DŽEKS LONDONS - MĀRTIŅŠ ĪDENS

— Velns parāvis, kas galu galā tas ir? — Mārtiņš jautāja.

— Cilvēki, īsti, saprātīgi cilvēki, nevis tādi pļāpīgi tukš- pauri kā tie, kas salasās tai tirgoņu midzenī, kur jūs sa­tiku. Jūs lasāt grāmatas un ciešat no vientulības. Labi, es jūs iepazīstināšu ar cilvēkiem, kas arī kaut ko ir lasī­juši, un jūs vairs nejutīsieties tik vientuļš.

Mani daudz neinteresē viņu bezgalīgie strīdi, — Brisen­dens piebilda, nogājis vienu kvartālu. — Es vispār ne­ciešu grāmatu filozofiju. Toties viņi neapšaubāmi ir īsti cilvēki, nevis buržuāziski cūkas! Bet piesargieties, viņi jūs iebāzīs maisā, lai jūs runātu, par ko runādams.

Ceru, ka tur būs arī Nortons, — viņš mazliet vēlāk tur­pināja aizelsdamies, neļaudams Mārtiņam izņemt no ro­kām portvīna pudeles. — Nortons ir ideālists, beidzis Har- vardas universitāti. Apbrīnojama atmiņa! Ideālisms no­veda viņu pie anarhisma filozofijas, un ģimene novērsās no viņa. Viņa tēvs ir dzelzceļu sabiedrības prezidents, multimiljonārs, bet dēls pusbadā dzīvo Frisko, rediģē anar­histisku lapeli par divdesmit pieciem dolāriem mēnesī.

Mārtiņš maz pazina Sanfrancisko, it īpaši Mākit- strīta dienvidu pusi, tāpēc neaptvēra, kur Brisendens viņu ved.

— Pastāstiet vēl, — Mārtiņš lūdza, — es gribu jau iepriekš ar viņiem iepazīties. No kā viņi dzīvo? Kāpēc nokļuvuši te?

— Ceru, ka arī Hamiltons šovakar atnāks, — sacīja Brisendens, apstājies, lai atpūtinātu rokas. — Strons-Ha- miltons — tas ir sens vārds. Viņš nāk no Dienvidiem, no labas ģimenes. Taču pēc dabas ir īsts klaidonis, lielākais sliņķis pasaulē, kaut gan arī strādā, pareizāk sakot, mē­ģina strādāt kādā sociālistiskā kooperatīvā par sešiem dolāriem nedēļā. Bet viņš ir nelabojams hobo! Viņš pat Sanfrancisko nokļuvis klaiņodams. Reizēm viņš augu dienu nosēž parkā uz sola, turklāt nav ne kumosa ēdis, bet, kad es piedāvāju aiziet pusdienās uz restorānu, kas atrodas divus kvartālus attālu, — zināt, ko viņš atbildēja? «Pārāk liels apgrūtinājums, veco zēn. Labāk nopērc man paciņu papirosu!» Viņš, tāpat kā jūs, bija spenserists, līdz Kreiss viņu pievērsa materiālistiskajam monismam. Ja iz­dosies, es izaicināšu viņu runāt par monismu. Nortons arī ir monists, tikai neatzīst nekā cita kā vienīgi garu. Viņam ir mūžīgi strīdi ar Kreisu un Hamiltonu.

— Kas ir Kreiss? — Mārtiņš jautāja.

— Mēs ejam tieši pie viņa. Bijušais profesors, padzīts no universitātes, — vecu vecais stāsts. Prāts ass kā nazis. Pelna maizi, kā tikai var. Reiz bijis pat faķīrs. Pilnīgi brīvs no aizspriedumiem. Bez sirdsapziņas pārmetumiem novilks pat mironim kreklu. Atšķirība starp viņu un bur­žuju ir tā, ka viņš laupa bez jebkādām ilūzijām. Viņš var runāt par Nīči, Šopenhaueru, Kantu, vienalga, par ko, taču patiesībā viņu interesē tikai monisms, pat par savu mīļo Mēriju viņš domā daudz mazāk nekā par monismu.

Hekels ir viņa elks. Vienīgā iespēja, kā viņu apvainot, ir aizskart Hekelu. Tā, esam klāt!

Brisendens nolika pudeles uz pakāpiena, lai atvilktu elpu pirms iešanas augšā. Tas bija visparastākais divstāvu stūra nams ar bāru un pārtikas veikalu apakšstāvā.

— Tā banda dzīvo te un aizņem visu otro stāvu, — Brisendens teica, — bet vienīgi Kreisam ir divas istabas. Ejam!

Augšā nedega lampiņa, taču Brisendens šai melnajā tumsā orientējās tikpat labi kā savās mājās. Viņš apstā­jās, lai sacītu Mārtiņam:

— Te ir viens puisis — Stīvenss, teozofs. Kad viņš iekarst, tad saceļ lielu brēku. Mazgā traukus restorānā. Patīk labi cigāri. Reiz es redzēju, ka, paēdis par desmit centiem, viņš nopirka cigāru par piecdesmit. Katram gadī­jumam paķēru līdzi pāris cigāru.

Otrs ir austrālietis, uzvārdā Pārijs, statistiķis un stai­gājoša enciklopēdija. Jautājiet viņam, cik labības izvests no Paragvajas tūkstoš deviņi simt trešajā gadā vai cik angļu audekla ievests Ķīnā tūkstoš astoņsimt deviņdesmi­tajā gadā, vai cik svēra Džimmijs Brits, kad uzveica Bat- lingu-Nelsonu, vai kas bija Savienoto Valstu čempions vi­dējā svarā tūkstoš astoņsimt sešdesmit astotajā gadā, — viņš visu atbildēs tikpat ātri un pareizi kā automāts. Vēl ir kāds Endijs, mūrnieks, — tam par visu ir pašam savs uzskats, un tas lieliski spēlē šahu; tad vēl Harijs, maiz­nieks, dedzīgs sociālists un rosīgs arodbiedrību darbinieks. Starp citu, vai atceraties pavāru un viesmīļu streiku? To sarīkoja Hamiltons. Viņš noorganizēja šo arodbiedrību un izstrādāja streika plānu, sēdēdams šeit, Kreisa istabā. To viņš darīja tikai prieka pēc, bet aiz slinkuma vairs nepie­dalījās arodbiedrības darbā. Ja vien gribētu, viņš jau sen būtu augstā amatā. Sai cilvēkā ir bezgalīgas iespējas, bet viņš ir neiedomājami slinks.

Brisendens gāja pa tumsu tālāk, kamēr gaismas svītra norādīja, kur durvju slieksnis. Klauvējiens, atbilde: «Iekšā!» — un Mārtiņš jau spieda roku Kreisam, glītam tumšmatim ar spoži baltiem zobiem, melnām, slīpām ūsām un lielām, izteiksmīgām acīm. Mērija, cienīga jauna blon­dīne, mazgāja traukus mazā dibenistabiņā, kas vienlaikus noderēja gan par virtuvi, gan ēdamtelpu. Priekšistaba bija reizē guļamistaba un viesistaba. Te bija izžauta veļa, un virtenes karājās tik zemu, ka Mārtiņš pirmajā brīdī neievēroja divus vīriešus, kas sarunājās istabas kaktā. Abi līksmiem izsaucieniem saņēma Brisendenu un viņa pude­les, un Mārtiņš iepazīstināts uzzināja, ka tie ir Endijs un Pārijs. Mārtiņš ziņkāri klausījās Pāriju stāstām par boksu, ko vakar noskatījies. Brisendens aizrautīgi korķēja vaļā pudeles un gatavoja groku. Pēc viņa komandas: «Surp visu klanu!» — Endijs tūlīt devās pa istabām sasaukt vi­sus iemītniekus.

— Mums laimējies, salasījušies gandrīz visi, — Brisen­dens čukstēja Mārtiņam. — Lūk, Nortons un Hamiltons, iesim pie viņiem! Stīvensa diemžēl vēl nav. Ejam! Es lūkošu ierosināt sarunu par monismu. Kad viņi iedzers kādu glāzi un iesils, tad tik jūs redzēsiet!

Sākumā^ saruna lāgā nevedās, tomēr Mārtiņš uzreiz prata novērtēt šo cilvēku aso un uztvērīgo prātu. Katram bija sava noteikta pārliecība, reizēm pretrunīga, un, lai arī viņi trieca jokus un asprātības, taču nebūt nebija sekli. Mārtiņš drīz ieveroja, ka ikviens no viņiem neatkarīgi no sarunas temata parāda dziļas un plašas zināšanas un ik­vienam ir skaidri un pamatoti uzskati par pasauli un sa­biedrību. Savus spriedumus viņi ne no viena neaizguva; viņi bija īsti prāta dumpinieki, un viņiem bija sveša jeb­kādā tukšu salmu kulšana. Nekad Mārtiņš pie Morzēm nebija dzirdējis tik saistošas sarunas un karstus strīdus. Likās, pasaulē nav tāda jautājuma, kas nerosinātu viņu interesi. Saruna pārlēca no misis Hemfrijas Vordas jau­nākās grāmatas uz Šova pēdējo lugu, no drāmas nākot­nes uz atminam par Mensfīldu. Viņi cildināja vai izsmēja rīta avīžu ievadrakstus, runāja par strādnieku stāvokli Jaunzēlandē, par Henriju Džeimsu un Branderu Metjūsu, apsprieda Vācijas politiku Tālajos Austrumos un «dzelteno briesmu» ekonomiskās sekas, strīdējās par vēlēšanām Vā­cijā un Bebeļa pēdējo runu, tad, pievērsušies vietējai poli­tikai, runāja par jaunākajiem pasākumiem un nesaskaņām apvienotajā strādnieku partijā un par to, kā labāk orga­nizēt vispārēju ostas strādnieku streiku. Mārtiņu pārstei­dza viņu neparasti plašās zināšanas visos šais jautāju­mos. Viņiem bija zināms tas, par ko nekad nerakstīja avīzēs, viņi zināja visas slepenās auklas un atsperes, kas dancināja marionetes. Mārtiņam par lielu izbrīnu, arī Mē­rija piedalījās visās šais sarunās, turklāt parādīja tik lielu sapratni, kādu Mārtiņš nebija ievērojis nevienai no pazīs­tamajām sievietēm. Viņi sprieda par Svinbernu un Roseti, pēc tam pārgāja uz franču literatūru, un Mērija uzreiz sāka runāt par tādiem jautājumiem, no kuriem Mārtiņš nekā nesajēdza. Toties, uzzinājis, ka Mērijai patīk Meter- links, viņš izvirzīja savu rūpīgi pārdomāto argumentāciju, ko bija licis «Saules kauna» pamatā.