DŽEKS LONDONS - MĀRTIŅŠ ĪDENS

Sarīkojums bija beidzies un gandrīz visi apmeklētāji izklīduši. Taču, kad Mārtiņš un Lisija iznāca no parka kokiem, viņi ieraudzīja pirmītējo kompāniju, kas viņus gaidīja. Mārtiņš tūlīt saprata, ko tas nozīmē. Gatavojās kautiņš. Tie bija viņu miesassargi. Tie sekoja viņiem līdz parka vārtiem, jo no mugurpuses izklaidus šurp virzījās otra kompānija — tā puiša draugi, kam Mārtiņš bija «no­cēlis» meiteni. Paredzēdami saķeršanos, tuvojās vairāki policisti, lai to novērstu, un pavadīja abas kompānijas līdz vilcienam, kas gāja uz Sanfrancisko. Mārtiņš brīdi­nāja Džimiju, ka izkāpšot Sešpadsmitās ielas piestātnē un braukšot tālāk uz Oklendu ar tramvaju. Lisija izturējās vienaldzīgi pret to, kas draudēja izraisīties. Vilciens ap­stājās pie Sešpadsmitās ielas, un tramvaja konduktors, gaidīdams pieturā, nepacietīgi sita gongu.

— Nu, ņem viņu un laidies! — Džimijs uzsauca. — Pa fiksam! Mēs viņus aizturēsim!

Ienaidnieku baru šis manevrs uz brīdi samulsināja, bet, izlēkuši no vilciena, viņi metās bēgļiem pakaļ, ļ^āmie un nosvērtie Oklendas pilsoņi, kuri jau sēdēja tramvajā, ieraudzīja jaunu vīrieti un meiteni ātri pieskrienam pie vagona un apsēžamies priekšējās vietās. Neviens nevarēja iedomāties, ka šim pārītim ir kaut kas kopējs ar Džimiju, kurš, uzlēcis uz kāpšļa, uzsauca vadītājam:

— Piespied, vecīt, un nelaid nevienu iekšā!

Nākamajā mirklī Džimijs jau bija nolēcis zemē un

trieca dūri sejā kādam puisim, kas mēģināja ielēkt tram­vajā. Gar visu vagonu bliezās dūres — Džimija biedri bija ieņēmuši vaļējā vagona garo kāpsli un sīvi atsita uzbrukumu. Skaļi nodārdinot gongu, tramvajs sāka kustē­ties, un Džimija draugi, atvairījuši pretiniekus, nolēca no kāpšļiem un turpināja cīņu uz ielas. Tramvajs joņoja pilnā gaitā, ņudzīgais kaujas lauks jau bija palicis tālu aiz mu­guras, un apjukušajiem pasažieriem ne prātā neienāca, ka atturīgais jaunais vīrietis un glītā strādnieku meitene, kuri sēdēja vaļējā vagona stūrī, ir bijuši nesenējā trača vaininieki.

Cīņa bija satraukusi Mārtiņu, viņā bija uzliesmojusi agrākā kareivīgā degsme. Tomēr tā drīz vien noplaka, un viņu atkal pārņēma dziļa nomāktība. Viņš jutās ļoti vecs, veselus gadu simteņus vecāks par šiem brīvajiem, bezrū­pīgajiem jaunības dienu biedriem. Viņš ir nogājis pārāk tālu ceļu, un par atgriešanos vairs nevar būt ne domas. Tas dzīves veids, kāds viņam reiz bija, viņu vairs neval­dzina. Viņš jūtas vīlies. Viņš ir atsvešinājies no draugiem. Viņu dzīve liekas pretīga tāpat kā lētā alus garša. Viņš ir pārāk tālu aizgājis. Tūkstošiem grāmatu viņus šķir kā siena. Viņš pats sevi ir izsūtījis trimdā. Viņš ir devies ceļojumā pa bezgalīgo saprāta valstību, no kurienes vairs nav atgriešanās. Tomēr viņš ir cilvēks un joprojām jūt vajadzību pēc cilvēku sabiedrības. Taču viņš vēl nav at­radis sev jaunu dzimteni. Nedz draugi, nedz tuvinieki, nedz jaunie buržuāziskie paziņas, nedz arī šī meitene, ko viņš tik augstu vērtē un ciena, nespēj viņu saprast. Viņš domāja par to ar skumjām un sarūgtinājumu.

— Izlīgstiet ar šo puisi, — Mārtiņš atvadoties ieteica Lisijai, pavadījis viņu līdz strādnieku kvartāla Kazarmām, kur viņa dzīvoja starp Sesto ielu un Mākitstrītu. Viņš to attiecināja uz jauno vīrieti, kura vietu šodien neviļus bija ieņēmis.

— Es nevaru… tagad, — viņa atbildēja.

— Ko niekus! — viņš jautri iesaucās. — Jums tikai jā­pasvilpj, un viņš skriešiem atskries.

— Tam vairs nav nozīmes, — Lisija vienkārši atbildēja.

Un Mārtiņš skaidri saprata, ko viņa ar to domā.

Kad viņš grasījās atvadīties, Lisija negaidot piekļāvās viņam. Sī kustība nebija nedz valdonīga, nedz pavedinoša, bet padevīga un ilgpilna. Mārtiņš bija aizkustināts līdz sirds dziļumiem. Viņu pārņēma bezgalīga līdzjūtība. Ap­skāvis meiteni, Mārtiņš viņu noskūpstīja; viņš zināja, ka skūpsts, ko sniedz viņas lūpas, ir patiesākais, kādu vīrie­tis jebkad saņēmis.

— Ak dievs! — viņa iešņukstējās. — Es varētu mirt jūsu dēļ! Jūsu dēļ varētu mirt!

Viņa pēkšņi atrāvās un pazuda durvīs. Mārtiņam acīs ieriesās asaras.

— Mārtiņ Iden, — viņš sev teica, — lai gan tu neesi zvērs, tomēr esi nožēlojams nīčeānietis. Tev vajadzētu viņu apprecēt un sniegt viņai to laimi, pēc kuras viņa tik kvēli tiecas. Bet tu nevari! Tu nevari! Un tā ir kauna lieta! «Vecais klaidonis sūkstās vātains,» — viņš atcerējās Henliju. — «Mūsu dzīve ir kļūda rupja un kauns.» Jā, mūsu dzīve tiešām ir kļūda un kauns!

«Saules kauns» tika publicēts oktobrī. Kad Mārtiņš plēsa nost bandroli sešiem brīveksemplāriem, ko bija atsū­tījis izdevējs, ap sirdi viņam kļuva smagi un skumji. Viņš iedomājās, cik sajūsmīgu prieku šis notikums būtu radījis pirms dažiem mēnešiem; un cik skaudrā pretrunā šim priekam ir vēsā vienaldzība, kāda viņu pārņēmusi tagad! Viņa grāmata atradās acu priekšā uz galda, taču pulss nemaz nesita straujāk, viņš juta vienīgi skumjas. Šobrīd tas viss bija vienaldzīgs. Protams, viņš dabūs zināmu summu, — bet kāda jēga tagad naudai?

Paņēmis vienu eksemplāru, viņš iegāja virtuvē un uz­dāvināja to Marijai.

— Šo grāmatu esmu sacerējis es, — viņš paskaidroja, redzot viņas izbrīnu. — Es uzrakstīju to savā skabūzītī un domāju, ka jūsu sakņu virai tur arī ir savs nopelns. Ņe­miet grāmatu un paglabājiet! Skatoties uz to, atcerieties mani.

Mārtiņš nebūt negribēja plātīties Marijas acīs. Viņš vēlējās tikai sagādāt Marijai prieku, pierādīt, ka visus šos gadus viņa nav savam īrniekam veltīgi ticējusi. Marija ienesa grāmatu viesistabā un nolika blakām ģimenes bī- belei. Grāmata, ko sarakstījis viņas īrnieks, viņai bija svēta relikvija, draudzības fetišs. Tagad Marija samieri­nājās pat ar to, ka Mārtiņš agrāk bijis veļas mazgātājs, un, lai gan viņa nesaprata grāmatā nevienu rindu, tomēr bija stingri pārliecināta, ka ik rinda tajā ir lieliska. Šī vienkāršā, nabadzīgā, smaga darba izmocītā sieviete bija bagātīgi apveltīta ar spējām ticēt.

Tikpat vienaldzīgi kā pret autoreksemplāriem Mārtiņš izturējās arī pret atsauksmēm, ko piesūtīja avīžu izgrie­zumu birojs. Grāmata guvusi ievērību, tas bija acīm re­dzams. Un tas nozīmēja piebērumu naudas maisam. Varēs iekārtot Lisiju, izpildīt visus solījumus un vēl uzcelt iece­rēto niedru pili.

Apgāds «Singltrijs, Darnlejs un biedri» aiz piesardzības bija iespiedis tikai tūkstoš piecsimt eksemplāru, taču pir­mās recenzijas jau pamudināja laist klajā otru izde­vumu — tūkstoš eksemplāru; drīz sekoja trešais izde­vums— jau piectūkstoš eksemplāru. Kāda Londonas firma noslēdza vienošanos par angļu izdevumu, un tūlīt pienāca pieprasījumi no Francijas, Vācijas un Skandināvijas par tulkošanas iespējām. Uzbrukums Meterlinka skolai, kā iz­rādījās, bija noticis īstā brīdī. Izraisījās sīva polemika. Selibi un Hekelis aizstāvēja «Saules kaunu», šoreiz pie­vienodamies Mārtiņa viedoklim. Krukam un Vollesam bija pretēja nostādne, bet sers Olivers Lodžs mēģināja rast kompromisu, kas samierinātu Mārtiņa uzskatus ar viņa paša kosmisko filozofiju. Meterlinka piekritēji apvienojās ap misticisma karogu. Cestertons sasmīdināja visu pasauli ar saviem asprātīgajiem rakstiem, kuros it kā objektīvi iztirzāja šo aktuālo tematu, bet visu, gan strīdu, gan strīdniekus, apklusināja Bernarda Sova pērkonīgā balss. Lieki piebilst, ka bez šiem lielajiem spīdekļiem cīņas arēnā parādījās arī mazāk spožas zvaigznes, — vārdu sakot, troksnis bija izvērties grandiozos apmēros.