DŽEKS LONDONS - MĀRTIŅŠ ĪDENS

Iešana uz ēdamistabu nomocīja Martinu kā lietuvēns. Viņš vairākas reizes klupa un atsitās pret dažādiem priekšmetiem, paspēra soli un atkal apstājās, dažbrīd viņam šķita, ka tikt uz priekšu nemaz nav iespējams. Beidzot viņš tomēr veica šo bīstamo gājienu un tapa no­sēdināts blakus viņai. Mārtiņu biedēja lielais dau­dzums nažu un dakšiņu. Tie draudēja ar nezināmām briesmām, un viņš kā apburts skatījās uz tiem, līdz ap­žilba acis un uz šā žilbā fona sāka virmot pazīstamas kuģa baka ainas, kur viņš kopā ar biedriem sēž un ēd sālītu vērša gaļu, gan graizīdams to ar saliecamu nazi, gan turēdams tāpat pirkstos, vai ar līku dzelzs karoti strebj no skārda bļodiņas biezu zirņu viru. Deguns sa­manīja sastāvējušās gaļas smaku, bet ausīs skanēja ēdēju skaļie šmaksti, ko pavadīja kuģa sienu un baļķu krakšķoņa. Viņš redzēja savus biedrus tā ēdam un no­sprieda, ka viņi ēd kā cūkas. Nu, šeit viņš uzmanīsies. Centīsies ēst bez trokšņa. Visu laiku paturēs to prātā.

Mārtiņš pavērās apkārt galdam. Pretī sēdēja Arturs un otrs brālis — Normans. «Tie ir viņas brāļi,» viņš sev sacīja un juta pret tiem labvēlību. Kā šīs ģimenes locekļi cits citu mīl! Atmiņā pavīdēja aina, kā meitene bija apsveikusi māti un abas roku rokā tuvojušās viņam. Viņa pasaulē vecāki un bērni nemēdz šādi izrādīt jūtas. Viņam tas bija savā ziņā atklājums, pierādījums tam jūtu cildenumam, ko sasniegusi augstākā sabiedrība. Tas šķita pats skaistākais no visa, ko Mārtiņš šajā jaunat­klātajā pasaulē paspējis saskatīt. Viņš jutās dziļi aiz­kustināts, sirdī ielija maigums un vēlība. Visu mūžu Mārtiņš bija alcis mīlestības. Visa viņa būtne tiecās pēc tās. Mīlestība bija viņa būtības organiska nepiecieša­mība. Tomēr viņš dzīvoja bez mīlestības, tālab arvien vairāk un vairāk nocietinājās. Viņš nekad agrāk nebija atskārtis, ka viņam trūkst mīlestības. Arī tagad viņš to neatskārta. Jauneklis tikai redzēja mīlestības izpausmes, un tās viņu dziļi saviļņoja, likās skaistas, cēlas un ap­brīnojamas.

Mārtiņš priecājās, ka nav klāt mistera Morzes. Vi­ņam jau bija diezgan grūti iepazīties ar Rūtu, ar viņas māti un brāli Normanu. Arturu viņš jau pazina, kaut arī maz. Iepazīties vēl ar tēvu — nē, tas būtu pārāk

daudz, par to viņš bija pārliecināts. Viņam šķita, ka savu mūžu nav tik grūti strādājis. Vissmagākais darbs tagad likās tīrā bērnu spēle. Piere norasoja sīkām sviedru lāsītēm, un krekls kļuva mikls no piepūles, vei­cot reizē tik daudz neierasta. Viņam bija jāēd tā, kā vēl nekad nebija ēdis, jātur rokās neparasti rīki, slepus jā­vēro pārējie galda biedri un jāmācās, kā lietot katru no šiem rīkiem; vienlaikus vajadzēja uzsūkt arī iespaidu straumi, kas brāzās pāri, paspēt tos paturēt prātā un sagrupēt; bez tam jauneklis tvīka ilgās pēc meitenes, un šī tvīksme māca kā neskaidrs, sāpīgs nemiers, viņš iz­juta alkainu vēlēšanos iekļūt tajā dzīves sfērā, kur mīt viņa, tāpēc saspringti un nemitīgi kaldināja pārdrošus un miglainus plānus, kā to panākt. Zagšus raudzīdamies uz Normanu, kas sēdēja pretī, vai uz kādu citu, lai zi­nātu, kuru nazi vai dakšiņu attiecīgajā reizē lietot, Mār­tiņš tai pašā laikā centās iegrebt atmiņā katra vaibstus un uzminēt, kādas ir viņu attiecības ar Rūtu. Turklāt jauneklim vajadzēja runāt, klausīties, ko viņam saka un ko citi runā savā starpā, un neizbēgami arī pašam at­bildēt, taču mēle, radusi pie vaļīgas valodas, bija pa­stāvīgi jāsavalda. Lai mērs būtu pilns, te uzturējās arī sulainis, kas šķita kā nemitīgs bieds; viņš klusu parādī­jās Mārtiņam pie pleca līdzīgi drausmai sfinksai, kas uzdeva mīklas, kuras vienmēr vajadzēja tūlīt atrisināt. Visu maltītes laiku Mārtiņam nelika miera doma par pirkstu skalojamām bļodiņām. Gribot negribot bija ne­atlaidīgi jādomā, kad tās pasniegs un kādas tās izska­tīsies. Viņš bija dzirdējis par šādām bļodiņām un driZ - varbūt jau pēc pāris mirkļiem — tās ieraudzīs, jo viņš taču sēž pie viena galda ar augstākām būtnēm, kas vienmēr tādas lieto, un tagad arī viņš pats, jā, arī viņš tās lietos. Tomēr visvairāk viņu nodarbināja grūti izšķiramais jautājums: kā pret šiem cilvēkiem izturēties? Kā sevi nostādīt? Reizēm ienāca prātā mazdūšīga doma — jāizliekas citādam nekā patiesībā —, bet to tū­līt izgaisināja otra, piesardzīgāka, biedinot, ka tāds mē­ģinājums neizdosies, jo pēc dabas viņš nespēj izlikties un var kļūt smieklīgs.

Maltītes pirmajā pusē, aizņemts ar domām, kā izturē­ties, Mārtiņš bija ļoti kluss. Viņš nezināja, ka šī klusē­šana ir pretrunā ar Rūtas brāļa Artura vārdiem, kurš dienu iepriekš bija paziņojis mājiniekiem, ka atvedīšot uz pusdienām mežoni, bet lai viņi neuztraucoties — me­žonis būšot interesants. Mārtiņš Idens nekad neticētu, ka Rūtas brālis var būt tāds nodevējs, it īpaši tāpēc, ka bija izglābis šo brāli no nelāga kautiņa. Un tā Mārtiņš tagad sēdēja pie galda, savas neveiklības nomākts, ap­burts no visa, kas noris ap viņu. Pirmo reizi viņš sa­prata, ka ēšana var būt arī kaut kas vairāk nekā iz­salkuma apmierināšana. Līdz šim Mārtiņš nekad nebija pievērsis uzmanību tam, ko viņš ēd. Tā bija tikai ba­rība. Tagad pie šā galda viņš veldzēja savu daiļuma iz­jūtu, jo ēšana te sniedza estētisku baudu. Un ne tikai estētisku, bet arī intelektuālu baudu. Viņa prāts bija sa­springts. Viņš dzirdēja vārdus, kuru nozīmi nezināja, un atkal citus, ko bija lasījis tikai grāmatās; neviens no viņa paziņām, nedz vīrietis, nedz sieviete, nebija tik iz­glītoti, lai prastu tos izrunāt. Dzirdot šos vārdus tik viegli raisāmies no šās brīnišķās ģimenes locekļu — viņas tuvinieku lūpām, Mārtiņš sajūsmā notrīsēja. Ro­mantika un skaistums, viss cēlais, par ko bija lasīts grā­matās, tagad kļuva īstenība. Viņu bija pārņēmusi ta reta un svētlaimīgā jutoņa, kad cilvēks redz savus sapņus pārkāpjam iztēles ietvarus un topam par tiešamību.

Nekad viņš vēl nebija pacēlies šādos dzīves augstu­mos, tādēļ klausoties, vērojot un tīksminoties centās ne­saistīt pārējo uzmanību, bet uzrunāts atbildēja pavisam īsi — «jā, mis», «nē, mis» Rūtai un «jā, misis», «nē, misis» viņas mātei. Bieži viņš tikko novaldījās, nepatei­cis viņas brāļiem «jā, ser» un «nē, ser», kā bija radis uz kuģa. Mārtiņš juta, ka šāda atbilde būtu nevietā un nozīmētu atzīt viņu pārākumu, bet tas nedrīkst notikt, ja viņš grib šo meiteni kādreiz iekarot. To liedza arī viņa lepnums. «Dieva vārds!» viņš sev teica. «Es ne­esmu sliktāks par šiem, un, ja šie zina daudz ko tādu, ko nezinu es, arī es šos varētu šur tur pārtrumpot.» Taču nākamajā mirklī, kad Rūta vai viņas māte Mār­tiņu uzrunāja «mister Iden», lepnā spītība aizmirsās un jaunekļa vaigs sajūsmā starot staroja. Viņš ir civilizēts cilvēks, jā gan, un sēž plecu pie pleca pie viena galda ar cilvēkiem, par kādiem lasījis tikai grāmatās! Tagad viņš pats it kā ieticis grāmatā un dēko pa bieza sējuma lappusēm.

Taču, kamēr Mārtiņš sēdēja pie galda un, par spīti Artura raksturojumam, drīzāk atgādināja rāmu jēru nekā mežoni, viņš visu laiku lauzīja galvu, kā izturē­ties. Jauneklis nebūt nebija rāms jērs, un spēlēt otro vi­joli — tas nepavisam nepiedienēja viņa valdonīgajai da­bai. Viņš runāja tikai tad, kad bija nepieciešams, un viņa runa bija neveikla un saraustīta, tā līdzinājās nesenajai klumburīgajai iešanai uz ēdamistabu; viņš rakņājās savā daudzvalodu vārdu krājumā, prātodams, kādus vārdus attiecīgajā reizē lietot, un baidīdamies, ka nepratīs tos pareizi izrunāt, bet citi, viņam zināmie, pārējiem liksies rupji, nodrāzti un vienkārši. Taču visu laiku nomāca ap­ziņa, ka piesardzība vārdu izvēlē traucē izteikt to, ko viņš patiesībā jūt un domā, un vērš viņu par nelgu. Bez tam šīs piespiedu sakas žņaudza viņa brīvo garu gan­drīz tāpat kā stīvinātā, neierastā apkaklīte kaklu. Tur­klāt viņš skaidri zināja, ka ilgi to vairs neizturēs. Pēc dabas viņš bija domu un izjūtu bagāts, un viņa rado­šais gars neatlaidīgi prasīja savu tiesu. Šīs domas un izjūtas uzplijīgi mācās virsū, tiecās izlauzties uz āru un iegūt noteiktu veidu, līdz beidzot viņš aizmirsa, kur at­rodas, un vecie, zināmie vārdi, ko bija radis lietot, pa­spruka pār lūpām.