DŽEKS LONDONS - MĀRTIŅŠ ĪDENS

— Tur tev iznāk arī iedzeršanai, — viņš piebilda.

Džo iebēra naudu atpakaļ kabatā.

— Ar to ir cauri, — Džo paziņoja. — Es vairs nedzeru. Neviens neliedz,' bet nav lustes. Es tik vienu reizi ir bijis piedzēries, kopš redzējāmies, un arī tikai tāpēc, ka iekampu tukšā dūšā. Kad strādāju kā lops, tad dzēru kā lops. Tagad, kad dzīvoju kā cilvēks, arī dzeru kā cilvēks. Šad tad iemetu pa glāzītei — un diezgan.

Mārtiņš norunāja ar viņu tikties nākamajā dienā un gāja uz viesnīcu. Vestibilā viņš ieskatījās pasažieru tvai­koņu sarakstā. Pēc piecām dienām uz Tahiti dosies «Me- ripoza».

— Pasūtiet man rīt pa telefonu kajīti, — viņš sacīja šveicaram. — Nevis augšā, bet lejā, vēja pusē, bakborta pusē. Iegaumējiet! Labāk pierakstiet: bakborta pusē.

Iegājis savā istabā, Mārtiņš tūlīt likās gulēt un tūlīt iegrima cietā miegā kā bērns. Šī vakara notikumi viņu nebija skāruši. Viņa prāts vairs neuztvēra iespaidus. Pat prieka uzplūds, ko izraisīja tikšanās ar Džo, bija ātri no­placis. Tas ilga vienu mirkli, bet nākamajā mirklī Mārtiņš jau nožēloja, ka sastapis kādreizējo biedru, jo viņam ne­gribējās pat sarunāties. Viņu neiepriecināja arī tas, ka pēc piecām dienām viņš brauks uz savu mīļo Dienvidjūru. Viņš tīksmi aizvēra acis un mierīgi nogulēja astoņas stun­das. Viņš nebija satraukts. Viņš nedz grozījās, nedz sapņoja. Miegs sniedza aizmirstību, bet atmoda radīja vienīgi nožēlu. Dzīve mocīja un garlaikoja, bet dienu ri­tums šķita kā lēna spīdzināšana.

— Klausies, Džo, — Mārtiņš otrā rītā bez vilcināšanās teica bijušajam darba biedram, — Divdesmit astotajā ielā dzīvo kāds francūzis. Viņš ir sakrājis naudu un taisās at­griezties Francijā. Viņarn zināma neliela, labi iekārtota veļas mazgātava. Tev tas ir kā aklai vistai grauds, ja tu gribi apmesties uz pastāvīgu dzīvi. Ņem šo naudu, nopērc sev pieklājīgu uzvalku un ap desmitiem aizej ar viņu ap­runāties. Atsaucies uz mani, un tev visu izrādīs. Ja maz­gātava tev patiks un, pēc tavām domām, tā ir tik daudz vērta, cik īpašnieks prasa, — divpadsmit tūkstošu, — tad pasaki man un tā būs tava. Un tagad cilpo! Es esmu aiz­ņemts. Vēlāk patērzēsim.

— Redzi, Mārt, — Džo lēni sacīja, valdīdams iesveltās dusmas, — es te atnācu, lai satiktu tevi pašu. Saprati? Es nenācu, lai tu man uzdāvinātu mazgātavu. Es atnācu parunāt ar tevi kā ar vecu draugu, bet tu bāzies man virsū ar mazgātavu. Es tev kaut ko pateikšu: brauc uz elli ar visu savu mazgātavu!

Džo gribēja mesties ārā pa durvīm, bet Mārtiņš saķēra to aiz pleca un pagrieza atpakaļ.

— Liec vērā, Džo, — viņš sacīja, — ja tu taisīsi šādus kumēdiņus, es tev sadošu pa mizu un vecas draudzības dēļ tā sadošu, ka nezināsi, cik vecs, — vai saprati? Nu, vai gribi?

Džo izrāvās un mēģināja nogāzt Mārtiņu gar zemi, bet rokas, kuras viņu satvēra, bija pārāk spēcīgas. Abi, kamolā saķērušies, riņķoja pa istabu, uzgrūdās pītam krēslam, kas salūza gabalu gabalos, un beidzot nogāzās uz grīdas. Džo izplestām rokām gulēja uz muguras, bet Mārtiņš sē­dēja viņam virsū, ar celi atspiedies pret viņa krūtīm. Viņš nevarēja vien atelsties, kad Mārtiņš palaida viņu vaļā.

— Nu, tagad varēsim parunāt, — Mārtiņš teica. — Kā redzi, ar mani tik viegli galā netiksi. Es gribu, lai vis­pirms tiek nokārtots darījums ar veļas mazgātavu. Pēc tam atnāc — un mēs pa vecam paradumam patērzēsim. Es jau teicu, ka tagad esmu aizņemts. Paskaties šurp!

Tai brīdī apkalpotājs ienesa rīta pastu — veselu kaudzi vēstuļu un žurnālu.

— Kā es varu to visu lasīt un reizē sarunāties ar tevi? Ej noskaidro jautājumu par veļas mazgātavu un tad nāc atpakaļ!

— Nu labi, — Džo negribīgi piekrita. — Es domāju, ka tu taisies no manis vaļā, bet tagad redzu, ka es ir alojies. Tomēr dūru cīņā tu mani nenoliksi, Mārt. Tur es tevi pārspētu.

— Labi, vēlāk uzvilksim cimdus un pamēģināsim, — Mārtiņš smiedamies noteica.

— Noteikti! Līdzko būšu ticis pie mazgātavas! — Džo izstiepa dūri. — Vai tu redzi? Divos ringos tevi nolikšu gar zemi.

Kad Džo beidzot aizgāja, Mārtiņš atviegloti nopūtās. Viņš bija kļuvis nesabiedrisks. Dienu no dienas kļuva arvien grūtāk saskarties ar cilvēkiem. To klātiene viņu nomāca, un nepieciešamība risināt sarunu kaitināja. Tie­koties ar cilvēkiem, viņš jutās uzbudināts un nomierinājās tikai tad, kad izdevās no tiem atkratīties.

Pēc Džo aiziešanas Mārtiņš tūlīt neķērās pie pasta, bet kādu pusstundu laiski zvilnēja krēslā, un viņa galvā tikai retumis pavīdēja kāda domu drumsla, miegainības pār­ņemta prāta īsa uzplaiksna.

Beidzot viņš piecēlās un sāka šķirot pastu. Kāds ducis lūgumu pēc autogrāfa — šīs vēstules Mārtiņš pazina, tikai uzmetis tām acis, profesionālu diedelētāju vēstules, visādu dīvaiņu un fantastu vēstules, sākot ar kādu izgudrotāju, kas uzbūvējis mūžīgo dzinēju, un matemātiķi, kurš pie­rādīja, ka zemes virsa esot puslodes iekšpuse, un beidzot ar kādu maniaku, kas lūdza finansiālu palīdzību, lai va­rētu nopirkt Lejaskalifornijas pussalu, kur gribēja ierīkot komunistu koloniju; vēstules no sievietēm, kuras vēlējās ar viņu iepazīties; viena šāda vēstule izvilināja smaidu — rakstītāja, gribēdama pierādīt savu krietnumu un dievbi­jību, bija vēstulei pievienojusi kvīti par- pastāvīgu baznī­cas krēslu.

Izdevēji un redaktori apbēra Mārtiņu ar vēstulēm: vieni, ceļos krizdami, lūgtin lūdza rakstus, otri, ceļus locīdami, lūgtin lūdza jaunas grāmatas — visi kāroja manuskrip­tus, nabaga noniecinātos manuskriptus, kuru dēļ kādreiz Mārtiņš smagu sirdi bija spiests ieķīlāt visu savu man­tību, jo citādi nevarēju aizsūtīt šos manuskriptus redakci­jām. Bija negaidīti čeki — samaksa par angļu izdevumu, samaksa par tulkošanas tiesībām. Mārtiņa aģents Anglijā ziņoja, ka Vācija ieguvusi tiesības tulkot trīs grāmatas; viņa grāmatas tika izdotas arī Zviedrijā, bet Zviedrija ne­bija parakstījusi Bernes konvenciju, un par šiem tulkoju­miem nekā nevarēja saņemt. Bija atļaujas lūgums no Krie­vijas — tīri formāls, jo šī valsts arī nebija parakstījusi Bernes konvenciju.

Mārtiņš pārskatīja veselu kaudzi avīžu izgriezumu, ko piesūtīja īpašs birojs, un izlasīja, kas rakstīts par viņu un viņa slavu, kuru daudzināja visās malu malās. Mārtiņš Idens varenā atvēzienā bija nosviedis pūlim uzreiz visus savus darbus. Acīmredzot tādējādi bija izskaidrojami tik negaidīti panākumi. Viņš vienā alpā aizrāva pūli, tāpat kā Kiplings, kas gulēja uz nāves gultas, kad pūlis, pakļauda- mies bara izjūtai, pēkšņi sāka aizgūtnēm lasīt Kiplinga grāmatas. Tad Mārtiņš atcerējās, ka tas pats pūlis, kas Kiplingam uzgavilēja, nekā nesaprotot no izlasītā, pēc pusgada šo pašu Kiplingu apmētāja ar akmeņiem. Mārtiņš rūgti iesmējās. Varbūt pēc dažiem mēnešiem arī viņš pie­dzīvos tādu pašu likteni? Bet viņš parādīs šim pūlim garu degunu! Tad viņš jau būs tālu projām Dienvidjūras salās, dzīvos niedru būdā, tirgosies ar pērlēm, vienkoča laivā trauksies rifiem pāri, ķers haizivis, medīs kalnu kazas klinšainajā ielejā, kas ir blakus Taiohae ielejai.

Šai brīdī Mārtiņš skaidri apjauta savu bezcerīgo stā­vokli. Viņš pēkšņi saprata, ka atrodas Ēnu ielejā. Visa viņa dzīve jau bija pagājībā, tā vīta, dzisa un tiecās pretī nebūtībai. Viņš iedomājās, cik daudz tagad guļ un cik bezgalīgi viņam gribas gulēt. Taču vēl nesen viņš neiere­dzēja miegu. Tas laupīja dārgos dzīves mirkļus. Tad viņš miegā pavadīja četras stundas no divdesmit četrām, tā­tad dzīvoja četras stundas mazāk. Kā viņš nīda miegu! Un kā viņš tagad nīst dzīvi! Dzīve ir skumīga, tai ir rūgta piegarša. Tieši tur slēpās viņa bojā ejas draudi. Dzīvība, kas vairs netiecas pretī dzīvei, meklē ceļu uz nāvi. Viņā pamodās sensenais pašaizsardzības instinkts, viņš saprata, ka jādodas projām. Viņš pārlaida acis ista­bai, un doma par kravāšanos viņu šausmināja. To vēl varēja atlikt. Pagaidām jādodas iepirkties.