DŽEKS LONDONS - MĀRTIŅŠ ĪDENS

Mārtiņš klausījās tikai pa ausu galam. «Darbs pada­rīts» kā piedziedājums svaiņa tērgavām skanēja viņam ausīs. Šis piedziedājums viņu gandrīz padarīja traku, bet viņš nespēja tikt no tā vaļā.

— Cik, tu teici, tas maksātu? — viņš pēkšņi jautāja.

Svainis spēji aprāva garo izklāstu par šejienes nākotnes

izredzēm. Viņš gan nebija ne vārda bildis par to, cik tas maksātu. Taču, ja Mārtiņu tas interesē, viņš varēja pa­teikt. Aptuveni bijā to daudzkārt aplēsis.

— Pēc pašreizējām cenām, — viņš sacīja, — ar četriem tūkstošiem pietiktu.

— Ieskaitot izkārtni?

— Par izkārtni maza bēda. Būtu māja, būtu arī iz­kārtne.

— Un zemes gabals?

— Vēl trīs tūkstoši klāt.

Laizīdams apkaltušās lūpas un nervozi žņaudzīdams pirkstus, Higinbotams, uz priekšu saliecies, skatījās, kā Mārtiņš izraksta čeku. Mārtiņš parakstījies iedeva to Hi- ginbotamam, kurš gandrīz neticēja savām acīm — čeks bija par septiņiem tūkstošiem dolāru.

— Es… es varu maksāt ne vairāk par sešiem procen­tiem, — Higinbotams izstomīja no uztraukuma aizsma­kušā balsī.

Mārtiņš gribēja iesmieties, bet savaldījies vaicāja:

— Cik tas iznāk?

— Tūlīt izrēķināsim. Seši procenti… sešreiz septiņi… četrsimt divdesmit.

— Tātad trīsdesmit pieci dolāri mēnesī, vai ne?

Higinbotams palocīja galvu.

— Nu labi, ja tev nav nekas pretī, izdarīsim šādi. — To teikdams, Mārtiņš raudzījās uz Ģertrūdi. — Vari paturēt visu kapitālu, bet tikai ar vienu noteikumu — trīsdesmit pieci dolāri ik mēnesi jāizdod saimniecībā. Par šo naudu pieņem virēju un mazgātāju. Vārdu sakot, septiņi tūkstoši ir tavi, ja tu man garantē, ka Ģertrūdei vairs nebūs smagi jāstrādā. Esi ar mieru?

Misteram Higinbotamam bija grūti norīt apvainojumu. Tas, ka viņa sieva vairs nestrādās smagus darbus, šai skopuļa dvēselei šķita kauna traips. Karaliskā dāvana bija tikai zeltīts apvalks pilulai, rūgtai pilulai. Sieva lai nestrādātu! Tas viņu satracināja.

— Kā vēlies, — Mārtiņš noteica. — Tad es maksāšu šos trīsdesmit piecus dolārus ik mēnesi, bet…

Viņš pastiepa roku pēc čeka, taču Bernards Higinbo­tams aši uzlika čekam plaukstu un iesaucās:

— Piekrītu! Piekrītu!

Ejot uz tramvaju, Mārtiņu pārņēma nogurums un rie­bums. Viņš uzmeta acis kliedzošajai izkārtnei.

— Cūka, — viņš nomurmināja. — īsts cūka!

Kad Mackiniosh's Magazine publicēja «Zīlētāju», kas bija izgreznota ar ievērojamo mākslinieku Bertjē un Venna vinjetēm un zīmējumiem, Hermanis fon Smits pēkšņi aiz­mirsa, ka reiz nosaucis šo dzejoli par piedauzīgu. Viņš visiem stāstīja, ka dzejolis veltīts viņa sievai, un parūpē­jās, lai šī vēsts nonāk kāda žurnālista ausīs; reportieris tūlīt ieradās līdz ar fotogrāfu un skicētāju. Sekas neiz­palika — kādā svētdienas izdevumā parādījās vesela lap­puse manāmi izskaistinātu Marionas uzņēmumu līdz ar daudziem intīmiem sīkumiem no Mārtiņa Idena un viņa tuvinieku dzīves un arī dzejolis «Zīlētāja» pilnā apjomā, kas bija iespiests ar īpašu Mackintosh's Magazine atļauju. Tas sacēla sensāciju visā apkaimē, un visas namamātes kaimiņos lepojās, ka pazīst slavenā rakstnieka māsu, bet tās, kam vēl nebija gods pazīt, steidzās novērst šo trū­kumu. Hermanis fon Smits tikai smīnēja bārdā un pat pasūtīja darbnīcai jaunu virpu.

— Tā ir labākā reklāma, — viņš sacīja, — turklāt par baltu velti.

— Derētu uzaicināt viņu pusdienās, — Mariona ieteica.

Mārtiņš arī ieradās pusdienās un centās izturēties laipni

pret resno miesnieku — vairumtirgotāju un viņa vēl res­nāko lauleni — tie bija ievērojami cilvēki un varēja būt ļoti noderīgi jaunam celmlauzim, kāds, piemēram, bija Hermanis fon Šmits. Protams, viņi nekad nepagodinātu šo māju ar vizīti, ja viņus nebūtu iekārdinājis solījums, ka pusdienās būs namatēva slavenais sievasbrālis. Uz tā paša āķa bija uzķēries arī galvenais pārzinis no Klusā okeāna Velosipēdu sabiedrības aģentūras. Hermanis fon Šmits līda vai no ādas laukā, lai viņam iztaptu, jo cerēja dabūt no viņa firmas pārstāvniecību Oklendā. Tātad Her­manis fon Šmits bija ar mieru ieskaitīt radniecību ar Mārtiņu Idenu savas dzīves aktīvā, kaut gan sirds dzi­ļumos nesaprata, kā tas viss varējis gadīties. Klusajās nakts stundās viņš bieži bija piecēlies un, kamēr sieva guļ, lasījis Mārtiņa grāmatas, bet katru reizi guvis arvien ciešāku pārliecību, ka tikai muļķi var maksāt par tām naudu.

Mārtiņš pārāk labi saprata situāciju: atzvēlies krēslā, viņš skatījās uz fon Šmita pauri un domās apveltīja to pamatīgiem belzieniem. Stulbais vācieša purns! Tomēr kaut kas viņam svaiņa rīcībā patika. Būdams trūcīgs un gribēdams jo ātrāk tikt uz zaļa zara, šis vācietis tomēr algoja kalponi, lai atvieglotu Marionai saimniecības dar­bus. Pēc pusdienām aprunājies ar Velosipēdu sabiedrības aģentu, Mārtiņš paveda Hermani sāņus un piedāvāja vi­ņam finansiālu atbalstu Oklendas labākā divriteņu vei­kala iekārtošanai. Mārtiņš bija tik devīgs, ka vēlāk ieteica Hermanim pie viena nolūkot arī garāžu un automobiļu darbnīcu, jo Hermanis droši vien lieliski spēšot pārzināt abus uzņēmumus.

Asarām acīs apskāvusi brāli, Mariona atvadoties čuk­stēja, cik ļoti viņu mīlot un vienmēr esot mīlējusi. Tiesa gan, pēc pēdējiem vārdiem viņa mazliet sastomījās un raudādama apbēra Mārtiņu ar skūpstiem, un Mārtiņš sa­prata — māsa lūdz piedošanu, ka reiz viņam pārmetuši slinkumu un dīkdienību.

— Tam nauda ilgi neturēsies, tas ir skaidrs kā diena,— Hermanis fon Šmits vakarā teica sievai. — Kad ierunā­jos par procentiem, tad bija kā uguns pakulās. Ja es vēl­reiz par to runāšot, tad dabūšot pa savu vāciešu galvu! Taisni tā sacīja — pa savu vācieša galvu! Tomēr viņš ir foršs puika, lai arī nav veikalnieks. Galvenais, ka viņš man krietni izpalīdzēja.

Ielūgumi uz pusdienām bira kā no pilnības raga, un, jo vairāk Mārtiņš tos saņēma, jo vairāk brīnījās. Viņš bija goda viesis kāda veca kluba banketā un sēdēja starp ievērojamiem cilvēkiem, par kādiem savā mūžā bija tikai dzirdējis un lasījis grāmatās. Šie cilvēki sacīja viņam, ka, izlasījuši žurnālos Transcontinental «Zvanu skaņas» un Hornet «Feju un pērli», tūlīt sapratuši, ka parādījies liels rakstnieks. «Mans dievs,» Mārtiņš nodomāja, «es to­reiz badojos un staigāju skrandās! Kāpēc viņi tad mani nelūdza pusdienās? Tad bija īstais laiks. Šie darbi ir uz­rakstīti jau sen. Ja jūs tagad mani ēdināt par to, ko esmu agrāk padarījis, kāpēc neēdinājāt tad, kad tas man tiešām bija nepieciešams? Nedz «Zvanu skaņās», nedz «Fejā un pērlē» nav grozīts neviens vārds. Nē, jūs mani cienājat nevis padarītā darba dēj, bet tādēļ, ka visi mani paciena un to uzskata par labu toni. Jūs mani cienājat tāpēc, ka esat stulbi dzīvnieki! Bara dzīvnieki! Tāpēc, ka paklausāt aklajai un trulajai bara izjūtai un šī izjūta jums pašreiz saka tikai vienu: jāpacienā Mārtiņš Idens. Nevienam no jums nerūp nedz Mārtiņš Idens pats, nedz viņa darbi,» viņš klusībā nosūrojās un piecēlās, lai atjautīgi un asprā­tīgi atbildētu uz atjautīgu un asprātīgu tostu.

Tā tas turpinājās. Kur vien Mārtiņam gadījās būt — klubos, smalkos tējas vakaros, literāros sarīkojumos —, visur viņam stāstīja, ka, līdzko publicētas «Zvanu skaņas» un «Feja un pērle», uzreiz kļuvis skaidrs, ka parādījies liels rakstnieks. Un vienmēr Mārtiņu spīdzināja tas pats uzmācīgais jautājums: «Kāpēc jūs tad mani necienājāt? Šie darbi ir uzrakstīti jau sen. Nedz «Zvanu skaņās», nedz «Fejā un pērlē» nekas nav grozīts ne par mata tiesu. Tie arī toreiz bija tikpat labi un meistariski uzrakstīti kā tagad. Taču jūs cienājat mani nedz šo, nedz citu manu darbu dēļ. Jūs cienājat mani tāpēc, ka tas patlaban ir modē, tāpēc, ka viss bars ir vienas domas apmāts: japa- cienā Mārtiņš Idens.»