DŽEKS LONDONS - MĀRTIŅŠ ĪDENS

vēlu… Nemēģini mani satikt,» viņa nobeidzot rakstīja. «Tā būtu pārāk smaga tikšanās gan mums abiem, gan manai mātei. Es jūtu, ka esmu viņai sagādājusi daudz sāpju un raižu un man tik drīz neizdosies to visu atkal vērst par labu.»

Mārtiņš uzmanīgi izlasīja vēstuli un, vēlreiz pārlasījis, sēdās rakstīt atbildi. Viņš īsi atstāstīja, ko runājis sociā­listu sanāksmē, norādīdams, ka avīze viņu nekrietni ap­melojusi. Vēstules beigās viņš apgalvoja, ka vēl arvien esot «dieva izredzētais mīlētājs», kas kaisli alkst viņas mīlestības. «Lūdzu, atbildi tūlīt,» viņš rakstīja, «uzraksti tikai vienu — vai Tu mani mīli vai ne. Tas ir pats gal­venais.»

Pagāja viena diena, pagāja otra, bet atbildes kā nebija, tā nebija. «Novēlotais» nepāršķirts gulēja uz galda, un manuskriptu kaudze zem galda auga augumā. Pirmo reizi mūžā Mārtiņu mocīja bezmiegs, un viņš cauras naktis nemierīgi grozījās gultā. Trīs reizes viņš aizgāja pie Mor­zēm, bet visas trīs reizes kalpotājs atteicās viņu ielaist. Brisendens gulēja slims viesnīcā un bija tik vārgs, ka Mārtiņš, lai gan draugu bieži apmeklēja, neiedrošinājās uztraukt viņu, stāstot par savām likstām.

Likstu Mārtiņam tiešām netrūka. Reportiera ļaundarī­bai bija pat ļaunākas sekas, nekā Mārtiņš domāja. Sīktir­gotājs portugālis atsacīja kredītu, turpretī sakņu tirgotājs, kas bija amerikānis un ar to ļoti lepojās, nosauca Mārtiņu par dzimtenes nodevēju un paziņoja, ka nekādās darīša­nās ar viņu neielaidīsies, un patriotisma pacelsmē pat iznīcināja Mārtiņa rēķinu un aizliedza to jebkad nomak­sāt. Visi kaimiņi bija tikpat naidīgi noskaņoti pret Mār­tiņu, un viņu sašutums kļuva jo dienas jo lielāks. Neviens negribēja uzturēt sakarus ar nodevēju sociālistu. Nabaga Mariju māca bailes un šaubas, tomēr viņa joprojām palika lojāla. Kaimiņu bērni, kuriem jau bija izzudusi godbijība, ko iedvesa lepnā kariete, kas reiz atbrauca pie Mārtiņa, tagad no tālienes saukāja viņu par klaidoni un slīmestu. Tikai Marijas bars turējās stingri un ne reizi vien uzsāka cīniņu viņa goda dēļ, bet Marija, redzēdama saviem bēr­niem zilumus un pārsistus degunus, nonāca vēl lielākā mulsumā un izmisumā.

Reiz, saticis uz ielas Ģertrūdi, Mārtiņš uzzināja to, ko jau iepriekš bija paredzējis, — Bernards Higinbotams esot briesmīgi nikns uz Martinu, uzskatot, ka Mārtiņš

apkaunojis visu ģimeni, to publiski noķengādams, un pie­prasot, lai Mārtiņš nesper kāju viņa mājā.

— Brauc tak prom, Mārtiņ, — Ģertrūde lūdza. — Brauc prom, sameklē darbu un sāc strādāt! Kad viss būs apklu­sis, varēsi atkal braukt atpakaļ.

Mārtiņš papurināja galvu, bet nekā nepaskaidroja. Kā viņš varētu paskaidrot? Starp viņu un tuviniekiem rēgoja milzīgs bezdibenis. Viņš vairs nevarēja tam pārlēkt. Būtu smieklīgi skaidrot viņiem, ar ko nīčeānisms atšķiras no sociālisma. Nevienā valodā nav tādu vārdu, ar kuriem viņš varētu izklāstīt šiem cilvēkiem savus uzskatus un rīcību. Visi viņu priekšstati par pareizu rīcību šai gadī­jumā saistās tikai ar vienu iespēju: sameklē darbu! Tas ir viņu pirmais un pēdējais vārds. Tālāk viņu saprašana nesniedzas. Sameklē darbu! Sāc strādāt! «Nabaga stulbie vergi,» Mārtiņš domāja, klausīdamies Ģertrūdē. «Nav ne­kāds brīnums, ka pasaule pieder stiprajiem. Vergus pazu­dina viņu pašu verdziskā domāšana. Darbs ir viņu zelta fetišs, kuru viņi dievina un kura priekšā loka ceļus.»

Kad Ģertrūde piedāvāja naudu, Mārtiņš atkal papuri­nāja galvu, lai gan zināja, ka pēc pāris dienām atkal va­jadzēs iet pie augļotāja.

— Bernardam tagad acīs nerādies, — Ģertrūde brīdi­nāja. — Paies kāds mēnesis, un viņš nomierināsies, tad atnāc, varēsi salīgt pie viņa par stūmēju, ja gribēsi. Bet, ja tev manis ievajagas, atsūti ziņu, es atnākšu. Neaiz­mirsti!

Ģertrūde skaļi ieraudājās un aizgāja savu ceļu, bet Mārtiņš, vērodams viņas gurdo, smagnējo gaitu, juta, ka sirds sāpēs sažņaudzas. Un, kamēr viņš skatījās māsai nopakaļ, nīčeānisma ēka pēkšņi sāka grīļoties un grūt. Nekas nekaitēja spriedelēt par abstraktu verdzību, bet piemērot teoriju saviem tuviniekiem vairs nebija tik patī­kami. Starp citu, ja vajadzēja sameklēt vārgo, ko apspie­duši spēcīgie, tad labāku piemēru par viņa māsu Ģertrūdi nevarēja atrast. Mārtiņš pat nosmējās par šo paradoksu. Ir gan viņš labs nīčeānietis, ja tūlīt ļaujas sentimentali­tātei un kļūst svārstīgs, līdzko saduras ar dzīves īstenību! Vai šobrīd šī pati vergu morāle neizpaužas viņā,-vai līdz­cietība pret māsu nav verdziskas jūtas? īsti stiprajam cil­vēkam jāstāv pāri žēlumam un līdzcietībai! Sīs jūtas ir radušās pazemes ieslodzījumos un bijušas vienīgi vājo un nožēlojamo agonija un pirmsnāves krampji.

«Novēlotais» joprojām piemirsts gulēja uz galda. Visi aizsūtītie manuskripti tagad bija atraduši sev miera vietu pagaldē. Tikai viens manuskripts vēl ceļoja apkārt — Brisendena «Efemera». Mārtiņa divritenis un melnais uz­valks atkal ielikts lombardā, bet par rakstāmmašīnu, kā parasti, nokavēta īres maksa. Taču tas viss Mārtiņu vairs neuztrauca. Viņam vajadzēja aprast ar jauno stāvokli, un tikmēr viņš ļāva pārējai dzīvei ritēt savu gaitu.

Pēc dažām nedēļām gadījās tas, ko viņš jau sen gai­dīja. Viņš satika Rūtu uz ielas. Tiesa, viņa nebija viena, viņu pavadīja Normans, turklāt abi izlikās Mārtiņu nepa­zīstam, un, kad Mārtiņš gribēja nākt klāt, Normans mēģi­nāja nelaist viņu tuvumā.

— Ja jūs uzmāksieties manai māsai, es pasaukšu poli­cistu, — Normans draudēja. — Viņa nevēlas ar jums ru­nāt, un jūsu uzmācība ir apvainojoša.

— Ja gribat, sauciet policistu, — Mārtiņš skarbi atbil­dēja, — tad arī jūsu vārds nokļūs avīzē. Bet tagad paejiet sāņus! Man jārunā ar Rūtu.

Es gribu dzirdēt to no tavas mutes, — viņš sacīja Rūtai.

Rūta nobāla un notrīsēja, taču apstājās un vaicājoši pavērās viņā.

— Atbildi man uz jautājumu, ko es tev uzdevu savā vēstulē, — viņš paskaidroja.

Normans jau izrādīja nepacietību, bet Mārtiņš ar ska­tienu viņu apvaldīja.

Rūta papurināja galvu.

— Vai tu rīkojies pēc savas brīvas gribas? — viņš jau­tāja.

— Ja, — viņa atbildēja klusi, taču stingri. — Es rīkojos pēc savas brīvas gribas. Tu man sagādāji tādu negodu, ka man kauns tikties ar paziņām. Visi tagad par mani runā. Tas ir viss, ko varu tev pateikt. Tu padarīji mani nelaimīgu, un es vairs nevēlos tevi redzēt.

— Paziņas! Tenkas! Avīžu meli! Tas nevar būt stiprāks par mīlestību! Tātad tu mani nekad neesi mīlējusi.

Rūtas bālā seja pēkšņi pietvīka.

— Pēc visa tā, kas noticis? — viņa klusu teica. — Mār­tiņ, tu pats neapjēdz, ko saki! Par ko tu mani turi?

— Jūs redzat, ka viņa nevēlas ar jums runāt! — iesau­cās Normans, paņēma māsu zem rokas un aizveda.

Mārtiņš nolūkojās viņiem pakaļ un atkal neapzināti meklēja kabatā tabaku un cigarešu papīru, kuru viņam nebija.

Līdz Ziemeļoklendai bija tāls ceļš, bet, tikai iegājis savā istabiņā, Mārtiņš saprata, ka veicis šo gaisa gabalu. Attapies viņš redzēja, ka sēž uz gultas un apjucis skatās apkārt kā pamodies mēnessērdzīgais. Ieraudzījis uz galda «Novēloto», Mārtiņš piecēlās, piebīdīja krēslu un satvēra spalvu. Viņa dabai bija raksturīga tieksme neko neatstāt nepabeigtu. Te bija nepabeigts darbs. Viņš to atlicis, lai nokārtotu kaut ko citu. Tagad tas bija galā, vajadzēja atkal atgriezties pie «Novēlotā». Ko darīs pēc tam, Mār­tiņš nezināja. Viņš zināja tikai to, ka viņa dzīvē noticis lūzums. Bija pabeigta viena dzīves nodaļa, atlika tikai noapaļot frāzi un tad pielikt punktu. Nākotne viņu neinte­resēja. Gan jau tik un tā dabūs zināt, kas gaida šai nā­kotnē. Nekas vairs nevaldzināja. Viss bija vienaldzīgs.