DŽEKS LONDONS - MĀRTIŅŠ ĪDENS

Šie vārdi lika Rūtai atskārst savas rīcības bērnišķību, tomēr viņai šķita, ka Mārtiņš to visu lieki pārspīlē, un viņa jutās apvainota. Labu laiku abi sēdēja klusēdami, viņa izmisīgi pārdomāja, ko darīt, bet viņš atcerējās visu savu zudušo mīlestību. Tagad viņš saprata, ka patiesībā nekad nav Rūtu mīlējis. Viņš ir mīlējis idealizētu Rūtu, ko radījis savā iztēlē, gaišo un mirdzošo parādību, ko apdzie- dājis savos mīlestības sonetos. īsto Rūtu, buržuāzisko meiteni ar buržuāzijas psiholoģiju un bezcerīgi šauro re­dzes loku, viņš nekad nav mīlējis!

Rūta piepeši sāka runāt:

— Es piekrītu, ka daudz kas no tā, ko tu sacīji, ir taisnība. Es tiešām baidījos no dzīves. Pietiekami stipri tevi nemīlēju. Bet tagad esmu iemācījusies mīlēt stiprāk.

Mīlu tevi tādu, kāds tu esi, tādu, kāds biji agrāk, mīlu tevi tās neatlaidības dēļ, ar kādu tu kļuvi par to, kas esi pašreiz. Mīlu tevi visa tā dēļ, ar ko tu atšķiries no tā sauktās manas šķiras, un, lai arī tavi uzskati man reizēm nav saprotami, es iemācīšos tos saprast. Es varu iemā­cīties tos saprast! Tava smēķēšana un tava lādēšanās ir daļa no tevis paša, un es mīlēšu tevi arī šo ieradumu dēļ. Es vēl varu visu iemācīties. Šais pēdējās desmit mi­nūtēs jau daudz esmu iemācījusies, un tas vien kaut ko nozīmē. Ai, Mārtiņ!…

Rūta ieraudājās un piekļāva galvu viņa krūtīm.

Mārtiņš viņu maigi un līdzjūtīgi apskāva — pirmo reizi šai vakarā —, viņa to manīja un aplaimota pavērsa pret Mārtiņu starojošu seju.

— Par vēlu, — viņš sacīja. Prātā ienāca Lisijas vārdi. — Es esmu slims … nē, ne jau mana miesa ir slima, bet mana dvēsele, manas smadzenes. Nekam manās acīs vairs nav vērtības. Es nekā nevēlos. Ja tu būtu atnākusi pirms, dažiem mēnešiem, tad, iespējams, būtu citādi. Tagad ir par vēlu, daudz par vēlu.

— Nē, vēl nav par vēlu! — Rūta iesaucās. — Es to pierādīšu. Es tev pierādīšu, ka mana mīlestība ir pieņē­musies spēkā, tā ir stiprāka par šķiriskiem aizspriedumiem, par visu, kas man tuvs un ierasts. Esmu gatava atteikties no visa, kas tik dārgs buržuāzijai. Es vairs nebaidos no dzīves. Es pametīšu tēvu un māti, atdošu savu vārdu ap­smieklam. Esmu ar mieru palikt pie tevis tūlīt un dzīvot brīvā mīlestībā, ja tu gribi, un darīšu to ar prieku un lep­numu. Ja es reiz nodevu mīlestību, tad tagad mīlestības dēļ nodošu visu to, kas agrāk mudināja mani uz nodevību.

Rūta stāvēja Mārtiņam pretī mirdzošām acīm.

— Es gaidu, Mārtiņ, — viņa čukstēja. — Gaidu, lai tu saki «jā». Paskaties uz mani!

«Cik tas ir lieliski,» viņš nodomāja, uz viņu skatīda­mies. «Viņa ir izpirkuši visas savas vainas, kļuvusi par īstu sievieti, beidzot sarāvusi buržuāzisko aizspriedumu dzelžainās važas. Tas viss ir lieliski, cēlsirdīgi, apbrīno­jami … Bet kas noticis ar mani?»

Rūtas rīcība viņu nedz saviļņoja, nedz iekveldināja. Viņš to novērtēja vienīgi ar prātu. Sekoja nevis uzliesmojums, bet tikai vēsa atzinība. Sirds palika neskarta. Alkas ne- uzbangoja asinis. Viņš atkal atcerējās Lisijas vārdus.

— Es esmu slims, ļoti slims, — Mārtiņš teica un bez­cerīgi pamāja ar roku. — Līdz šim nemaz nezināju, ka esmu tik stipri slims. Man kaut kas ir atgadījies. Es ne­kad neesmu baidījies no dzīves, bet nekad nevarēju iedo­māties, ka zaudēšu interesi par dzīvi. Tomēr dzīve ir mani pārsātinājusi. Es nekā vairs nevēlos. Pat tevi ne­vēlos. Nu tu redzi, cik slims esmu!

Viņš nolaida galvu uz atzveltnes un aizvēra acis. Un, tāpat kā raudošs bērns aizmirst visas savas bēdas, caur asarām skatoties saulstaru rotaļā, tā Mārtiņš aizmirsa gan savu slimību, gan Rūtas klātieni, gan visu pasauli, vērojot pēkšņi uzplaiksnījušu vīziju — biezu, zaļu lapotni, kam cauri duras saules stari. Sī spozme griezās acīs, tomēr viņš skatījās, pats nezinādams, kālab.

Mārtiņš atjēdzās, izdzirdējis noklikstam durvju vērekli. Rūta stāvēja pie durvīm.

— Kā lai tieku laukā? — viņa žēlabaini vaicāja. —Man ir bail…

— Piedod! — viņš, trūkdamies kājās, iesaucās. — Es nesaprotu, kas ar mani notiek. Es aizmirsu, ka tu esi šeit.

Viņš pielika roku pie pieres.

— Nu redzi, es tiešām neesmu vesels. Es tevi pavadīšu mājās. Varam iziet pa sētas pusi. Neviens mūs ne­ievēros. Tikai nolaid plīvuru.

Ejot pa pustumšo gaiteni un šaurajām kāpnēm, Rūta cieši turējās Mārtiņam pie rokas.

— Tagad esmu drošībā, — Rūta teica, kad viņi bija uz ielas, un gribēja atsvabināt roku.

— Es pavadīšu tevi līdz mājai, — viņš sacīja.

— Nē, nē! — viņa iebilda. — Nav vajadzīgs.

Rūta atkal mēģināja atbrīvot roku. Uz mirkli tas pa­modināja Mārtiņā ziņkāri. Šķita, ka viņa baidās tieši ta­gad, kad visas briesmas jau garām. Rūta gandrīz izmi­sīgi gribēja drīzāk tikt no viņa vaļā. Mārtiņš šādam izbī- lim neredzēja nekāda iemesla un nosprieda, ka tas ir nervu vājums. Tāpēc viņš nelaida vaļā Rūtas roku un veda viņu tālāk. Kad viņi bija nonākuši līdz stūrim, Mār­tiņš pēkšņi ieraudzīja kādu vīrieti garā mētelī ieraujamies atpakaļ namdurvīs. Ejot garām, Mārtiņš tur ieskatījās un, lai gan svešais bija uzsitis apkakli, pazina Rūtas brāli Normanu.

Pa ceļam Rūtai un Mārtiņam sarunas nevedās. Viņa bija satriekta, viņš — vienaldzīgs. Viņš ieminējās, ka braukšot prom uz Dienvidjūras salām, un viņa savukārt iebildēs, lūgdama piedot negaidīto nācienu. Tas bija viss. Viņi atvadījās pie Morzu mājas. Paspieda viens otram roku, novēlēja ar labu nakti, un Mārtiņš, kā jau pieņemts, pacēla cepuri. Durvis aizcirtās, Mārtiņš aizdedza cigareti un devās atpakaļ uz viesnīcu. Nonācis līdz namdurvīm, kurās bija slēpies Normans, Mārtiņš apstājās un brīdi iegrima pārdomās.

— Viņa meloja, — viņš balsī teica. — Viņa gribēja mani pārliecināt, ka rīkojas drosmīgi un izšķiroši, bet brālis pa to laiku gaidīja viņu, lai aizvadītu mājās. — Viņš sāka skaļi smieties. — Buržuji paliek buržuji! Kad biju nabags, es pat nedrīkstēju tuvoties viņa māsai! Bet, kad man ir rēķins bankā, viņš pats atved savu māsu pie manis!

Mārtiņš pagriezās, lai turpinātu ceļu, kad pēkšņi kāds klaidonis, nonācis līdzās, paraustīja viņu aiz elkoņa.

— Atmetiet kvartiņu, mister, naktsmājām! — klaidonis teica.

Balss lika Mārtiņam spēji atskatīties. Nākamajā mirklī viņš jau kratīja Džo roku.

— Vai atmini, es tev šķiroties sacīju, ka mēs vēl šai saulē tiksimies? Man bija tāda jušana. Un re, satikāmies!

— Tu braši izskaties, — Mārtiņš apbrīnā sacīja. — Tāds kā dūšīgāks esi kļuvis.

— Tā ir! — Džo, priekā starodams, atbildēja. — Ka­mēr nebiju klaidonis, nemaz nezināju, kas ir dzīve! Trīs­desmit mārciņu esmu pieņēmies un jūtos tip-top! Agrāk darbā galīgi nodzinos, kauli un āda vien bija palikuši. Šitāda dzīve priekš manis kā radīta!

— Tomēr tu nupat lūdzi naktsmājām, — Mārtiņš aiz­rādīja.

— Hē! Lūdzu naktsmājām! — Džo izvilka no bikškaba- tas veselu riekšu sīknaudas. — Tam pietiktu! — viņš lie­lījās. — Bet tu izskatījies devīgs, tāpēc tevi «pakulstīju».

Mārtiņš iesmējās un piekrita.