DŽEKS LONDONS - MĀRTIŅŠ ĪDENS

Otrā rītā Mārtiņš pretēji Brisendena padomam aizsūtīja «Saules kaunu» uz Acropolis. Viņš nosprieda, ja žurnāls iespiedīs šo rakstu, tad to būs vieglāk pārdot kādam grā­matu apgādam. «Efemeru» viņš pārrakstīja un arī nosū­tīja žurnālam. Neraugoties uz Brisendena gandrīz vai ma­niakālo naidu pret redaktoriem un žurnāliem, Mārtiņš cieši nolēma, ka šai dižajai poēmai jāierauga dienas gaisma. Viņš, protams, nedomāja to publicēt bez autora atļaujas. Viņam gribējās, lai to pieņem kāds no lielajiem žurnāliem, un tad, pēc viņa domām, izdotos dabūt Brisendena piekri­šanu.

Torīt Mārtiņš sāka rakstīt stāstu, ko bija iecerējis jau pirms vairākām nedēļām un kas līdz šim brīdim prasīt prasījās uz papīra. Kā šķiet, tam vajadzēja būt stāstam par dzīvi uz jūras, divdesmitā gadsimta romantikas attē­lojumam ar aizraujošu sižetu, reāliem raksturiem, reāliem apstākļiem un reāliem notikumiem. Taču saistošajā fabulā vajadzēja slēpties kaut kam tādam, ko paviršs lasītājs nesamanīs, bet kas tomēr nemazinās viņa interesi un pa­tiku. Tieši šis «kaut kas», nevis sižeta risinājums Mārti­ņam likās pats galvenais, kādēļ bija vērts stāstu rakstīt. Mārtiņu vienmēr sacerējumos valdzināja galvenā ideja, bet sižets bija atkarīgs no tās. Atradis šādu ideju, viņš meklēja tādus tēlus un tādas situācijas, kurās tā varēja visspilgtāk izpausties. Stāstam vajadzēja saukties «Novē­lotais» un apjomā nepārsniegt sešdesmittūkstoš vārdu — ar Mārtiņa darba spējām un radošo enerģiju tas bija tīrais nieks. Sācis rakstīt, viņš jau pirmajā dienā izjuta dziļu savas meistarības baudījumu. Tagad viņš vairs nebaidījās, ka neveiklība, literārās apdares stūrainība varētu sagandē! domu. Daudzie saspringtā, neatlaidīgā darbā aizvadītie mēneši beidzot atalgojās. Tagad viņš ar drošu roku varēja ķerties pie savas ieceres īstenošanas, un nekad viņam vēl nebija bijusi tik stingra pārliecība, ka pareizi saprot dzīvi un prot to vispusīgi parādīt. «Novēlotajā» Mārtiņš gribēja attēlot patiesus notikumus un reālus cilvēkus, kas reāli jūt un domā. Taču bez tam stāstā vajadzēja būt dziļai, slēptai jēgai, idejai, kas ir vienādi patiesa visām zemēm, vi­siem laikiem un visām tautām. «Un par to visu man jāpateicas Herbertam Spenseram,» Mārtiņš nodomāja, uz mirkli atzvēlies krēslā. «Jā, pateicoties Herbertam Spen­seram un tai visvarenajai pasaules atslēgai, ko viņš ielika man rokās un kas saucas «evolūcija».»

Mārtiņš skaidri apzinājās, ka patlaban rada kaut ko lielu un nozīmīgu. «Tā lieta ies! Noteikti ies!» viņš domās nemitīgi skandināja. Jā, lieta gāja. Beidzot viņš rakstīja tādu darbu, ko tūlīt pakamps jebkurš žurnāls. Viss stāsts it kā kvēloja acu priekšā ugunīgiem burtiem. Mārtiņš pēk­šņi pārtrauca rakstīšanu un uzmeta piezīmju grāmatiņā fragmentu. Tam vajadzēja būt stāsta noslēgumam. Visa darba kompozīcija viņam atainojās tik skaidra, ka viņš jau varēja uzrakstīt beigas krietni pirms tam, kad pienāca laiks to darīt. Viņš salīdzināja savu vēl nepabeigto stāstu ar citu rakstnieku stāstiem par jūru un pārliecinājās, ka viņa sacerējums ir nesalīdzināmi labāks.

— Tikai viens cilvēks vēl varētu uzrakstīt kaut ko tam­līdzīgu, — Mārtiņš murmināja, — un tas ir Konrāds. Bet arī Konrāds atzinīgi paspiestu man roku par šo stāstu un teiktu: «Labi veikts, Mārtiņ, manu zēn!»

Nostrādājis gandrīz visu dienu, Mārtiņš pēkšņi atcerē- jas, ka ir ielūgts pusdienās pie Morzēm. Pateicoties Bri- sendenam, viņa melnais uzvalks bija izpirkts no lombarda un viņš atkal_ varēja iet sabiedrībā. Pa ceļam viņš iegrie­zās bibliotēkā un paņēma Seliba grāmatu. Viņš nolēma jau tramvaja izlasīt «Dzīves ciklu» — rakstu,'ko strīdā bija minējis Nortons. Lasot Mārtiņu pārņēma dusmas. Seja pietvīka, žokļi sacirtās, dūres visu laiku neapzināti žņaudzījās un likās saberžam kādu miltos. Izkāpis no tramvaja, viņš soļoja pa ielu tik draudīgā izskatā, it kā grasītos mesties kādam virsū, un ar tādu niknumu pie­spieda Morzu zvanu, ka uzreiz atģidās un uzjautrināts labsirdīgi iesmējās. Taču, iegājis iekšā, viņš juta, ka tūlīt uzbruk dziļa nomāktība. Viņam it kā salūza spārni, un viņš nokrita no tiem augstumiem, kur viņu bija aiznesusi iedvesma. «Buržuji», «tirgoņu midzenis» — viņš atcerējās Brisendena izteicienus. «Nu, un tad?» viņš pikti sev jau­tāja. «Es precēšu Rūtu, nevis viņas ģimeni.»

Mārtiņam šķita, ka Rūta nekad nav bijusi tik skaista, tik apgarota un vienlaikus arī tik veselīga. Vaigi viņai viegli sārtojās, un Mārtiņš atkal nevarēja novērst skatienu no viņas acīm — tik zili zilām acīm, kurās viņš pirmo reizi bija ieraudzījis nemirstības atspulgu. Tiesa gan, pēc tam viņš aizmirsa nemirstību un nosliecās uz pozitīvajām zinātnēm; taču pašreiz viņš Rūtas acīs lasīja kaut ko tādu, kam nebija vajadzīgs vārdisks apliecinājums. Mār­tiņš lasīja tajās mīlestību. Tā pati mīlestība staroja arī viņa acīs, un mīlestība pacēlās pāri visiem strīdiem. Tāda bija Mārtiņa viskvēlākā pārliecība.

Tā pusstunda, ko viņš pavadīja kopā ar Rūtu pirms maltītes, vērta viņu atkal laimīgu un pilnīgi apmierinātu ar dzīvi. Taču pie pusdienu galda Mārtiņu pēkšņi pārņēma neparasts nogurums — dabiska reakcija pēc saspringtas darba dienas. Viņš apzinājās, ka viņa acis ir gurdas un viņš ir viegli sakaitināms un nesavaldīgs. Mārtiņš atcerē­jās, ka pie šā paša galda, kur viņam tagad bieži vien ga­dījās smīkņāt un garlaikoties, viņš pirmo reizi bija sēdējis tādu cilvēku sabiedrībā, kurus uzskatīja bezgala pārākus par sevi, un pat šās mājas gaiss tolaik šķita izsmalcinātas kultūras piesātināts. Viņš droši vien tad izskatījās ļoti jūsmīgs un aizkustinošs — pa pusei mežonis, satraukumā sviedriem noplūdis, galīgi apjucis no daudzajiem nepa­rastajiem galda piederumiem, sulaiņa dižmanības nomākts, cenzdamies galīgi nezaudēt galvu šais augstākajās sfērās, kur nejaušība bija viņu iemetusi, un galu galā nolēmis būt tāds, kāds ir, nemēģinot izrādīt nedz zināšanas, nedz smalkas manieres, kādu viņam trūka.

Mārtiņš uzmeta Rūtai ašu skatienu, tādu skatienu, ar kādu pasažieris, iedomājies, ka kuģim varētu draudēt bojā eja, pārliecinās, vai glābšanas riņķis ir savā vietā. Jā, vienīgi šīs divas ir izturējušas laika pārbaudi — mīlestība un Rūta. Viss pārējais izgaisis kā skaista mirāža, līdzko viņš sācis lasīt grāmatas. Taču Rūta un mīlestība nav mirāža; tām abām viņš atrada bioloģisku apliecinājumu. Mīlestība ir dzīves visspēcīgākā izpausme. Daba ir notei­kusi viņam mīlēt, sagatavojusi viņu mīlestībai kā kuru katru normālu cilvēku. Desmitiem tūkstošu, simtiem tūk­stošu, nē, miljoniem gadsimtu daba pūlējusies pilnveidot cilvēku, un viņš neapšaubāmi ir tās augstākais sasnie­gums. Daba ir iedvesusi Mārtiņā mīlestību, miriādēm reižu palielinājusi viņa iztēles spēku un sūtījusi viņu pasaulē, lai viņš izjustu satraukumu, trīsas un vairošanās prieku. Viņa roka zem galda sameklēja Rūtas roku un paspieda to, un atbilde bija tāds pats kaisls spiediens. Viņi ātri pārmija skatienus, un Rūtas acīs staroja maigums un mī­lestība. Arī Mārtiņa acis mirdzēja, un viņš pat nenojauta, ka spožums Rūtas acīs patiesībā ir tās kvēles atstari, kura deg viņa skatienā.

Viņam iepretī, pa labi no mistera Morzes, sēdēja ties­nesis Blounts, Sanfrancisko augstākais tiesnesis. Mārtiņš jau vairākkārt bija ar viņu ticies un nejuta pret šo vīru nekādas simpātijas. Tiesnesis ar Rūtas tēvu runāja par strādnieku arodbiedrībām, par politisko stāvokli un sociā­lismu, un misters Morze norādīja uz Mārtiņu kā uz sociā­lisma piekritēju. Tiesnesis Blounts ar tēvišķīgu iecietību palūkojās uz jaunekli. Mārtiņš klusībā pasmīnēja.