DŽEKS LONDONS - MĀRTIŅŠ ĪDENS

— Es neesmu pārvērties. Neesmu sameklējis darbu. Pat netaisos meklēt darbu. Es vēl arvien apgalvoju, ka Herberts Spensers ir cēls un dižens cilvēks un tiesnesis Blounts — plātīgs ēzelis. Es vakar biju kopā ar viņu kā­dās pusdienās un to skaidri zinu.

— Kāpēc tu neklausīji tēva aicinājumam? — Rūta pār­meta.

— Kā tev tas zināms? Kas viņu sūtīja? Vai tava māte?

Rūta klusēja.

— Nu protams, ka viņa! Tā jau es domāju. Un tagad viņa droši vien mudināja tevi nākt šurp.

— Neviens nezina, ka esmu šeit! — Rūta iebilda. — Vai tiešām tu domā, ka mana māte to atļautu?

— Viņa atļautu tev precēties ar mani, par to nav šaubu. Rūta sāpīgi iesaucās:

— Ak, Mārtiņ, neesi tik cietsirdīgs! Tu pat neesi mani noskūpstījis! Tu esi salts kā akmens. Iedomājies, kādu soli es esmu spērusi! — Viņa bailīgi, taču arī ziņkāri pa­vērās apkārt. — Iedomājies, kur es atrodos!

«Es varētu mirt jūsu dēļ! Jūsu dēļ varētu mirt!» atmiņā ieskanējās Lisijas vārdi.

— Kāpēc tu agrāk neuzdrīkstējies spert šādu soli? — Mārtiņš skarbi jautāja. — Kad es dzīvoju tai skabūzī? Kad cietu badu? Toreiz es biju tas pats Mārtiņš Idens — gan kā cilvēks, gan kā rakstnieks. So jautājumu es sev pēdējā laikā bieži uzdodu — ne tikai attiecībā uz tevi, bet attiecībā uz visiem. Tu redzi, es neesmu mainījies, kaut arī mana pēkšņā augšupeja varētu vedināt uz šādām do­mam. Arī es cenšos sev iestāstīt, ka esmu pārvērties, to­mēr no galvas līdz kājām esmu tāds pats. Nekādu jaunu talantu, nedz tikumu man nav. Manas smadzenes ir tā­das pašas, kā bijušas. Man nav pat neviena jauna uzskata par literatūru un filozofiju. Mana personiskā vērtība nav palielinājusies kopš tā laika, kad dzīvoju neatzīts un vien­tuļš. Es nevaru vien nobrīnīties, kāpēc tagad visiem esmu vēlams viesis. Cilvēkiem, bez šaubām, es neesmu vaja­dzīgs sevis paša dēļ, jo esmu tas pats Mārtiņš Idens, ko viņi agrāk negribēja ne redzēt. Tātad viņi vērtē mani pēc kaut kā cita, kaut kā tāda, kam nav nekāda sakara ar manām īpašībām, nav nekā kopēja ar mani. Pateikt tev, kā mani vērtē? Es taču esmu iemantojis vispārēju atzi­nību! Bet šī atzinība neesmu es pats. Tā pastāv citu iedo­mās. Bez tam mani ciena naudas dēļ, kas man tagad ienāk. Taču arī nauda neesmu es pats. Tā guļ bankās un visādu Tomu, Diku un Hariju kabatās. Starp citu, arī jums es tagad esmu kļuvis vēlams slavas un naudas dēļ.

— Mana sirds vai lūst, — Rūta elsoja. — Tu zini, ka es tevi mīlu, ka esmu šurp atnākusi tikai tāpēc, ka mīlu tevi!

— Man liekas, tu mani lāgā nesaproti, — Mārtiņš sau­dzīgi teica. — Pasaki man, lūdzu, — kāpēc tu tagad mīli mani vairāk nekā tais dienās, kad tev pietika spēka no manis atsacīties?

— Aizmirsti un piedod! — Rūta dedzīgi iesaucās. — Visu laiku esmu tevi mīlējusi! Dzirdi — visu laiku! Tāpēc esmu šeit un tāpēc tevi apskauju.

— Es tagad esmu kļuvis neuzticīgs, visu lieku svaru kausos. Gribu svērt arī tavu mīlestību, lai uzzinātu, kāda tā ir.

Rūta pēkšņi atraisījās no Mārtiņa rokām, izslējās un pētīgi pavērās viņā. Viņa it kā gribēja kaut ko sacīt, to­mēr neapņēmīgi klusēja.

— Redzi, kā es uz to skatos, — viņš turpināja. — Kad es biju tāds pats, kāds esmu palicis līdz šim, neviens cits nelikās par mani zinis, tikai manas šķiras cilvēki. Kad jau biju uzrakstījis visas savas grāmatas, neviens, izla­sījis manuskriptus, neteica man neviena uzmundrinoša vārda. Tieši otrādi, man pārmeta rakstīšanu, uzskatīja, ka es daru kaut ko nosodāmu un pazemojošu. Visi tikai skan­dināja: «Meklē darbu!»

Rūta iebildīgi sakustējās.

— Jā, jā, — viņš sacīja, — tev taisnība, vienīgi tu runāji nevis par darbu, bet par nodrošinātu stāvokli. Tev nepatīk vienkāršais vārds «darbs» — tāpat kā tas, ko esmu sarakstījis. Tas tiešām ir rupji! Bet, tici man, no mana viedokļa vēl rupjāk likās tas, ka visi ieteica man stāties darbā, it kā gribētu uzvest uz pareizā ceļa nela­bojamu noziedznieku. Atgriezīšos pie iepriekšējā. Manu darbu izdošana un sabiedrības ievērība radīja pārmaiņu tavās jūtās. Ar Mārtiņu Idenu tu negribēji precēties, kaut gan viss, kas tagad publicēts, bija uzrakstīts jau toreiz. Tava mīlestība nebija tik stipra, lai apprecētos ar viņu toreiz. Turpretī tagad tava mīlestība, izrādās, ir pietie­kami stipra, un tam acīmredzot nav cita izskaidrojuma kā manu darbu iespiešana un sabiedrības atzinība. Par saviem ienākumiem es šai gadījumā nerunāju, tu varbūt par tiem nedomā, bet esmu pārliecināts, ka tavu vecāku prāts lielā mērā grozījies tieši tādēļ, šie secinājumi, protams, man nav visai glaimojoši. Bet visļaunākais ir tas, ka tie liek man apšaubīt mīlestību, svēto mīlestību. Vai tiešām mīlestība ir tik maziska, ka tā jāstiprina ar slavu un pūļa atzinību? Acīmredzot jā. Es tik daudz par to domāju, ka man galva sāk griezties.

— Nabaga mīļā galva! — Rūta viegli noglaudīja viņa matus. — Lai tā vairs negriežas, lai beidzot atpūšas! Sāk­sim visu no jauna, Mārtiņ! Es tevi visu laiku esmu mīlē­jusi. Zinu, ka biju vāja, padodamās mātes prasībai. Man nevajadzēja to darīt. Tu taču tik bieži runāji par augst­sirdīgu iecietību pret cilvēciskām vājībām un kļūmēm. Esi iecietīgs arī pret mani! Esmu rīkojusies maldīgi. Piedod man!

— Ak, es tev piedodu! — viņš nepacietīgi iesaucās. — Ir viegli piedot, ja īstenībā nekā nav ko piedot. Tava rīcība neprasa piedošanu. Katrs rīkojas saskaņā ar saviem uz­skatiem, citādi nav iespējams. Tad arī man vajadzētu lūgt no tevis piedošanu, ka neesmu kļuvis par ierēdni.

— Es vēlēju tev labu, — viņa iebilda. — To tu zini. Ja jau tevi mīlēju, tad vēlēju tev tikai labu.

— Tiesa, bet, labu vēlēdama, tu mani gandrīz pazudi­nāji. Jā, jā! — Viņš neļāva Rūtai iejaukties. — Gandrīz pazudināji manu daiļradi un manu nākotni! Es pēc da­bas esmu reālists, un buržuāziskā kultūra necieš reālismu. Buržuāzija ir gļēva. Tā baidās no dzīves. Tu gribēji pie­spiest arī mani baidīties no dzīves. Tu centies ieslēgt mani šaurā sprostā, vēlējies, lai es cildinu neīstas vērtī­bas, pielāgojos vulgārai viltus morālei.

Mārtiņš redzēja, ka Rūta grib iebilst.

— Tiesa kas tiesa, vulgaritāte nav viltota, tomēr tā ir buržuāziskās kultūras pamatā. Kā jau teicu, tu gribēji mani pārveidot, padarīt par vienu no savējiem, gribēji pie­lāgot mani savas šķiras ideāliem, savas šķiras morālei un savas šķiras aizspriedumiem.

Mārtiņš skumji papurināja galvu.

— Pat tagad tu mani nesaproti. Tu neuztver manos vārdos to jēgu, ko es cenšos tiem piešķirt. Tev tas viss šķiet tīrās iedomas. Turpretī man tā ir īsta realitāte. La­bākajā gadījumā tevi mazliet pārsteidz un uzjautrina, ka šis neaptēstais puisis, kas nupat izrausies no muklāja, uzdrošinās kritizēt tavu šķiru un saukt to par vulgāru.

Rūta gurdi atslēja galvu pret viņa plecu, u

— Un tagad tu gribi atjaunot mūsu mīlestību. Gribi ap­precēties ar mani. Gribi mani! Bet, ja nu manas grāmatas nebūtu iznākušas — pacenties mani saprast! — nebutu iznākušas un nekad nebūtu guvušas atzinību, es tomēr būtu tas pats, kas biju. Taču tu nekad nebūtu nākusi pie manis! Tikai šīs sasodītās grāmatas … kaut velns tās …

— Nelādies! — viņa pārtrauca.

Pārmetums Mārtiņu atkvēlināja. Viņš skarbi iesmējās.

— Tā, lūk, ir, — viņš sacīja. — Tai brīdī, kad uz spē­les ir likta tavas dzīves laime, tu baidies dzirdēt sulīgu lāstu! Tu joprojām baidies no dzīves.