DŽEKS LONDONS - MĀRTIŅŠ ĪDENS

Nauda i'eplūda aumaļām, slava pieauga aumaļām; kā spožs meteors viņš uzliesmoja pie literatūras debesīm, taču saceltā sensācija viņu drīzāk uzjautrināja nekā iepriecēja. Kāds niecīgs fakts viņu galīgi izbrīnīja, un šis fakts droši vien izbrīnītu arī visu pasauli. Starp citu, pasaule brīnītos nevis par šo faktu, bet drīzāk par to, kas Mārtiņā radījis tik milzīgu izbrīnu. Tiesnesis Blounts ielūdza Mārtiņu pusdienās! Sis notikums, kas pats par sevi bija niecīgs, drīz ieguva lielu nozīmi un izraisīja ievērojamas sekas. Mārtiņš Idens bija apvainojis tiesnesis Blountu, runājis nepieklājīgā tonī, tomēr tiesnesis Blounts, saticis Mārtiņu Idenu uz ielas, ielūdza viņu pusdienās! Mārtiņš atcerējās, cik bieži ticies ar tiesnesi pie Morzēm, bet tiesnesim ne prātā nebija nācis lūgt viņu pusdienās. «Kāpēc viņš tagad mani aicina?» Mārtiņš sev vaicāja. Viņš nebūt nav pār­vērties. Viņš joprojām ir tas pats Mārtiņš Idens. Kur slēpjas atšķirība? Vai tikai tai apstāklī, ka tagad viņa sa­cerējumi iespiesti grāmatās? Viņš taču šos darbus jau toreiz bija uzrakstījis. Kopš tā laika viņš nekā nav rak­stījis. Viss labākais, ko viņš veicis, veikts tieši tai laikā, kad tiesnesis Blounts, piesliedamies vispārējiem uzskatiem, izsmēja gan viņu, gan Spenseru. Tātad tiesnesis Blounts lūdz viņu pusdienās nevis viņa patieso nopelnu dēļ, bet gan tās vērtības dēļ, kas īstenībā ir tikai to atspoguļo­jums.

Mārtiņš ar smīnu pieņēma ielūgumu, pats brīnīdamies par savu piekāpību. Bez dāmām pusdienās piedalījās kā­das sešas vai septiņas augsti stāvošas personas, kuru vidū Mārtiņš jutās kā īsts dienas varonis; tiesnesis Blounts, ko dedzīgi atbalstīja tiesnesis Henvels, centās pierunāt Mār­tiņu, lai viņš atļauj sevi ierakstīt par biedru «Stiksā» — izredzēto klubā, kurā uzņem cilvēkus ne vien viņu bagā­tības dēļ, bet galvenokārt tāpēc, ka viņi guvušj panāku­mus. Mārtiņa izbrīns kļuva vēl lielāks, tomēr piedāvājumu viņš noraidīja.

Mārtiņš joprojām bija aizņemts ar savu manuskriptu izdalīšanu. Izdevēji apbēra viņu ar pieprasījumu vēstulēm. Visi atzina, ka viņš ir lielisks stilists un ka viņa darbu skaistajā formā ietverts bagāts saturs. Žurnāls Northern Review, iespiedis «Skaistuma šūpuli», lūdza viņu atsūtīt vēl pusduci šādu rakstu, un Mārtiņš jau grasījās izpildīt šo lūgumu, lai atbrīvotos no visiem vecajiem krājumiem, kad pēkšņi Burton's Magazine, vieglu peļņu kārodams, pasūtīja viņam piecus rakstus, par katru piedāvājot piec­simt dolāru. Mārtiņš aizrakstīja, ka piekrīt, taču piepra­sīja nevis piecsimt, bet tūkstoš dolāru. Viņš labi atcerējās, ka savā laikā visi šie žurnāli bija noraidījuši tos pašus manuskriptus, pēc kuriem tagad plēsās. Viņš atminējās vēsos, vienaldzīgos, šabloniskos noraidījumus. Izdevēji tiku tikām bija vazājuši viņu aiz deguna, tagad viņš pa­vazās aiz deguna viņus. Burton's Magazine samaksāja noteikto cenu par pieciem rakstiem, četrus atlikušos par tādu pašu likmi tūlīt pakampa Mackintosh's Monthly, bet Northern Review bija pārāk nabadzīgs, lai ar tiem mēro­tos. Tā dienas gaismu ieraudzīja «Augstie brīnuma pries­teri», «Brīnumu gaidītāji», «Mūsu «es» mēraukla», «Ilūziju filozofija», «Dievs un zvērs», «Māksla un bioloģija», «Kri­tiķi un mēģenes», «Zvaigžņu putekļi» un «Augļošanas vara». Visi šie raksti radīja vētrainas atbalsis, kas ilgi negribēja norimt.

Izdevēji lūdza, lai Mārtiņš pats min savus noteikumus, ko viņš labprāt darīja, bet tas viss attiecās uz jau pa­veikto. Uzņemties saistības par jauniem darbiem viņš ka­tegoriski atteicās. Doma, ka atkal vajadzētu ņemt' rokā spalvu, likās neizturama. Viņš pārāk labi atcerējās, kā pūlis bija saplosījis Brisendenu; un, lai gan šis pūlis vi­ņam patlaban uzgavilēja, viņš joprojām to nicināja. Paša popularitāte Mārtiņam šķita Brisendena piemiņas apgānī­šana. Viņš sāpēs vaibstījās, taču izturēja, stingri nolēmis piepildīt savu naudas maisu.

Mārtiņš vairākkārt saņēma no izdevējiem šāda satura vēstules:

«Apmēram pirms gada mēs diemžēl bijām spiesti atteik­ties no Jūsu lirisko dzejoļu krājuma. Tie arī toreiz atstāja uz mums lielu iespaidu, taču dažādi apstākļi kavēja mūs tos izmantot. Ja šie dzejoļi vēl nebūtu publicēti un Jūs būtu tik laipns un mums tos atsūtītu, mēs tūlīt iespiestu visu ciklu, maksājot tādu honorāru, kādu Jums pašam lab­patiktu noteikt. Mēs būtu ar mieru izdot šo ciklu atsevišķā grāmatā uz Jums izdevīgiem nosacījumiem.»

Mārtiņš atcerējās traģēdiju, ko reiz bija uzrakstījis baltajā pantā, un aizsūtīja dzejoļu vietā. Pirms nosūtīša­nas to pārlasot, Mārtiņš jutās pārsteigts par tās diletan­tismu un pārspīlēto svinīgumu. Tomēr viņš traģēdiju aiz­sūtīja, bet žurnālam šo gadījumu nācās rūgti nožēlot. Pub­lika bija sašutusi un negribēja ticēt, ka slavenais Mārtiņš Idens sarakstījis šādas tukšības. Tika apgalvots, ka tas nemaz neesot viņa darbs, ka žurnāls publicējis neveiklu atdarinājumu, vai arī Mārtiņš Idens, tāpat kā Dimā-tēvs, slavas augstumos liekot citiem rakstīt savā vietā. Taču, kad noskaidrojās, ka šī traģēdija ir viens no Mārtiņa Idena pirmajiem literārajiem mēģinājumiem un žurnāls iespiedis to tikai aiz apmātības, sacēlās smieklu vētra un redakcijas kolēģija tika atcelta. Traģēdija nekad neiznāca atsevišķā grāmatā, bet Mārtiņš Idens mierīgi paturēja jau izmak­sāto avansu.

Coleman's Weekly atsūtīja Mārtiņam garu telegrammu, kas maksāja vismaz trīssimt dolāru, un piedāvāja, lai viņš uzraksta divdesmit rakstu par tūkstoš dolāriem katru. Tālabad Mārtiņam vajadzēja uz izdevēja rēķina apceļot Savienotās Valstis un izvēlēties tematus, kas viņam liekas interesanti. Telegrammā piemēra dēļ bija minēti vairāki temati, lai parādītu, cik plašs ir izdevniecības vēriens un cik brīva Mārtiņa izvēle. Vienīgais noteikums, kas viņam jāievēro, — viņš nedrīkst pāriet Savienoto Valstu robežu. Telegrammā, ko Mārtiņš nosūtīja ar pēcmaksu, viņš iz­teica nožēlu, ka nevar pieņemt šo laipno piedāvājumu.

Stāstam «Viki-Viki», ko iespieda Warreti's Motithly, bija tūlītēji panākumi. Drīz to publicēja atsevišķā greznā, ilustrētā izdevumā un izpirka gandrīz pāris dienās. Kri­tiķi vienbalsīgi atzina šo darbu par klasisku un nolika blakus tādiem diženu klasiķu darbiem kā «Velns pudelē» un «šagrenāda».

Turpretī krājumu «Prieka dūmi» uzņēma ar zināmu ne­izpratni, pat vēsi. Buržuāziskā sabiedrība bija sašutusi par tik drosmīgu morāli un aizspriedumu neievērošanu. Taču, kad Parīzē ar lieliem panākumiem izdeva šo grā­matu franču valodā, arī Anglija un Amerika to nekavējo­ties publicēja, un Mārtiņš pieprasīja no «Singltrija, Darn- leja un biedriem» divdesmit piecus procentus par trešo grāmatu, bet par ceturto — trīsdesmit procentu. Šais divās bija sakopoti visi Mārtiņa īsie stāsti, kas agrāk iespiesti dažādos žurnālos. «Zvanu skaņas» un šausmu stāsti bija iekļauti pirmajā sējumā. Otrā ievietoti — «Pie­dzīvojums», «Katls», «Dzīves vīns», «Virpulis», «Jautrā iela» un vēl daži stāsti. Meredita-Louela apgāds izdeva visu viņa rakstu kopojumu, bet Makmiliana izdevniecība publicēja «Jūras dziesmas» un «Mīlestības sonetus» — šo mīlestības dzejoļu ciklu vispirms iespieda Lādies' Home Companion, kas samaksāja Mārtiņam nedzirdētu hono­rāru.

Aizsūtījis pēdējo manuskriptu, Mārtiņš atviegloti nopū­tās. Niedru pils un baltais kaparplākšņu šoneris tagad tikpat kā ar roku sasniedzami. Galu galā viņš tomēr bija atspēkojis Brisendena apgalvojumu, ka neviens vērtīgs literārs darbs žurnālos neparādās. Ar saviem panākumiem viņš spoži pierādīja, ka Brisendens maldījies. Taču sirds dziļumos Mārtiņš juta, ka draugam tomēr bijusi taisnība. Viņa panākumu atslēga bija «Saules kauns», pārējais guva ievērību tikai gadījuma pēc. Tos pašus darbus taču agrāk bija noraidījuši visi žurnāli. «Saules kauna» parā­dīšanās izraisīja polemiku un izdaudzināja viņa vārdu. Ja nebūtu publicēts «Saules kauns», neizraisītos polemika, taču grāmatas panākumi īstenībā bija brīnums, ko atzina arī «Singltrijs, Darnlejs un biedri». Viņi neriskēja pirmo­reiz izdot vairāk par tūkstoš piecsimt eksemplāriem un šaubījās, vai pat tos varēs pārdot. Viņi bija pieredzējuši izdevēji, tomēr nevarēja vien nobrīnīties par grāmatas pa­nākumiem. Viņiem šie panākumi tiešām likās brīnums. Viņi arī vēlāk netika vaļā no šās domas, un katrā vēstulē bija manāms godbijīgs izbrīns par šiem dīvainajiem un neizskaidrojamiem panākumiem. Viņi arī necentās tos iz­