DŽEKS LONDONS - MĀRTIŅŠ ĪDENS

Garīdznieki nopulgoja «Efemeru» savos sprediķos, un viens no viņiem, kas mēģināja poēmu aizstāvēt, tika ap­vainots ķecerībā. Diženā poēma kalpoja sabiedrībai par uzjautrinājumu. Komisku pantu kalēji un karikatūristi aiz­gūtnēm centās sasmīdināt lasītājus, arī feļetonisti izgud­roja visādas asprātības, stāstīdami, ka Cārlijs Frenšens konfidenciāli sacījis Ārčijam Dženningsam, ka piecas rin­das no «Efemeras» varot pamudināt cilvēku piekaut kropli, bet desmit rindas — mesties upes dzelmē.

Mārtiņš nedz smējās, nedz grieza zobus aiz niknuma. Tas viss izraisīja viņā tikai dziļas skumjas. Tā kā visa viņa pasaule, ko bija uzcēlusi mīlestība, tik pēkšņi sa­bruka, preses un cienījamās publikas izdarības viņu vairs neskāra. Brisendena spriedums par žurnāliem bija pilnīgi pareizs, bet viņam, Mārtiņam, vajadzēja velti aizvadīt smagus neatlaidīga darba gadus, lai nonāktu pie šās at­ziņas. Žurnāli ne vien attaisnoja Brisendena ļaunos pare­dzējumus, bet tos pat pārspēja. «Tagad ar to visu ir cauri,» Mārtiņš sevi mierināja. Viņš bija augstu mērķējis, bet iekļuvis smirdošā muklājā. Atkal un atkal parādījās skaidrās un tīrās Tahiti burvīgā vīzija. Lūk, Paumotu līdzenumi un kalnainās Markīžu salas! Viņam bieži šķita, ka viņš stāv uz tirdzniecības šonera klāja vai uz maza, viegla kutera, kas rītausmā slīd garām Papites rifam vai Nukahivas pērļu atolam uz Taiohae līci, kur, viņš zināja, Tamari nokaus cūku par godu viņa atbraukšanai un Ta- mari meitas apstās viņu un dziedot un smejoties greznos ar ziedu vītnēm. Dienvidjūra viņu neatlaidīgi aicināja, un Mārtiņš zināja, ka agri vai vēlu atsauksies šim aicinā­jumam.

Taču pagaidām viņš joprojām ļāvās straumei, atpūtās pēc garā un nogurdinošā ceļojuma pa plašo zinību val­stību. Saņēmis no Parthenon čeku par trīssimt piecdesmit dolāriem, Mārtiņš to nodeva advokātam, kas kārtoja_ Bri­sendena mantojuma lietas. Dabūjis kvīti par čeku, Mārtiņš savukārt uzrakstīja parādzīmi par simt dolāriem, ko Bri­sendens viņam bija aizdevis.

Taču Mārtiņš vairs ilgi neapmeklēja japāņu restorāni- ņus. Tieši tai brīdī, kad viņš pārtrauca cīņu, laimes rats pagriezās. Bet pagriezās pārāk vēlu. Bez jebkāda satrau­kuma atplēsis Millennium aploksni, Mārtiņš izņēma no tās čeku par trīssimt dolāriem. Tas bija honorārs par «Piedzīvojumu». Visi viņa parādi, ieskaitot maksu augļo­tājam, ar visiem procentiem nepārsniedza ne simt dolāru. Kad bija dzēsti parādi un simt dolāru aizsūtīti Brisendena testamenta izpildītājam, Mārtiņam kabatā vēl palika simt dolāru. Viņš pasūtīja pie drēbnieka jaunu uzvalku un sāka pusdienot pilsētas labākajos restorānos. Viņš joprojām dzīvoja tai pašā mazajā istabiņā pie Marijas, bet viņa jaunais uzvalks atstāja tik lielu iespaidu uz kaimiņiem, ka bērni, sēdēdami uz jumtiem vai žogiem, vairs neuz­drīkstējās saukt viņam nopakaļ «klaidonis» un «slīmests».

«Viki-Viki», stāstu par havajiešiem, nopirka Warren's Monthlij par divsimt piecdesmit dolāriem. Northern Re- view iespieda «Skaistuma šūpuli», un Macklntosh's Maga- zine pieņēma «Zīlētāju» — dzejoli, kas bija veltīts Ma- rionai. Redaktori un manuskriptu lasītāji bija atgriezušies no vasaras atvaļinājumiem, un manuskripti apgrozījās ātri. Taču Mārtiņš nevarēja saprast, kāpēc to visu, ko di­vus gadus tik stūrgalvīgi atraidīja, tagad kāda dīvaina untuma dēļ gandrīz raušus izrauj. Neviens viņa darbs līdz šim nebija publicēts. Ārpus Oklendas viņu nepazina, un tie nedaudzie oklendieši, kas iedomājās viņu pazīstam, Mārtiņu uzskatīja par visniknāko un «sarkanāko» sociā­listu. So spējo pārmaiņu nekādi nevarēja izskaidrot. Tā bija tīrā likteņa rotaļa.

Kad «Saules kaunu» bija noraidījuši vairāki žurnāli, Mārtiņš atcerējās Brisendena padomu un nolēma šo darbu piedāvāt kādam grāmatu apgādam. Pēc dažām neveik­smēm manuskriptu beidzot pieņēma izdevniecība «Singl- trijs, Darnlejs un biedri», apsolīdami to publicēt rudenī. Mārtiņš lūdza avansu, bet izdevēji atbildēja, ka viņi tā nemēdzot darīt, jo šāda satura grāmatas parasti neatmak­sājoties un diezin vai izdošoties pārdot vairāk par tūkstoš eksemplāriem. Mārtiņš aplēsa, cik grāmata tādā gadījumā ienestu. Ja grāmata maksās vienu dolāru, tad, rēķinoties ar piecpadsmit procentiem, viņš saņems simt piecdesmit dolāru. Pēc tam Mārtiņš nolēma — ja vajadzētu no jauna rakstīt, viņš rakstītu vienīgi beletristiku. «Piedzīvojums» bija četrreiz īsāks nekā «Saules kauns», bet ienesa divreiz vairāk no Millennium. Galu galā kādreiz avīzē lasītās ziņas par autoru honorāriem ir bijušas pareizas. Pirmkla­sīgie žurnāli tiešām maksā pēc manuskripta pieņemšanas un maksā labi. Millennium pat samaksāja Mārtiņam nevis divus, bet četrus centus par vārdu. Turklāt viņi pirka arī labus darbus — bija taču nopirkuši viņa darbu! Tā domā­dams, Mārtiņš grīni pasmīnēja.

Viņš aizrakstīja «Singltrijam, Darnlejam un biedriem», ka ir ar mieru pārdot «Saules kaunu» ar visām tiesībām par simt dolāriem, bet apgāds negribēja riskēt. Mārtiņam nauda pašlaik nebija nepieciešami vajadzīga, jo gandrīz visi viņa pēdējie stāsti bija pieņemti un samaksāti. Viņš pat atvēra bankā tekošu rēķinu par vairākiem simtiem dolāru, un viņam vairs nebija neviena parāda. «Novēlo­tais» pēc negara ceļojuma atrada ostu Meredita-Louela izdevniecībā. Atcerējies solījumu atdot Ģertrūdei piecus dolārus ar simtkāršu uzviju, Mārtiņš aizrakstīja izdevniecī­bai un lūdza atsūtīt piecsimt dolāru avansa. Mārtiņam par lielu pārsteigumu, čeks kopā ar līgumu tika nekavējoties atsūtīts. Viņš izmainīja čeku zelta piecdolāru monētās un piezvanīja Ģertrūdei, ka vēlētos viņu redzēt.

Ģertrūde ieradās elsdama un pūzdama, jo bija ļoti stei­gusies. Nojauzdama kaut ko ļaunu, viņa bija iebāzusi so­miņā visu savu nelielo ietaupījumu; viņa bija tik pārlie­cināta, ka brāli piemeklējusi kāda nelaime, ka tūlīt rau­dādama viņu apskāva un spieda viņam saujā naudu.

— Es būtu aizgājis pie tevis, — Mārtiņš teica, — bet negribu sakauties ar misteru Higinbotamu, un tas droši vien notiktu.

— Gan jau viņš pēc kāda laika nomierināsies, — Ģer­trūde apgalvoja, mēģinādama uzminēt, kas Mārtiņam at­gadījies. — Bet tu sāc drīzāk strādāt! Bernardam patīk, ka cilvēks strādā kārtīgu darbu. Tas raksts avīzē viņu pagalam saniknoja. Es nekad nav redzējusi viņu tik ellīgu.

— Es nemaz netaisos meklēt darbu, — Mārtiņš smaidot sacīja. — Vari to viņam manā vietā paziņot. Nekāds darbs man nav vajadzīgs. Lūk, te ir pierādījums!

Viņš iebēra Ģertrūdei klēpī simt spožās un skanošās zelta monētas.

— Vai atceries, tu man reiz iedevi zelta piecnieku, kad man nebija ne centa tramvajam? Te ir šie pieci dolāri un vēl deviņdesmit deviņi brāļi — gan dažāda vecuma, bet vienādas vērtības.

Ģertrūde bija ieradusies pie Mārtiņa satraukta, bet ta­gad viņu pārņēma paniskas šausmas. Tās aizgainīja visas šaubas. Tā vairs nebija nojauta, tā bija pārliecība. Izbiju­sies viņa skatījās uz Mārtiņu un trīcēja pie visām mie­sām, baidīdamās pieskarties šiem zelta ripulīšiem, it kā varētu apdedzināties.

— Tie visi ir tavi! — Mārtiņš smiedamies teica.

Ģertrūde sāka gauži raudāt, šņukstēdama:

— Nabaga zēns, mans nabaga zēns!

Brīdi Mārtiņš apjuka. Taču tūlīt atskārta māsas satrau­kumu un parādīja viņai Meredita-Louela izdevniecības vēstuli un čeku. Ģertrūde ar pūlēm to izburtoja, noslaucīja acis un beidzot neticīgi jautāja: