DŽEKS LONDONS - MĀRTIŅŠ ĪDENS

Un bieži spožas sabiedrības vidū Mārtiņam acu priekšā pēkšņi iznira jauns huligāns divrindu svārkos, cietu sal­menīcu uz vienas auss. Tā reiz gadījās Oklendā kādā lite­rārā pēcpusdienā. Piecēlies, uzkāpis tribīnē, Mārtiņš pēkšņi ieraudzīja zāles galā pa durvīm ienākam jaunu huligānu divrindu svārkos un cietu salmenīcu galvā. Piecsimt grezni ģērbtu sieviešu atskatījās, lai redzētu, kas tik spēji saistīja Mārtiņa Idena uzmanību, jo viņš stingi un neat­laidīgi vērās vienā punktā. Taču tukšajā ejā viņas nekā nemanīja. Bet Mārtiņš vēroja jauno huligānu ļodzīgi nākam šurp pa eju un prātoja, vai jaunais klaidonis attapsies noņemt salmenīcu, kas bija it kā pielipusi pie galvas. Klaidonis devās uz estrādi un uzkāpa uz tās. Mārtiņš gandrīz sāka raudāt aiz žēluma, skatoties uz šo savas jaunības ēnu, domādams par to, kas viņš varēja kļūt un par ko viņš kļuvis. Zvalstīgi pārgājis pāri estrādei, rēgs pienāca cieši klāt Mārtiņam un izgaisa, it kā saplūzdams ar viņu. Piecsimt elegantu dāmu ar cimdotām rokām ap­laudēja, cenzdamās iedrošināt slaveno viesi, kas nez kāpēc bija tik samulsis. Sasprindzinājis gribasspēku, Mārtiņš aizgainīja vīziju, pasmaidīja un sāka runāt.

Skolas direktors, vecs, labsirdīgs vīrs, saticis Mārtiņu uz ielas, atgādināja viņam, kādas scēnas notikušas kance­lejā, kad Mārtiņu izslēdza no skolas par kaušanos.

— Es izlasīju jūsu «Zvanu skaņas», — viņš sacīja, — jau tad, kad tās bija pirmoreiz publicētas žurnālā. Lie­liski! Nav sliktāk par Po! Es jau tolaik teicu — lieliski!

«Tiešām? Bet jūs tolaik divas reizes pagājāt man uz ielas garām un nepazināt mani.» Mārtiņš tikko valdījās, lai to nepateiktu skaļi. «Abas reizes es biju izsalcis un steidzos pie augļotāja. Tad jūs mani nepazināt! Bet visi mani darbi jau tad bija uzrakstīti. Kāpēc jūs tikai tagad mani pazīstat?»

— Es vēl šajās dienās teicu sievai, — direktors turpi­nāja, — ka būtu labi, ja jūs atnāktu pie mums pusdienās. Un viņa ļoti lūdza, lai es jūs uzaicinu. Jā, ļoti lūdza.

— Pusdienās? — Mārtiņš tik skarbi iesaucās, ka tas izklausījās pēc drauda.

— Jā … jā … pusdienās … — direktors apjucis stos­tījās. — Tā vienkārši… zināt, pie vecā skolotāja … Ak jūs, resgalis tāds! — Viņš viegli iedunkāja Mārtiņu, mē­ģinādams draudzīgi pajokot.

Mārtiņš turpināja ceļu, pagalam apmulsis. Uz stūra viņš apstājās un paskatījās atpakaļ.

— Velns viņu zina! — viņš nomurmināja. — Es lai­kam veco galīgi pārbiedēju.

Kādā jaukā dienā pie Mārtiņa ieradās Kreiss — tas pats Kreiss no «īstajiem cilvēkiem». Mārtiņš nopriecājās par viņu un uzklausīja kāda diezgan fantastiska projekta spožu izklāstu, bet pasākums varēja ieinteresēt Mārtiņu kā rakstnieku, taču nekādā ziņā ne kā finansētāju. Iz­klāsta vidū Kreiss pēkšņi sāka runāt par «Saules kaunu» un sacīja, ka tās esot galīgas muļķības.

— Starp citu, es nenācu šurp, lai filozofētu, — Kreiss pārtrauca pats sevi. — Gribu zināt tikai vienu — vai jūs ieguldīsiet tūkstoš dolāru manā pasākumā vai ne?

— Nē, tik liels muļķis tomēr vēl neesmu, — Mārtiņš atbildēja. — Bet es darīšu kaut ko citu. Jūs devāt man iespēju pavadīt interesantāko vakaru manā mūžā. Jūs de­vāt to, ko nevar nopirkt ne par kādu naudu. Tagad man ir nauda, bet tā man neko nenozīmē. Es labprāt jums iedošu tūkstoš dolāru pateicībā par šo neaizmirstamo va­karu. Jums nauda ir nepieciešama, bet man naudas ir par daudz. Jūs taču atnācāt pēc naudas. Nav vajadzīgi nekādi stiķi un niķi! Ņemiet!

Kreiss neizrādīja ne mazāko pārsteigumu. Viņš iebāza kabatā čeku.

— Uz tādiem noteikumiem esmu ar mieru sarīkot jums šādus vakarus katru nedēļu, — viņš teica.

— Par vēlu, — Mārtiņš pakratīja galvu. — Tas bija mans pirmais un pēdējais šāds vakars. Es jutos kā citā pasaulē. Jums tas nebija nekas sevišķs, es zinu. Turpretī man bija kaut kas sevišķs. Tas nekad vairs neatkārtosies. Ar filozofiju esmu galā. Vairs negribu par to nekā dzirdēt.

— Pirmo reizi mūžā saņemu naudu par filozofiju, — Kreiss piebilda, dodamies uz durvīm. — Bet tās akcijas tūlīt nokrīt līdz nullei.

Reiz uz ielas Mārtiņam karietē pabrauca garām misis A^orze un smaidot pamāja. Viņš arī pasmaidīja un pa­cēla cepuri. Šis nejaušais gadījums viņu nemaz nesa­trauca. Vēl pirms mēneša tas liktos nepatīkams un var­būt uzjundītu ziņkāri un viņš mēģinātu iztēloties, kā tai brīdī jutās misis Morze. Turpretī tagad šī tikšanās viņa apziņu neskāra. Viņš to acumirklī aizmirsa, tāpat kā aiz­mirstu, ka pagājis garām, piemēram, Centrālbankas na­mam vai municipalitātei. Tomēr viņa smadzenes nemitīgi un saspringti strādāja. Tajās urbās tā pati uzplijīgā doma: darbs padarīts. Tā grauzās kā nenobeidzams tārps. Ar šo domu Mārtiņš rītos pamodās, šī doma vajāja viņu arī miegā. Lai viņš uzsāka ko uzsākdams, viss tūlīt saistījās ar secinājumu — «Viss jau sen bija padarīts.». Loģiski spriežot, Mārtiņš nonāca pie nežēlīgās atziņas, ka tagad viņš nav nekas — ne šis, ne tas. Mārts Idens — huligāns un Mārts Idens — jūrnieks bija reāli cilvēki, viņi tiešām eksistēja. Turpretī Mārtiņš Idens — slavenais rakstnieks nekad nav eksistējis. Mārtiņš Idens — slavenais rakst­nieks ir pūļa izdoma, ko pūlis ietvēris Mārta Idena — huligāna un jūrnieka apvalkā. Bet viņš zina, ka tas viss ir māns. Viņš nav nekāds saules dēls, ko pūlis dievina un kam ziedo pusdienas. Viņam tas ir labāk zināms.

Mārtiņš lasīja par sevi žurnālos, aplūkoja savus attē­lus, kurus joprojām iespieda lielā daudzumā, un sevi vairs nepazina. Jaunais strādnieku šķiras puisis, kas dzīvoja, mīlēja un priecājās par dzīvi, — tas bija viņš. Sis puisis bija bezrūpīgs un laida pār galvu visas likstas. Arī tas bija viņš, kas brauca uz kuģiem, klaiņoja pa svešām ze­mēm un vadīja veselu baru kauslīgu nebēdņu. Arī tas bija viņš, ko apstulbināja un nomāca bezgalīgās grāmatu grēdas, kad pirmo reizi iegāja bibliotēkā, bet kas vēlāk izlasīja šīs grāmatas un iemācījās tās saprast. Arī tas bija viņš, kura istabiņā līdz vēlai naktij dega lampa un kurš lika naglas pagalvī, lai neaizmigtu, un pats rakstīja grā­matas. Bet tas negausīgais rīma, ko visi pūļa cilvēki ta­gad aizgūtnēm cenšas paēdināt, — tas nav viņš.

Daža laba izrīcība viņu tomēr uzjautrināja. Visi žur­nāli tīkoja pēc goda, ka atklājuši Mārtiņu Idenu. Warren's Monthly gari un plaši klāstīja saviem abonentiem, ka, meklējot jaunus talantus, pirmais uzgājis Mārtiņu Idenu. The While Mouse piedēvēja šo nopelnu sev; to pašu da­rīja Northern Review un Mackintosh's Magazine, kamēr beidzot visus apklusināja The Globe, lepni norādīdams uz izkropļotajām «Jūras dziesmām», kuras pirmo reizi bija iespiestas tieši žurnālā The Globe. Žurnāls Youlh and Age, kas, manīgi atbrīvojies no kreditoriem, bija atkal sācis iznākt, arī pieteica savas tiesības uz Mārtiņu Idenu, — starp citu, šo žurnālu lasīja vienīgi fermeru bērni. Trans­continental Monthlij cienīgi un pārliecinoši paziņoja savu pirmtiesību, ko nikni apstrīdēja Hornet, balstīdamies uz lietisku pierādījumu — «Feju un pērli». Apgāda «Sigltrijs, Darnlejs un biedri» sīkā balstiņa šai troksnī nemaz nebija sadzirdama. Sim apgādam nebija pašam sava preses izde­vuma, kurā tas varētu skaļi daudzināt savas tiesības.