis­maz miljons jūdžu platumā.

— Es vēl tagad tur eju. Klausos speciālu kursu angļu filoloģijā.

Mārtiņš nezināja, ko nozīmē «filoloģija», un, prātā pa­turējis šo robu, jautāja tālāk:

— Cik ilgi man jāmācās, lai tiktu universitātē?

Redzot jaunekļa tieksmi pēc zināšanām, Rūta uzmun­drinoši pasmaidīja un teica:

— Atkarībā no tā, cik daudz jau esat mācījies. Vai jūs nemaz neesat gājis vidusskolā? Nu jā, protams, ne. Bet vai pamatskolu esat beidzis?

— Divi gadi vēl palika, kad aizgāju, — Mārtiņš pa­skaidroja. — Bet es vienmēr ar labām atzīmēm ir ticis pāri.

Nākamajā acumirklī, noskaities par savu lielību, viņš satvēra roku balstus un spieda tos tik nikni, ka pirkstu gali iesāpējās. To pašu brīdi viņš pamanīja istabā ienā­kam kādu sievieti. Redzēja meiteni pieceļamies un stei­dzamies ienācējai pretī. Abas saskūpstījās un roku rokā tuvojās viņam.

«Tai jābūt viņas mātei,» Mārtiņš nodomāja.

Ienācēja bija slaida gaišmate staltu augumu un skaista. Viņas tērps atbilda šās mājas garam. Tērpa smalkās līnijas priecēt priecēja jaunekļa acis. Viņa un viņas ģērbs atsauca Mārtiņam atmiņā sievietes, kas bija kādreiz redzētas uz skatuves. Tad viņš atcerējās, ka re­dzējis šādas lepnas dāmas Londonā pie teātru ieejas, kur bija stāvējis un skatījies uz tām, līdz policists viņu izdzina no kolonādes sīkajā lietū uz ielas. Pēc tam Mār­tiņš domās pārcēlās uz Jokohamu, kur pie grandhoteļa ari bija vērojis lepnas dāmas. Tūlīt acu priekšā sāka ņirbēt tūkstošiem Jokohamas ainu — pati pilsēta un osta. Taču viņš aši aizvāza atmiņu kaleidoskopu, jo saprata, ka nepieciešams visu uzmanību pievērst tagadnei. Mār­tiņš zināja, ka iepazīstoties jāpieceļas, ar pūlēm uzrau­sās kājās un tāds nu stāvēja: bikses ceļgalos meta kūkumus, rokas ļengi karājās gar sāniem, bet sejā iegū­lusi skarba izteiksme, domājot par gaidāmajiem smaga­jiem pārbaudījumiem.