DŽEKS LONDONS - MĀRTIŅŠ ĪDENS

Mārtiņš ieņēma vertikālu stāvokli. Viņš skatījās uz rā­majām zvaigznēm un vienlaikus izpūta no plaušām visu gaisu. Strauji un spēcīgi kustinot kājas un rokas, viņš gandrīz līdz viduklim pacēlās virs ūdens, lai ātrāk un dziļāk nogrimtu. Tad viņš stāvus kā balta statuja ienira jūrā. Dziļumā viņš sāka alkaini ieelpot ūdeni — tā slim­nieks ieelpo narkotiku, lai ātrāk aizmirstos. Bet, kad ūdens ielija kaklā un sāka viņu slāpēt, viņš neviļus ar instin­ktīvām kustībām uznira augšā un vēlreiz ieraudzīja spožās zvaigznes.

«Dzīvotgriba,» viņš atkal nicīgi nodomāja, velti pūlē­damies neievilkt uzpūstajās plaušās svaigo nakts gaisu. Labi, jāmēģina citādi! Viņš ievilka plaušās krietni daudz gaisa, lai pietiktu ilgāk, un ienira ar galvu pa priekšu, sasprindzinājis visus spēkus un gribu. Viņš nira aizvien dziļāk un dziļāk. Acis viņam bija vaļā, un viņš redzēja spokainu fosforisku gaismu, kurā kā rēgi šaudījās boni- tas. Viņš cerēja, ka tās viņam neuzbruks, jo tad varētu at­slābt gribas saspringums. Tās neuzbruka, un viņš domās pateicās dzīvei par šo pēdējo laipnību.

Viņš joprojām nira arvien dziļāk un dziļāk, līdz pa­gura un notirpa rokas un kājas. Viņš saprata, ka atrodas lielā dziļumā. Spiediens ausīs kļuva neizturams, galva dunēja. Apņēmība sāka zust, tomēr neticamā gribas pie­pūlē Mārtiņš piespieda sevi ienirt vēl dziļāk, līdz beidzot viss gaiss pēkšņi izsprāga no plaušām. Gaisa pūslīši aiz­slīdēja gar vaigiem un acīm, ātri paceldamies augšup. Tad sākās slāpšanas mokas. Dziestošajā apziņā pazibēja doma, ka šīs mokas vēl nav nāve. Nāve nedara sāpes. Tā vēl ir dzīve, dzīves pēdējās konvulsijas, pēdējās briesmīgās mokas. Pēdējais trieciens, ko deva dzīve.

Rokas un kājas sāka vārgi un krampjaini kustēties. Par vēlu! Viņš bija piemānījis dzīvotgribu. Viņš atradās pā­rāk dziļi. Odens viņu nekad vairs neuznesīs virspusē. Šķita, ka viņš mierīgi peld pa vīziju un sapņu jūru. Viņu apņēma varvīkšņains zaigums, viņš it kā izkusa tajā, sa­plūda ar to. Bet kas ir tas? Gluži kā bākas uguns. Taču tā deg smadzenēs — spoža, balta, zibsnījoša gaisma. Tā zibsnī arvien ātrāk un ātrāk… Kaut kur nodārdēja bries- mīgs grāviens, un Mārtiņam šķita, ka viņš pa stāvām, ga­rām kāpnēm krīt lejā tumšā bezdibenī. To viņš vēl skaidri saprata. Viņš krīt tumšā bezdibenī. Un tai pašā brīdī, kad viņš to saprata, apziņa izdzisa uz visiem laikiem.

Romāns «Mārtiņš Idens» pirmoreiz publicēts žurnālā

Džeks Londons KOPOTI RAKSTI DESMIT SĒJUMOS VI sējums

Redaktore B. Rukšāne. Māksi, redaktors A. Galevluss. Tehn. redaktore I. Klotiņa.

Korektore B. Vārpa. Nodota salikšanai 1975. g. 1. augustā. Pa­rakstīta iespiešanai 1976. g. 26. martā. Tipo­grāfijas papīrs Nr. 1, formāts 81X108/32. 10,75 fiz. iespiedi.; 18,06 uzsk. iespiedi.; 20,68 izdevn. 1. Metiens 60 000 eks. Maksā 86 kap. Izdevniecība «Liesma» Rīgā, Pa­domju bulv. 24. Izdevn. Nr. 109/27661-D-559. Iespiesta Latvijas PSR Ministru Padomes Valsts izdevniecību, poligrāfijas un grā­matu tirdzniecības lietu komitejas tipogrā­fijā «Cīņa» Rīgā, Blaumaņa ielā 38/40. Pašūt. Nr. 3043-Ļ.