DŽEKS LONDONS - MĀRTIŅŠ ĪDENS

Mārtiņš trīsēja. Te nu tās bija, senās, laimīgās dienas — dejas, joki, kautiņi. Neizlaizdams no acīm pretinieku, Mār­tiņš uzmeta ašu skatienu Lisijai. Parasti, kad notika šāda kaušanās, meitenes spiedzīgi kliedza, bet Lisija neieklie­dzās. Viņa skatījās, elpu aizrāvusi, saspringumā viegli pieliekusies uz priekšu, roku piespiedusi pie krūtīm, vaigi dega, un acīs staroja sajūsma.

Dusmonis tikmēr bija uzrausies kājās un centās izrau­ties no puišu rokām, kas viņu turēja.

— Viņa te gaidīja mani! — viņš kliedza. — Viņa gai­dīja mani, bet tas svešais čalis atnāk un aizved viņu! Laidiet vaļā! Es viņam parādīšu, kur pīlēm kājas dīgst!

— Vai tu galīgi jucis? — Džimijs teica, turēdams jauno puisi. — Tas čalis ir Mārtiņš Idens! Tu labāk no viņa atšujies! Viņš tev tā sados, ka nezināsi, cik vecs!

— Bet kāpēc viņš man viņu nocēla? — puisis kliedza.

— Viņš uzvinnēja Klīstošo Holandieti, atminies, kas tas bija par spēkavīru! — Džimijs joprojām centās puisi atrunāt. — Piektajā raundā gatavs! Tu ne minūti nenotu­rēsies pretī. Saprati?

Sī informācija acīmredzot mazliet nomierināja puisi, un viņš nomērīja Mārtiņu ar pētīgu skatienu.

— Pēc tāda gan nerādās! — viņš noņirdza, bet iz­smieklā nebija dusmu kaismes.

— Tāpat domāja arī Klīstošais Holandietis, — Džimijs apgalvoja. — Nāc prom! Liec šo mierā! Te citu meiteņu diezgan. Nāc!

Puisis beidzot paklausīja, un visa banda devās līdzi uz paviljona pusi.

— Kas viņš tāds bija? — Mārtiņš vaicāja Lisijai. — Un ko tas viss nozīmē?

Mārtiņš juta, ka pat cīņas kaisme nesatrauc viņu tik spēcīgi kā agrāk, un, pieradis pie pašanalīzes, viņš vairs nevarēja just un domāt kā pirmatnējs cilvēks.

Lisija atmeta galvu.

— Neko nenozīmē! — viņa sacīja. — Es ar viņu pēdējā laikā sagājos.

Mirkli klusējusi, viņa piebilda:

— Jutos ļoti vientulīgi pēc … Bet es nekad nav aizmir­susi… — Viņas balss pieklusa un skatiens vērās tālumā. — Jūsu dēļ es viņu tūlīt atstātu.

Mārtiņš iesānis paraudzījās uz Lisiju, zinādams, ka ta­gad jāsaņem viņa aiz rokas un jāpievelk klāt, bet, klau­soties viņas vienkāršajā runā, sāka prātot, vai ir vērts piešķirt lielu nozīmi izkoptai, pareizai valodai, un aizmirsa atbildēt.

— Jūs viņam pamatīgi sadevāt, — viņa iesmiedamās teica.

— Viņš ir īsts stiprinieks, — Mārtiņš augstsirdīgi iebilda. — Ja pārējie nebūtu viņu aizveduši, es droši vien dabūtu krietni pasvīst.

— Kas bija tā jaunā dāma, ar ko es jūs tovakar sa­tiku? — Lisija vaicāja.

— Ā, kāda paziņa, — Mārtiņš atbildēja.

— Cik tas sen, — viņa domīgi noteica. — Liekas, pirms tūkstoš gadiem.

Mārtiņš nekā neatbildēja un mainīja sarunas tematu. Viņi iegāja restorānā, Mārtiņš pasūtīja vīnu un dārgas uzkodas, pēc tam dejoja ar viņu, tikai ar viņu, līdz viņa galīgi nogura. Mārtiņš bija lielisks dejotājs, un Lisija griezās dejā, juzdamās kā septītajās debesīs; viņa bija noliekusi galvu viņam uz pleca un vēlējās, lai tā turpinā­tos mūžīgi. Vēlāk viņi atkal iegāja parkā, un pēc vecā, labā paraduma viņa apsēdās zālē, bet Mārtiņš nometās garšļauku un ielika galvu viņai klēpī. Viņš drīz iesnaudās, bet viņa liegi glāstīja viņam matus, lūkodamās uz viņu ar neslēptu mīlestību. Pēkšņi atvēris acis, Mārtiņš izla­sīja Lisijas skatienā maigu atzīšanos. Viņa nolaida plak­stus, bet tūlīt atguvās un pavērās viņā droši un atklāti.

-r- Es uzticīgi gaidīju visus šos gadus, — viņa gandrīz čukstus sacīja.

Mārtiņš juta, ka tā tiešām ir bijis, lai gan varēja likties neticami. Viņu pārņēma milzīgs kārdinājums. Viņa varā bija darīt Lisiju laimīgu. Ja viņam pašam nav lemta laime, kāpēc neaplaimot šo meiteni? Viņš varētu Lisiju apprecēt un aizvest līdzi uz savu niedru pili Markīžu sa­lās. Viņam ļoti gribējās ļauties šim kārdinājumam, bet iekšēja balss pavēlēja to nedarīt. Pretēji paša gribai viņš palika uzticīgs savai Mīlestībai. Patvaļas un vieglprātības dienas sen pagājušas. Atsaukt tās nebija iespējams. Viņš bija pārvērties un tikai tagad saprata, cik ļoti pārvērties.

— No manis neiznāktu labs vīrs, Lisij, — viņš smaidot teica.

Lisijas roka mirkli pierima, bet tad atsāka viegli glās­tīt viņa matus. Mārtiņš ievēroja, ka viņas sejā iegulst skarba, apņēmīga izteiksme, kas tomēr drīz izzuda, atkal vaigi liegi sārtojās un acis raudzījās maigi un glāsmaini.

— To es negribēju teikt… — viņa iesāka, bet balss iedrebējās. — Katrā ziņā tas man ir vienalga. Jā, — viņa pēc mirkļa atkārtoja, — tas man ir vienalga. Es lepojos ar jūsu draudzību. Jūsu labā esmu ar mieru darīt visu. Tāda droši vien esmu radīta.

Mārtiņš piecēlās sēdus. Viņš satvēra Lisijas roku un silti paspieda, taču šai spiedienā nebija kaisles, — no šāda siltuma Lisijai uzvēdīja vēsums.

— Nerunāsim vairs par to, — viņa sacīja.

— Jūs esat laba un cēla sieviete, — Mārtiņš teica, — un man arī jālepojas ar jūsu draudzību. Un es tiešām lepojos, jā, lepojos! Jūs man esat kā gaismas stars tumšā un drūmā pasaulē, un es būšu pret jums tikpat godīgs, cik jūs bijāt godīga pret mani.

— Man vienalga, vai esat godīgs pret mani vai ne. Jūs varat darīt ar mani, ko gribat. Varat iemest mani dubļos un samīdīt, ja patīk. Bet to drīkstat tikai jūs, — viņa lepnā spītā piebilda. — Ne jau velti es no mazām dienām ir paradusi gādāt pati par sevi.

— Tieši tāpēc man jābūt godīgam pret jums, — viņš maigi sacīja.. — Jūs esat tik jauka un augstsirdīga, ka man arī jāizturas pret jums augstsirdīgi. Es nevaru pre­cēties, un es nevaru… nūja, es nevaru mīlēt neprecoties, lai gan agrāk tā ir gadījies. Man ļoti žēl, ka jūs šodien satiku. Bet tagad vairs nekā nevar grozīt, es nekad ne­būtu domājis, ka tā iznāks. Lisij, es pat nevaru izteikt, kā jūs man patīkat. Pat vairāk, es jūs apbrīnoju un apliecinu jums savu cieņu. Jūs esat lieliska, tiešām lieliska meitene! Bet kāda jēga par to runāt? Man gribētos izdarīt tikai vienu. Jūsu dzīve ir bijusi grūta. Ļaujiet man to atvieg­lot! — Viņas acīs iedzirkstīja prieks, bet tūlīt apdzisa. — Esmu pārliecināts, ka drīz saņemšu daudz naudas, ļoti daudz naudas.

Šai mirklī Mārtiņam aizmirsās gan ieleja un līcis, gan niedru pils, gan baltā tvaika jahta. Kam tas viss galu galā vajadzīgs? Viņš taču var, tāpat kā agrāk, kad brauca par matrozi, doties jūrā ar jebkuru kuģi un vienalga, kurp.

— Es gribētu atdot šo naudu jums. Jūs varētu iet kur­sos, apgūt kādu profesiju — droši vien jums ir tāda vēlē» šanās. Varēsiet mācīties par stenogrāfisti. Es jurns palī­dzēšu. Varbūt jūsu tēvs un māte vēl ir dzīvi? Es varētu viņiem nopirkt pārtikas veikalu vai ko tamlīdzīgu. Sakiet, ko jūs vēlaties, es jūsu labā darīšu visu.

Lisija sēdēja nepakustēdamās, sausām acīm stingi ska­tīdamās tālumā, un nekā neatbildēja. Mārtiņš pēkšņi skaidri saprata, ko viņa šai brīdī izjūt, un sirds viņam sāpēs sažņaudzās. Tā runāt nevajadzēja. Tas, ko viņš piedāvāja, bija tik niecīgs salīdzinājumā ar to, ko Lisija bija gatava atdot. Naudu pret mīlestību! Viņš piedāvāja to, kas pašam bija lieks, no kā varēja šķirties bez nožēlas, turpretī viņa atdeva sevi visu, nebaidoties nedz kauna, nedz grēka, nedz dieva soda.

— Nerunāsim vairs par to, — viņa sacīja un piepeši ieklepojās, it kā būtu kaut kas ieķēries kaklā. Viņa pie­cēlās. — Laiks iet. Esmu nogurusi.