DŽEKS LONDONS - MĀRTIŅŠ ĪDENS

Reiz, mēģinādams izrauties no šā baismā sastinguma, Mārtiņš iegāja bakā pie matrožiem. Taču arī matroži šķita pārvērtušies kopš tā laika, kad viņš pats bija viens no tiem. Viņš nevarēja atrast nekā kopēja ar šiem trula­jiem, vienaldzīgajiem, dzīvnieciskajiem radījumiem. Viņš jutās galīgi izmisis. Tur augšā Mārtiņš Idens pats nevie­nam nebija vajadzīgs, bet atgriezties pie savas šķiras cilvēkiem, kurus pazina un senāk bija mīlējis, arī vairs nespēja. Sie cilvēki viņam nebija vajadzīgi. Tie likās tik­pat neciešami kā stulbie un trokšņainie pirmās klases pa­sažieri.

Dzīve Mārtiņam bija tikpat mokoša kā acu slimniekam spoža gaisma. Dzīve mirdzēja un laistījās visās varavīk­snes krāsās. Taču viņam tā darīja sāpes. Neizturamas sāpes.

Pirmo reizi mūžā Mārtiņš ceļoja pirmajā klasē. Agrāk viņš uz šādiem kuģiem bija vai nu priekšgalā stāvējis pie stūres, vai lejā katlu telpā liekšķerējis ogles. Tais dienās, raušoties augšā pa dzelzs redelēm, viņš bieži bija uzme­tis skatienu klājam, kur dīki pasažieri baltās drānās smē­jās, trieca un pastaigājās; izstieptā nojume pasargāja vi­ņus no saules un vēja, un viņu vismazāko iegribu tūlīt

izpildīja pakalpīgi stjuarti. Un viņam, kas bija izlīdis no karstās, smacīgās pekles, tas viss atgādināja paradīzi. Bet tagad viņš pats bija ievērojamākais no šiem pasažie­riem, pie galda sēdēja kapteinim pie labās rokas un visi izturējās pret viņu ar godbijību, tomēr viņš veltīgi ilgojās pēc baka un katlu telpas kā pēc zaudētās paradīzes. Jaunu paradīzi viņš nav atradis, bet vecā ir zudusi uz laiku laikiem.

Meklēdams kaut ko, kas saistītu interesi, Mārtiņš mē­ģināja uzsākt valodas ar kuģa apkalpi. Viņš iegāja virs­nieku kajītē un bija priecīgs, kad atkal tika no tās laukā. Viņš uzrunāja vecāko stūrmani, patīkamu un inteliģentu cilvēku, kas tūlīt metās viņam virsū ar sociālisma propa­gandu un piebāza pilnas kabatas ar skrejlapām un pam­fletiem. Mārtiņš kūtri klausījās pierādījumos, kas attais­noja vergu morāli, un iedomājās savu nīčeānisma filozo­fiju. Kam tas viss vajadzīgs? Viņš atcerējās kādu no ne­prātīgākām Nīčes tēzēm, kur Nīče apšauba visu, pat pašu patiesību. Bet kas zina? Varbūt Nīčem ir taisnība. Varbūt patiesības nav nekur, patiesība nekad nav bijusi un nekad nebūs. Varbūt pat jēdziens par patiesību ir aplams. Taču Mārtiņa smadzenes ātri nogura, un viņš bija laimīgs, ka atkal varēja ieslīgt krēslā un snaust.

Lai cik grūti bija izturēt dzīvi uz kuģa, turpmāk viņu gaidīja vēl lielākas grūtības. Kas būs, kad kuģis sasniegs Tahiti? Cik daudz rūpju un raižu gaida krastā! Jāpasūta preces, jāsameklē šoneris, kas iet uz Markīžu salām, jā­kārto tūkstošiem neatliekamu un nogurdinošu lietu. Un ikreiz, kad izdevās saņemties un to visu pārdomāt, Mār­tiņš arvien skaidrāk saprata, kādas briesmas viņam draud. Jā, viņš jau atrodas Ēnu ielejā, un šausmīgākais ir tas, ka viņš nejūt baiļu. Ja viņš kaut mazliet baidītos, tad va­rētu atgriezties dzīvē. Bet viņš nebaidās, tāpēc aizvien dziļāk grimst tumsībā. Nekas viņu vairs neiepriecina, pat tas ne, kas reiz paticis. «Meripoza» brauca pret ziemeļaus­trumu pasātu, bet šis vējš, kas Mārtiņu agrāk reibināja ^ kā vīns, tagad tikai sadusmoja. Viņš lika pārvietot savu krēslu, lai patvertos no šā seno dienu un nakšu jautrā biedra uzmācīgajiem glāstiem.,

Tai dienā, kad «Meripoza» iepeldēja bezvēja joslā, Mār­tiņš jutās nelaimīgāks kā jebkad. Miegs bēga no viņa. Viņš pārāk daudz bija gulējis, un tagad viņam gribot ne­gribot vajadzēja palikt nomodā un paciest dzīves žilbi­nošo spozmi. Viņš staigāja pa klāju turp un atpakaļ. Gaiss bija smags un mikls, biežās lietus gāzes to neat- svaidzināja. Dzīvošana Mārtiņam darīja sāpes. Reizēm viņš pārgurumā atkrita krēslā, bet, mazliet atpūties, pie­cēlās un atkal sāka soļot. Beidzot viņš piespieda sevi iz­lasīt žurnālu un paņēma bibliotēkā dažus dzejoļu krāju­mus. Taču nespēja tiem pievērsties un no jauna sāka stai­gāt pa klāju.

Vakarā Mārtiņš pēdējais nogāja kajītē, tomēr, lai arī bija vēls, nevarēja aizmigt. Vienīgais glābiņš no dzīves tika liegts. Tas bija par daudz! Viņš iededza gaismu un paņēma grāmatu. Svinberna krājums! Gulēdams gultā, Mārtiņš šķirstīja lappuses un pēkšņi manīja, ka lasa ar interesi. Viņš izlasīja dzejoli līdz galam, sāka lasīt tālāk, bet tad atgriezās pie iepriekšējā. Nolicis grāmatu uz krū­tīm, viņš iegrima domās. Jā! Te tas ir! Tieši tas! Dīvaini, ka tas viņam agrāk nav ienācis prātā. Tas ir atrisinājums. Viņš visu laiku neapzināti gājis pa šo ceļu, un tagad Svinberns parāda labāko izeju. Viņš ilgojas pēc miera, un miers viņu jau gaida. Mārtiņš paskatījās uz atvērto iluminatoru. Jā, tas ir pietiekami plats. Un pirmo reizi pēc garu garām nedēļām viņš jutās laimīgs. Beidzot at­rasts līdzeklis visām viņa kaitēm. Viņš paņēma grāmatiņu un skaļā balsī lēnām izlasīja dzejoli:

No mīlas uz dzīvi, no cerībām, No bailēm un ilgām brīvi, Mēs klusām lūgsnām pateicam Tiem dieviem, kas dāvāja dzīvi, Ka nav-mūžīga'dzīve neviena, Ka mirušiem neataust diena, Ka upe, lai cik tā gurdi plūst, Reiz tomēr ar jūru vienota k|ūst.

Mārtiņš atkal paskatījās uz vaļējo iluminatoru. Svin­berns parādīja izeju. Dzīve ir mokoša, pareizāk sakot, ir kļuvusi neizturami mokoša un apnicīga. «Nav mūžīga dzīve neviena!» Jā, par to ir vērts dieviem pateikties! Tā ir viņu vienīgā labvēlība pasaulē. Kad dzīve kļuvusi par mokām un slogu, cik viegli no tās atraisīties, remdējoties mūžīgā miegā! Ko viņš vēl gaida? Ir laiks.

Izbāzis galvu pa iluminatoru, Mārtiņš paskatījās lejā uz sakultajām putām, baltām kā piens. «Meripozai» bija dziļa pelde, un, iekāries rokās, viņš varētu ar kājām skart ūdeni. Trokšņa nebūtu. Neviens nedzirdētu. Viņa seju apslacīja lāsmas. Uz lūpām palika sāļuma garša, un tā vi­ņam patika. Ienāca pat prātā uzrakstīt savu gulbja dziesmu. Bet viņš tūlīt izsmēja sevi par šādu domu. Tur­klāt nebija laika. Jo ātrāk gribējās visu izbeigt.

Piesardzības labad nodzēsis kajītē gaismu, Mārtiņš iz­bāza kājas laukā pa iluminatoru. Lai pleci neiesprūstu, viņš spraucās cauri, cieši piespiedis vienu roku pie sāniem. Negaidīts kuģa zvalsts viņam palīdzēja, viņš izslīdēja ārā un palika rokās karājamies. Mirklī, kad kājas pieskārās ūdenim, viņš atlaida vaļā rokas. Viņu saņēma baltās putu vērpetes. «Meripoza» pašāvās garām kā milzīga melna siena, šur turmirdzinādama vēl gaišos iluminatorus. Šis kuģis tik tiešām brauc ātrā gaitā! Mārtiņš tikko paspēja to iedomāties, kad jau atradās tālu iepakaļ, un sāka mie­rīgi peldēt pa sakulto ūdeni.

Bonita, ko bija pievilinājis viņa baltais ķermenis, iecir- tās tajā, un Mārtiņš skaļi iesmējās. Sāpes atgādināja, kā­pēc viņš atrodas ūdenī. Darbodamies viņš bija pavisam aizmirsis savu galveno mērķi. «Meripozas» ugunis jau dzisa pie apvāršņa, bet viņš joprojām cītīgi peldēja, it kā gribēdams sasniegt tuvāko krastu — simtiem jūdžu no šejienes.

Neapzinātais dzīvības instinkts! Mārtiņš mitējās peldēt, bet, līdzko viļņi sakļāvās pār galvu, viņš atkal sāka vēzēt rokas. «Dzīvotgriba,» Mārtiņš nodomāja, nicīgi iesmējies. Jā, viņam ir griba, pietiekami stipra griba, lai ar pēdējo piepūli beigtu pastāvēt.