DŽEKS LONDONS - MĀRTIŅŠ ĪDENS

— Tātad, — viņš rezumēja savu runu, — valsts nevar pastāvēt, ja tā sastāv tikai no vergiem. Evolūcijas pamat­likums arī šeit ir spēkā. Cīņā par eksistenci, kā jau norā­dīju, izdzīvo stiprākais un stiprākā pēcnācēji, bet vājie un to pēcnācēji nolemti bojā ejai. Sā procesa gaitā stipro spēks, kamēr pastāv šī cīņa, pieaug ar katru paaudzi. Tā ir evolūcija! Bet jūs, vergi, — atzīt sevi par vergu nav patīkami, tam es piekrītu, — jūs, vergi, sapņojat par sa­biedrību, kas nav pakļauta varenajam evolūcijas likumam, jūs gribat, lai vājie un nespējīgie neiet bojā, gribat, lai vājie ēd tikpat daudz, cik stiprie, un tik, cik vēlas, jūs gribat, lai vājie, tāpat kā stiprie, precas un rada pēcnācē­jus. Un kāds būs iznākums? Spēks un dzīvotspēja vairs nepieaugs ar katru paaudzi. Tieši otrādi, ies mazumā. Lūk, vergu filozofijas Nemesīda! Vergu sabiedrība, kas vergiem vergu radīta, pamazām kļūs aizvien vājāka un sairs, līdz beidzot galīgi iznīks.

Neaizmirstiet, ka es runāju, balstoties uz bioloģijas likumiem, nevis uz sentimentālu morāli. Vergu valsts ne­var pastāvēt…

— Bet Savienotās Valstis? — kāds iekliedzās.

— Savienotās Valstis? — Mārtiņš atsaucās. — Trīs­padsmit kolonijas padzina savus pārvaldītājus un nodibi­nāja tā saucamo republiku. Vergi paši kļuva par kungiem. Kungu, kas valda ar durkli un zobenu, vairs nebija. Taču vergi jau nevar iztikt bez kungiem, un radās jaunu kungu kārta — nevis stipri, drosmīgi un dižciltīgi vīri, bet nožē­lojami zirnekļi, blēdīgi tirgoņi un augļotāji. Un viņi jūs atkal pārvērta par vergiem — nevis atklāti, ar stiprākā tiesībām, bet nemanāmi, ar visādām mahinācijām, glaimo­šanu, viltu un meliem. Viņi uzpirka jūsu tiesnešus, sagro­zīja jūsu likumus un iedzina jūsu dēlus un meitas tādā jūgā, kas ir daudz briesmīgāks nekā dzimtbūšana. Divi miljoni jūsu bērnu tagad strādā Savienoto Valstu tirgoņu oligarhijas spaidu darbos. Desmit miljonu vergu dzīvo bez pajumtes un maizes kumosa.

Es atkārtoju — vergu valsts nevar pastāvēt, jo tas ir pretrunā bioloģiskajam evolūcijas likumam. Līdzko noor- ganizējas vergu sabiedrība, tūlīt sākas pagrimums un de­ģenerācija. Jūs noliedzat evolūcijas likumu; bet kur ir cits — jauns likums, uz ko jūs cerat balstīties? Formulē­jiet to! Varbūt tas jau ir formulēts? Tad nāciet ar to klajā!

Kad Mārtiņš devās uz savu vietu, visa auditorija klai­gāja un trokšņoja. Vairāki cilvēki pielēca kājās, skaļi pie­prasīdami vārdu. Cits pēc cita dedzīgi un aizrautīgi, spa­rīgi žestikulēdami, jūsmīgu aplausu uzmudināti, viņi centās atspēkot Mārtiņa uzbrukumu. Tā bija vētraina sanāksme — īsta kauja, neganta ideju sadursme. Daži oratori runāja arī par vispārējiem tematiem, bet vairums vērsās tieši pie Mārtiņa. Viņi apstrīdēja Mārtiņu ar do­mām, kas viņam bija gluži jaunas, atklāja nevis jaunus bioloģijas likumus, bet jaunas iespējas veco likumu izman­tošanā. Viņi bija pārāk iekarsuši, lai ievērotu pieklājību, un priekšsēdētājam vairākkārt vajadzēja viņus saukt pie kārtības.

Gadījās, ka sapulcē piedalījās arī kāds jauns, vēl pavi­sam zaļš reportieris, kas dzinās pēc sensācijām. Viņš ne­bija apveltīts nedz ar prātu, nedz pieredzi. Viņš bija ap­veltīts vienīgi ar avīžnieka veiklību un nekaunību. Sekot strīda norisei viņš nespēja, jo bija pārāk aprobežots. To­mēr viņam bija tīkama pārliecība, ka viņš pats stāv krietni augstāk par šiem runātīgajiem strādnieku šķiras mania­kiem. Turklāt viņš juta dziļu cieņu pret šāspasaules vare­najiem, kas ieņem augstus amatus un diktē tautu un avīžu politiku. Viņam pat bija savs ideāls, proti, viņš sapņoja kļūt par pirmšķirīgu reportieri, par tādu, kas no nekā spēj radīt ļoti daudz.

Viņš nemaz nesaprata, kas ir strīda būtība. Viņam tas arī nebija vajadzīgs. Viņš vadījās pēc atsevišķiem vārdiem, tādiem kā «revolūcija». Tāpat kā paleontologs pēc viena kaula spēj iztēloties visu skeletu, tā ari šis reportieris tikai no viena atmiņā ieguluša vārda «revolūcija» spēja atveidot visu runu. Viņš to izdarīja tai pašā vakarā un izdarīja labi; tā kā Mārtiņa uzstāšanās bija sacēlusi vis­lielāko troksni, reportieris nolēma šo runu piedēvēt Mār­tiņam, pārvēršot viņu par anarhistu, bet viņa reakcionāro individuālismu par visgalējāko un vissarkanāko sociā­lismu. Jaunajam reportierim netrūka literāru dotību, un viņš ļoti spilgti un gleznaini aprakstīja sanāksmi — mežo­nīgos, garmatainos vīriešus, neirastēniķus un deģenerā­tus, kas, satracinātajam pūlim aurojot, niknumā krata dū­res un izkliedz lamas un lāstus.

Otrā dienā, dzerdams rīta kafiju savā mazajā skabūzītī, Mārtiņš, kā paradis, lasīja avīzi. Pirmo reizi mūžā viņš ieraudzīja savu vārdu lieliem burtiem iespiestu pašā pir­majā lappusē. Viņš nevarēja vien nobrīnīties, uzzinājis, ka ir viens no pazīstamākajiem Oklendas sociālistu līde­riem. Mārtiņš pārskrēja ar acīm liesmainajai runai, ko priekš viņa bija sacerējis jaunais reportieris, un sākumā sašuta par šo nekaunīgo izdomājumu, bet galu galā smie­damies aizmeta laikrakstu.

— Vai nu to uzrakstījis kāds piedzērušais, vai arī aiz tā slēpjas kāds ļaunprātīgs nolūks, — Mārtiņš teica Bri- sendenam, kas pēcpusdienā bija ieradies un aiz noguruma atkritis vienīgajā krēslā, — Mārtiņš pats, kā vienmēr, sē­dēja uz gultas.

— Vai jums nav vienalga? — Brisendens teica. — Vai tiešām jūs piešķirat nozīmi tam, ko domā buržuāziskie cūkas, kuri lasa šīs avīzes!

Mārtiņš brīdi pārdomāja.

— Protams, man par to nav nekāda bēda. Es tikai bai­dos, vai tas viss galīgi nesabojās manas attiecības ar Rūtas ģimeni. Viņas tēvs ir pārliecināts, ka es esmu so­ciālists, un šis savārstījums var noderēt par apstiprinā­jumu. Man ne silts, ne auksts, ko viņš domā par mani, tomēr tam var būt nepatīkamas sekas. Es gribu nolasīt jums to, ko šodien uzrakstīju. Tas pats «Novēlotais», pro­tams. Jau apmēram puse gatava.

Mārtiņš bija nupat sācis lasīt, kad Marija spēji atrāva durvis un ielaida glīti ģērbušos jaunu cilvēku, kurš ātri pavērās apkārt, mazliet ilgāk aplūkoja petrolejas plītiņu un virtuves kasti un tikai tad pievērsa skatienu Mārtiņam.

— Apsēdieties! — Brisendens teica.

Mārtiņš pavirzījās tālāk, lai viesim būtu vieta, un jau­tājoši raudzījās viņā.

— Es vakar dzirdēju jūsu runu, mister Iden, — jaunais cilvēks iesāka, — un man gribētos dabūt no jums inter­viju.

Brisendens sāka skaji smieties.

— Vai arī biedrs sociālists? — reportieris vaicāja, uz­metis ašu mirkli Brisendenam, it kā apsvērdams, kādu sensāciju radīs šā dzīvā miroņa apraksts.

— Un šis te uzrakstījis to atstāstu! — Mārtiņš iesau­cās. — Tas jau vēl tīrais puika!

— Kāpēc jūs tam nesadodat? — Brisendens jautāja..

— Es nežēlotu tūkstoš dolāru, lai man šobrīd būtu veselas, plaušas.

Jaunais žurnālists bija mazliet apjucis no šās sarunas, kas notika, apejot viņu. Taču viņš bija izpelnījies redak­tora uzslavu par sociālistu mītiņa lielisko aprakstu un dabūjis rīkojumu intervēt Mārtiņu Idenu — pastāvošās sabiedriskās iekārtas organizēto ienaidnieku līderi.

— Vai jums nebūtu nekas pretī, ja jūs nofotografētu, mister Iden? — viņš jautāja. — Man ir līdzi preses foto­grāfs, viņš domā, ka labāk ir jūs fotografēt ārā saulē, nevis istabā. Bet pēc tam es jūs izjautātu.