DŽEKS LONDONS - MĀRTIŅŠ ĪDENS

— Tātad tu ir dabūjis šo naudu godīgā ceļā?

— Es pat neesmu to laimējis loterijā, bet nopelnījis.

Cerība atkal uzplaiksnīja Ģertrūdes sirdī, un viņa vēl­reiz uzmanīgi izlasīja vēstuli. Mārtiņam bija grūti viņai ieskaidrot, par ko dabūjis tik lielu summu, un vēl grūtāk nācās ieskaidrot, ka viņam šī nauda nav vajadzīga.

— Es to ielikšu bankā uz tava vārda, — viņa beidzot nolēma.

— Nē, nekādā ziņā ne! Tā ir tava nauda, vari to izlie­tot, kā vēlies, bet, ja tu neņemsi, es atdošu Marijai. Ma­rija gan zinās, ko iesākt. Es ieteiktu tev pieņemt kalponi un pašai labi atpūsties.

— Es to visu pastāstīs Bernardam, — Ģertrūde aiz­iedama noteica.

Mārtiņš sarauca pieri, bet tad iesmējās.

— Nu labi, — viņš noteica, — varbūt viņš tagad ielūgs mani pusdienās.

— Noteikti ielūgs, uz galvošanu ielūgs! — māsa de­dzīgi iesaucās un, cieši apskāvusi, viņu noskūpstīja.

Pienāca diena, kad Mārtiņš apzinājās, cik vientuļš jūtas. Viņš bija vesels un spēcīgs, bet viņam nekā nebija ko darīt. Pārtraucis rakstīšanu un mācīšanos, zaudējis Bri­sendenu un Rūtas mīlestību, viņš atklāja savā dzīvē ne­parasti dziļu tukšumu. Veltīgi viņš centās aizpildīt šo tuk­šumu ar labiem restorāniem un Ēģiptes cigaretēm. Tais­nība, viņu nemitīgi vilināja Dienvidjūra, bet viņam šķita, ka viņa loma Savienotajās Valstīs vēl nebūt nav nospē­lēta. Drīz tiks publicētas divas viņa grāmatas, un iespē­jams, ka arī pārējās atradīs sev izdevējus. Tas viss solīja naudu, bija vērts gaidīt, lai aizbrauktu uz Dienvidjūru ar veselu maisu naudas. Markīžu salās viņš zināja kādu ieleju, ko varēja nopirkt par tūkstoš Cīles dolāriem. Ieleja stiepās no maza pakavveida līča līdz augstajiem kalniem, kuru virsotnes atdūrās mākoņos, un tās platība bija ap­mēram desmittūkstoš akru. Tā bija noaugusi ar tropu bie­zokni, kurā mita gan irbes, gan meža cūkas, bet kalnos ganījās kalnu kazas, ko tramdīja veseli bari meža suņu. Viss šis apvidus bija mežonīgs. Tur nedzīvoja neviena cilvēciska būtne. Un to visu — ieleju kopā ar līci — iespējams nopirkt par tūkstoš Cīles dolāriem.

Līcis, cik viņš atcerējās, bija brīnum skaists un dziļš, tajā varēja stāvēt lielie okeāna tvaikoņi, un Klusā okeāna maršrutu sarakstos tas bija ieteikts kā labākā osta tajā okeāna daļā. Mārtiņš nopirks šoneri, vienu no tiem jahtas tipa ātrgaitas kuģīšiem, kas pārklāti ar kapara plāksnēm, un nodosies tirdzniecībai ar kopru un pērļu zvejai. Līča ieleja būs viņa galvenā mītne. Tur viņš uzcels pirmatnīgu niedru būdu, tādu kā Tati, un salīgs par kalpiem meln­ādainos iezemiešus. Viņš uzņems aģentus no Taiohae, tirdzniecības kuģu kapteiņus un visus Dienvidjūras traku­līgākos dēkaiņus. Viņa durvis būs visiem atvērtas, un viņš karaliski uzņems savus viesus. Varbūt tur viņš aizmirsīs reiz lasītās grāmatas un pasauli, kas, izrādās, bija tikai tukša ilūzija.

Tādēļ viņam vajadzēja palikt Kalifornijā un gaidīt, ka­mēr maiss būs pilns ar naudu. Un nauda jau sāka plūst straumēm. Ja tikai vienai grāmatai būs panākumi, viņš viegli pārdos visus savus manuskriptus. Varētu sastādīt krājumu no īsajiem stāstiem un dzejoļiem, lai drīzāk iegūtu savā īpašumā gan ieleju, gan līci, gan šoneri. Rak­stīt viņš vairs nekad nerakstīs. To Mārtiņš bija stingri apņēmies. Taču, kamēr grāmatas tiek iespiestas, vajadzēja kaut ko uzsākt, nedrīkstēja dzīvot tādā stingumā un vien­aldzībā pret visu pasauli, kādā bija iestidzis.

Padzirdējis, ka svētdien Selmoundparkā notiks mūrnieku sarīkojums, viņš devās turp. Senāk Mārtiņš bieži bija piedalījies šādos sarīkojumos un labi zināja, kādi tie ir, un tagad, iegājis parkā, juta, ka atmožas visas sen aiz­mirstās izjūtas. Galu galā šie strādnieki taču bija viņa aprindu ļaudis. Viņš bija dzimis un uzaudzis to vidū un priecājās, ka pēc tik ilga laika atkal satiekas ar tiem.

— Tas tak ir Mārts! — viņš izdzirdēja sakām, un nā­kamajā mirklī kāda roka draudzīgi uzgula viņa plecam. — Kur tu biji pazudis? Jūrā, vai? Nāc, iedzersim aliņu!

Tā bija tā pati vecā kompānija, tikai šur tur manīja jaunas sejas un šur tur kādas no agrākajām trūka. Visi šie puiši nebūt nebija mūrnieki, bet viņi nāca uz svētdie­nas sarīkojumiem, lai izdižotos, padzītu jokus un izkautos. Mārtiņš iedzēra kopā ar viņiem un uzreiz atdzīvojās. «Es biju muļķis, ka pēkšņi viņus pametu!» Mārtiņš nodomāja; viņš jutās pilnīgi pārliecināts, ka būtu daudz laimīgāks, ja nebūtu aizgājis no savas šķiras, nebūtu dzinies pēc grāmatu gudrībām un augstas kārtas cilvēkiem. Tomēr alus vairs nebija tik labs kā sendienās! Garša nebija tāda pati. «Brisendens acīmredzot ir mani atradinājis no lētā alus,» Mārtiņš secināja. «Bet varbūt grāmatas ir mani atradinājušas no biedrošanās ar šiem jaunības draugiem?» Nolēmis pats sev pierādīt, ka nemaz nav no visa tik at­svešinājies, viņš devās uz deju paviljonu. Tur viņš sa­stapa skārdnieku Džimiju, kas bija atvedis līdzi kadu garu, gaišmatainu meiču, kura tūlīt deva priekšroku Mar- tinam.

— Ar viņu vienmēr tā iznāk, — Džimijs paskaidroja biedriem, kas vilka viņu uz zoba, un noskatījās, kā Mār­tiņš un blondīne griežas valsī. — Bet man nemaz nav žēl. Es ir traki priecīgs, ka viņu atkal ieraugu. Viegli jau viņš dejo, velns tāds! Šiki! Nav ko pārmest meitenēm!

Mārtiņš atveda blondīni atpakaļ pie Džimija, un viņi visi trīs kopā ar pusduci draugu vēroja dejotājus, smējās un trieca jokus. Ikviens priecājās par Mārtiņa atgriešanos. Neviena viņa grāmata vēl nebija iznākusi, tātad viņu acīs Mārtiņam nebija nekādas maldinošas vērtības. Viņi Mār­tiņu mīlēja viņa paša dēļ. Mārtiņš jutās kā princis, kas atgriezies no trimdas, un viņa vientuļā sirds atvilga šai neviltotajā draudzīgumā. Jā, viņam kaulos vēl sēdēja akots. Turklāt viņam bija kabatā nauda, un viņš to tērēja ar devīgu roku tāpat kā senajās dienās, kad atgriezās no jūras.

Pēkšņi starp dejotājiem Mārtiņš ieraudzīja Lisiju Ko­noli; viņa dejoja ar kādu strādniekpuisi. Mazliet vēlāk Mārtiņš, staigādams apkārt paviljonam, redzēja viņu sē­žam pie galdiņa, kur pasniedz atspirdzinošus dzērienus. Lisija Konoli bija ļoti pārsteigta un iepriecināta par šo tikšanos un labprāt iegāja ar Mārtiņu parkā, kur varēja sarunāties, nepārkliedzot mūziku. Jau no pirmā vārda bija skaidrs, ka viņa pieder viņam. Mārtiņš to saprata. To pauda gan valgais mirdzums viņas lepnajās acīs, gan vingrā auguma pieglaudlba, gan tas, cik alkaini viņa tvēra katru Mārtiņa vārdu. Viņa vairs nebija tā jauniņā meitene, ko Mārtiņš bija saticis teātrī. Lisija Konoli bija kļuvusi sieviete, un Mārtiņš tūlīt ievēroja, kā uzplaucis viņas kvēlais, izaicinošais daiļums; kvēle bija tā pati, tikai izaicinātību viņa bija iemācījusies apvaldīt.

— Skaistule, īsta skaistule, — Mārtiņš apbrīnā nočuk­stēja. Un viņš zināja, ka atliek vienīgi pasacīt: «Nāc!» — un Lisija sekos viņam kaut vai līdz pasaules galam.

Tai pašā mirklī viņš dabūja tādu belzienu pa galvu, ka tikko noturējās kājās. Tas bija dūres trieciens, un sitējs droši vien mērķēja pa žokļiem, bet dusmu iekarsumā trā­pīja greizi. Mārtiņš grīļīgi pasitās sāņus tai mirklī, kad uzbrucējs atkal atvēzējās zvēlienam. Mārtiņš viegli pie­liecās, dūre nesniedza mērķi, pretinieks gandrīz zaudēja līdzsvaru, un Mārtiņš ar pretsitienu nogāza viņu gar zemi. Tomēr viņš tūlīt pielēca stāvus un niknumā atkal metās virsū sāncensim. Mārtiņš skatījās viņa jaunajā, dusmās pārvērstajā sejā, brīnīdamies, ar ko varējis viņu tā sakai­tināt. Tomēr brīnīšanās netraucēja Mārtiņam atvairīt uz­brukumu un ar spēcīgu gāzienu notriekt pretinieku gar­šļaukus. Džimijs un pārējie pieskrēja un izšķīra viņus.