DŽEKS LONDONS - MĀRTIŅŠ ĪDENS

Tas viss bija lēti un pliekani līdz riebumam, taču īstu riebumu Mārtiņš nejuta. Gribējās sadusmoties, bet trūka enerģijas. Viņš bija it kā notrulis. Asinis likās sastingu­šas un vairs nespēja nedz iedegties, nedz sašutumā uzmu­tuļot. Kas tur galu galā sevišķs? Tas viss pilnībā atbilst buržuāziskās sabiedrības parašām, kuras Brisendens tik asi nosodīja.

— Nabaga Bris! — Mārtiņš noteica.—Viņš man nekad to nepiedotu.

Ar pūlēm piecēlies, Mārtiņš izvilka ārā kasti, kur agrāk bija glabājies rakstāmpapīrs. Parakņājies kastē, viņš

izņēma vienpadsmit dzejoļu, ko bija sacerējis draugs. Viņš lēnām tos saplēsa sīkos gabaliņos un iemeta papīrkurvī. To padarījis, atkal apsēdās uz gultas un sāka stingi rau­dzīties vienā punktā.

Viņš nezināja, cik ilgi tā nosēdējis, kad pēkšņi palsajā tukšumā parādījās gara, spoži balta strēle. Tas bija dīvaini. Taču, palūkojies vērīgāk, Mārtiņš ieraudzīja, ka tā ir Klusā okeāna kāda koraļļu rifa banga. Pēc mirkļa Mārtiņš saskatīja baltajās putās vienkoča laivu — mazu, vieglu laiviņu. Tās priekšgalā sēdēja jauns bronzas dievs ar sarkanu gurnapsēju, mērkdams ūdenī mirdzošu airi. Mārtiņš viņu pazina. Tas bija Moti, iezemiešu virsaiša Tami jaunākais dēls, un tas droši vien ir Tahiti salas krasts, un aiz koraļļu rifa atrodas burvīgā Parparas zeme,, kur pie pašas upes grīvas slejas vadoņa niedru būda. Bija pievakare, un Moti atgriezās no zvejas. Viņš gaidīja lielu vilni, kas viņu pārnestu pāri rifam. Tad Mārtiņš ieraudzīja arī pats sevi sēžam laivā, kā bieži agrāk bija sēdējis, un gaidām Moti signālu, lai strauji irtos uz priekšu, tiklīdz tirkīzzilie viļņi aizmugurē sāks pacelties. Nākamajā mirklī Mārtiņš vairs nebija tikai skatītājs; viņš patiešām sēdēja vienkocī un, līdzko Moti skaļi uzsauca, no visa spēka iegūla airos, un viņi joņoja uz priekšu līdzi stāvajai, tirkīz- zilajai bangotnei. Laiva izdrāzās cauri šņākoņai, dārdoņai un putu šļakatām un pēkšņi iepeldēja rāmā lagūnā. Moti smiedamies izberzēja no acīm sāļo ūdeni, bet laiva mie­rīgi pieslīdēja pie koraļļu krasta, kur starp slaidajām kokospalmām rieta staros zeltoja vadoņa niedru būda.

Vīzija pēkšņi izgaisa, un Mārtiņa acu priekšā atkal iz­nira šaurā, nekārtīgā istabiņa. Velti viņš pūlējās atkal ieraudzīt Tahiti. Viņš zināja, ka tagad palmu birzī atskan dziesmas un mēnesnīcā dejo meitenes, bet nekā vairs ne­varēja saskatīt. Viņš redzēja vienīgi papīriem piemētāto galdu, tukšo vietu, kur bija stāvējusi rakstāmmašīna, un netīro, ilgi nemazgāto logu. Ievaidēdamies viņš aizvēra acis un iegrima smagā miegā.

Mārtiņš nogulēja visu nakti, bet no rīta viņu atmodi­nāja pastnieks, klauvēdams pie durvīm. Mārtiņš gurdi un vienaldzīgi atvēra aploksnes un pārlaida acis vēstulēm. Vienā no tām bija čeks par divdesmit diviem dolāriem no kāda «pirātu» žurnāla. Šo naudu viņš bija neatlaidīgi dze­nājis pusotra gada. Taču patlaban tā šķita pilnīgi vien­aldzīga. Viņš pat neizjūta kādreizējo satraukumu, saņemot izdevēju čekus. Agrāk šie čeki likās nākamo lielo panā­kumu ķīla. Tagad tie bija tikai divdesmit divi dolāri, par kuriem varēja nopirkt kaut ko ēdamu.

Otrs čeks bija no kāda Ņujorkas nedēļas žurnāla — honorārs par sen iespiestiem humoristiskiem dzejoļiem. Ceks bija par desmit dolāriem. Mārtiņam ienāca prātā doma, kuru viņš vēsi apsvēra. Viņš nezināja, ko darīs turpmāk, nebija arī nekādas vajadzības kaut ko darīt. Pa to laiku tomēr dzīvot vajadzēja. Vajadzēja arī maksāt pa­rādus. Vai nebūtu izdevīgi iegādāt par šiem desmit dolā­riem markas un atkal sūtīt ceļojumā manuskriptus, kas kaudzēm grēdo pagaldē? Varbūt vienu vai divus pieņem. Tas dotu iespēju dzīvot. Domāts — darīts. Saņēmis pret čeku naudu Oklendas bankā, Mārtiņš nopirka markas. Taču atgriezties savā netīrajā, smacīgajā istabelē šķita pretīgi. Pirmo reizi mūžā viņš atmeta ar roku parādiem. Mārtiņš skaidri zināja, ka mājās var pagatavot krietnas brokastis par piecpadsmit, divdesmit centiem. Tomēr viņš devās uz kafejnīcu «Forums» un pasūtīja maltīti, kas mak­sāja divus dolārus. Viņš iedeva viesmīlim piecpadsmit centu dzeramnaudas un tikpat daudz iztērēja par Ēģiptes cigaretēm. Mārtiņš nebija smēķējis kopš tās reizes, kad Rūta to aizliedza. Nu vairs nebija nekāda iemesla sev liegt šo prieku, bez tam smēķēt ļoti gribējās. Vai vērts taupīt naudu? Protams, par pieciem centiem viņš varēja nopirkt lētas markas tabaku un papīru četrdesmit paštītiem smē­ķiem — bet kāda tam jēga? Naudai viņa acīs vairs nebija nekādas citas nozīmes kā vienīgi tā, ka par šo naudu tūlīt var kaut ko nopirkt. No viņa rokām bija izslīdējusi stūre, kartes nebija, un viņš netiecās nokļūt kādā ostā; peldēdams pa straumi, viņš mazāk izjuta dzīvi, bet dzīves izjūta darīja viņam sāpes.

Dienas vienmuļi ritēja uz priekšu, katru nakti Mārtiņš gulēja astoņas stundas. Lai gan, gaidīdams čekus, Mār­tiņš tagad ēda japāņu restorānos, kur maltīte maksā des­mit centu, viņš tomēr pieņēmās svarā, vaigi kļuva apaļāki. Viņš vairs nenovārdzināja sevi ar īsu miegu, pārmērīgu darbu un mācīšanos. Viņš nekā nerakstīja, arī grāmatas mierīgi stāvēja plauktā. Viņš bieži devās kalnos, stundām ilgi klīda pa pilsētas klusajiem parkiem. Viņam nebija nedz draugu, nedz paziņu un arī negribējās tos iegūt. Kāpēc gan? Mārtiņš gaidīja, pats nezinādams, no kurie­nes, kādu jaunu impulsu, kas atkal iekustinātu viņa sa­stingušo dzīvi. Taču tikmēr viņš turpināja gurdo, tukšo, vienmuļo un bezjēdzīgo eksistenci.

Reiz viņš aizbrauca uz Sanfrancisko, lai satiktos ar «īstajiem cilvēkiem». Taču, aizgājis līdz durvīm, spēji ap­sviedās un steidzās atpakaļ pa tukšajām, ņudzeklīgajāin geto ieliņām. Doma, ka vajadzēs klausīties filozofiskos strīdos, viņu izbiedēja, un viņš metās skriešus, baidīda­mies nejauši satikt kādu no «īstajiem cilvēkiem», kas va­rētu viņu pazīt.

Lāgiem viņš pārlapoja žurnālus un avīzes, lai redzētu, kā tiek darīts pāri «Efemerai». Poēma bija sacēlusi brēku. Un kādu brēku! Visi bija to lasījuši, un visi strīdējās, vai tā ir dzeja vai nav. Vietējā prese maltin mala šo tematu, avīzes bija pilnas gudru, kritisku apcerējumu, ironisku rakstu, lasītāju vēstuļu. Helēna Della Delmare, kas, tau­rēm pūšot un bungām rībot, bija izbazunēta par Savienoto Valstu lielāko dzejnieci, negribēja atbrīvot Brisendenam vietu sev blakām uz Pegaza un rakstīja garu garās vēs­tules lasītājiem, .pierādīdama, ka Brisendens vispār nav dzejnieks.

Parthenon nākamais numurs pašapmierināti baudīja saceltā trača augļus, ņirgājās par seru Džonu Veljū un cietsirdīgi izmantoja Brisendena nāvi reklāmai. Kāda avīze, kas apgalvoja, ka tai esot vairāk nekā pusmiljona abonētāju, publicēja Helēnas Della Delmares poēmu, kurā bija izsmiets Brisendens. Nevarēdama rimties, dzejniece vēl sacerēja arī parodiju par «Efemeru».

Mārtiņš vairākkārt nopriecājās, ka drauga vairs nav starp dzīvajiem. Brisendens tā nīda pūli, un tagad šiin pūlim bija nomests priekšā viņa lielākais dārgums un svē­tums. Brisendena radītajam skaistumam katru dienu tika izdarīta vivisekcija. Ikviens nožēlojams skribentiņš izman­toja gadījumu, lai Brisendena diženuma saulē paplātītos publikas priekšā ar savu niecīgo «es». Viena no avīzēm rakstīja: «Kāds džentlmenis savā vēstulē mums ziņo, ka jau pirms pāris gadiem esot sacerējis tādu pašu poēmu, pat labāku.» Cita avīze nopietnības uzplūdā pārmeta He­lēnai Della Delmarei par viņas parodiju: «Mis Delmare, rakstīdama šo parodiju, acīmredzot bija vieglprātīgi aiz­mirsusi, ka vienam lielam dzejniekam vienmēr jāciena otrs — varbūt vēl lielāks dzejnieks. Iespējams, ka mis Delmare apskauž «Efemeras» autoru, bet pienāks diena, kad viņa, tāpat kā tūkstošiem citu, sapratīs šā daiļdarba skaistumu un pat mēģinās uzrakstīt kaut ko līdzīgu.»