DŽEKS LONDONS - MĀRTIŅŠ ĪDENS

Visas avīzes aplēsa Mārtiņa honorārus. Kaut kādā ceļā atklātībai bija kļuvuši zināmi lieliskie noteikumi, kādus viņam piedāvāja daži žurnāli, un gan Oklendas garīdz­nieki, gan atsevišķi lūdzēji viņu sēstin apsēda gan ar apciemojumiem, gan ar rakstiskiem lūgumiem. Taču vis­sliktāk uzvedās sievietes. Mārtiņa fotogrāfijas bija izpla­tītas milzīgā daudzumā un reportieri centušies spilgti ap­rakstīt viņa «vīrišķīgo, bronzaini iedegušo seju, rētas, va­renos plecus, skaidro, rāmo skatienu, iekritušos askēta vaigus». Sie «askēta vaigi» Mārtiņu sevišķi uzjautrināja, atminoties savus trakulīgos jaunības gadus. Viņš bieži ievēroja, ka sabiedrībā viena otra sieviete skatās uz viņu it kā novērtējot un izraugoties. Mārtiņš klusībā nosmē­jās. Atcerējies Brisendena brīdinājumu, viņš atkal no­smējās. Nē, sieviešu dēļ viņš vairs necietīs! Tas laiks ir pagājis.

Reiz, pavadot Lisiju uz vakarskolu, Lisija pamanīja mirkli, kādu Mārtiņam, garām ejot, uzmet skaista, labi ģērbusies augstāko aprindu dāma. Šai skatienā nebija nekā nepieklājīga vai pārprotama, tomēr Lisija dusmas notrīsēja, tūlīt saprazdama, ko nozīmē šāds skatiens. Mār­tiņš, uzzinājis dusmu iemeslu, sacīja, ka sen jau esot pie­radis pie šādiem skatieniem un uztverot tos vienaldzīgi.

— Tā nedrīkstētu būt! — viņa, acīm ieziboties, izsau­cās. — Tad jūs esat slims!

— Savu mūžu neesmu juties veselāks. Esmu pieņēmies svarā piecas mārciņas.

— Es nerunāju par jūsu ķermeni. Es runāju par jūsu smadzenēm. Jums galvā kaut kas nav kārtībā. Pat es to redzu! Un kas nu es esmu!

Mārtiņš, kļuva domīgs, soļoja blakus.

— Es nez ko dotu, lai jums tas drīzāk pārietu! — Li­sija pēkšņi iesaucās. — Jums nedrīkstētu būt vienaldzī­gas sievietes, it īpaši, ja viņas uz jums tā skatās… Tas nav dabiski. Jus taču neesat mazs puika, bet pieaudzis vīrietis. Dieva vārds, es būtu priecīga, ja atrastos sie­viete, kas jūs satrauktu.

Pavadījis Lisiju līdz skolai, Mārtiņš atgriezās «Metro­polē». Iezvilis mīkstajā krēslā, viņš stingi raudzījās pre­tējā sienā. Viņš nepakustējās. Nekā nedomāja. Tikai brīdi pa brīdim acu priekšā neviļus iznira un atkal nozuda pa­gātnes ainas. Viņš apātiski vēroja šīs ainas, kas šķita kā miglains sapnis. Tomēr Mārtiņš negulēja. Piepeši viņš atjēdzās un palūkojās pulkstenī. Tieši astoņi. Ko darīt nekā nebija, bet gulēšanai vēl bija par agru. Viņš atkal iegrima pussnaudā, un acu priekšā atkal parādījās un izgaisa vīzijas. Tajās nebija nekā sevišķa. Pastāvīgi atkārtojās viena ainava — zaļa, bieza lapotne, kam duras cauri saules stari.

Pie durvīm klaudzināja, un Mārtiņš uztrūkās. Viņš ne­bija aizmidzis, un klauvējiens tūlīt radīja priekšstatu par telegrammu, vēstuli vai kalpotāju, kas nes veļu no maz­gātavas. Prātā iešāvās Džo, un, domādams, kur pašreiz varētu būt Džo, Mārtiņš iesaucās:

— Lūdzu!

Mārtiņš joprojām domāja par Džo un pat nepagriezās pret durvīm. Tās klusi atvērās. Iestājās ilgs klusums. Mār­tiņš jau bija aizmirsis klauvējienu un atkal stingi rau­dzījās pretējā sienā; pēkšņi viņš izdzirdēja elsas. Kāda sieviete aizžņaugti un apslāpēti elsoja. Mārtiņš spēji pie­lēca kājās.

— Rūta! — viņš pārsteigts un gandrīz izbijies iesaucās.

Rūtas seja bija bāla un saspringta. Viņa stāvēja pie

durvīm, vienu roku pret tām atspiedusi, otru piekļāvusi pie krūtīm. Pēkšņi viņa kā lūdzot izstiepa abas rokas vi­ņam pretī un nāca tuvāk. Apsēdinot viņu atzveltnī, Mār­tiņš manīja, cik auksti viņai pirksti. Viņš pievilka klāt otru krēslu un uzmetās uz platā atbalstņa. Apjukumā viņš nevarēja parunāt. Aizraušanās ar Rūtu jau sen bija viņa sirdī aprakta. Radās sajūta, it kā viņš piepeši atrastos Šellija «Karstavotu» mazgātavā, nevis viesnīcā «Metro­pole» un viņam liktu izmazgāt visas nedēļas veļu. Viņš vairākas reizes gribēja ierunāties, tomēr neuzdrīkstējās.

— Neviens nezina, ka esmu šeit, — Rūta klusi teica un lūdzoši pasmaidīja.

— Ko tu sacīji? — viņš jautāja.

Viņu pārsteidza paša balss skaņa.

Rūta atkārtoja savus vārdus.

— A! — Mārtiņš noteica un prātoja, ko vēl varētu pie­bilst.

— Es redzēju tevi ieejam viesnīcā un, mazliet nogaidī­jusi, tev sekoju.

— A! — viņš atkārtoja.

Mārtiņam pirmo reizi mūžā mēle bija kā sasalusi. Galvā vairs nebija nevienas vienīgas domas. Viņš juta, ka šis nerunīgums jau kļūst neveikls, taču nevarēja atģist, ko lai saka. Tiešām būtu labāk atrasties «Karstavotu» veļas mazgātavā. Tad varētu klusējot uzrotīt piedurknes un ķer­ties pie darba.

— Tātad tu man sekoji, — viņš beidzot dabūja pār lūpām.

Rūta mazliet valšķīgi pamāja ar galvu un atsēja šalli.

— Vispirms redzēju tevi ejam pa ielu ar to meiteni.

— Jā, — viņš vienkārši noteica. — Es pavadīju viņu uz vakarskolu.

— Vai tu nemaz nepriecājies, mani ieraugot? — Rūta jautāja pēc otra klusuma brīža.

— Jā, jā, — Mārtiņš aši atbildēja. — Bet vai bija prā­tīgi, ka tu nāci šurp viena?

— Es ienācu zagšus. Neviens nezina, ka esmu šeit. Ļoti gribēju tevi redzēt. Atnācu pateikt, ka esmu bijusi liela mujķe. Atnācu tāpēc, ka citādi nevarēju, sirds lika nākt… tāpēc, ka … tāpēc, ka es gribēju nākt!

Rūta piecēlās un piegāja pie Mārtiņa. Viņa uzlika roku viņam uz pleca un, ātri elpodama, mirkli palika tā stā­vam, tad strauji piekļāvās. Būdams labdabīgs un atsau­cīgs, Mārtiņš saprata, ka Rūta jāapskauj, citādi aizvainos viņu tik dziļi, cik dziļi vien vīrietis var aizvainot sievieti, kas sevi piedāvā. Taču skāvienā nebija nedz siltuma, nedz glāstoša maiguma. Viņš tikai bija aplicis viņai apkārt rokas. Rūta pieglaudās ciešāk un, pacēlusi rokas, apvija tās Mārtiņam ap kaklu. Tomēr pār viņa augumu vairs nepārskrēja karstas šalkas kā agrāk, viņš izjuta vienīgi neērtumu un kaunu.

— Kādēļ tu tā trīci? — viņš jautāja. — Vai tev ir vesi? Varbūt iekurt kamīnu?

Mārtiņš sakustējās, it kā gribēdams atbrīvoties, bet Rūta piekļāvās vēl ciešāk, visa drebēdama kā drudzī.

— Tā ir tikai nervozitāte, — viņa sacīja, zobiem kla­bot. — Es tūlīt saņemšos. Nu jau ir labāk.

Trīsoņa pamazām mitējās. Mārtiņš joprojām turēja Rūtu skaujās, taču vairs nebrīnījās. Tagad viņš jau zināja, kāpēc viņa te ieradusies.

— Māte vēlējās, lai es apprecos ar Cārliju Hepgudu, — viņa paziņoja.

— Ar Cārliju Hepgudu? Ar to jaunekli, kas vienmēr runā tikai pliekanības? — Mārtiņš nožēlā iesaucās. Pēc mirkļa viņš piebilda: — Un tagad tava māte droši vien vēlas, lai tu precies ar mani …

Viņš to neteica jautājoši. Viņš sacīja to stingrā pārlie­cībā, un gar viņa acīm aizslīdēja honorāru garie skaitļu stabiņi.

— Māte vairs neiebildīs, to es noteikti zinu, — Rūta apgalvoja.

— Vai viņa uzskata, ka esmu tev pilnīgi piemērots vīrs?

Rūta palocīja galvu.

— Bet es neesmu ne par matu labāks kā toreiz, kad viņa atsauca mūsu saderināšanos, — Mārtiņš domīgi no­teica. — Nemaz neesmu pārvērties. Esmu tas pats vecais Mārtiņš Idens; es pat esmu kļuvis sliktāks — es tagad smēķēju. Vai nejūti tabakas smaku?

Par atbildi Rūta jautri un koķeti piespieda plaukstu viņa lūpām un gaidīja skūpstu, kas agrāk šādās reizēs nekad neizpalika. Taču Mārtiņa lūpas nenotrīsēja. Viņš pagaidīja, kamēr Rūta nolaiž roku, tad turpināja: