DŽEKS LONDONS - MĀRTIŅŠ ĪDENS

— Es izgludinātu vēl ātrāk, ja jūsu gludekļi būtu kar­stāki, — viņš paskaidroja.

Taču, pēc Marijas domām, viņš jau bija sakarsējis glu­dekļus līdz pēdējai iespējai.

— Jūs nepareizi apslakāt, — viņš vēl piedevām aizrā­dīja. — Es jums parādīšu, kā to dara. Ja gribat gludināt ātri, apslacītā veļa jātur zem pamatīga spiediena.

Mārtiņš uznesa no pagraba malkas kasti, piestiprināja tai vāku un uzlika uz tā dzelzs lūžņus, ko bērni bija savākuši, lai nodotu vecu lietu tirgotājam. Apslacīto veļu viņš ieklāja kastē un noslogoja ar vāku, uz kura bija dzelzs lūžņi, — to izdarīt nepavisam nebija grūti.

— Tagad skatieties, Marij! — viņš uzsauca, izmetās kails līdz viduklim un paķēra gludekli, kas bija nokaitis gandrīz sarkans.

Marija vēlāk visiem stāstīja, kā, beidzis gludināt, Mār­tiņš mācījis viņai mazgāt vilnas veļu.

— Viņš saka: «Marija, liela muļķe, es jūs pamācīs.» Un pamācīja. Desmit minūtes, un uzmunsterē una ma­šīna. Baļļa, ratu rumba, divi mieti — šitā!

šo ierīci uztaisīt Mārtiņš bija iemācījies no Džo «Karst- avotu» mazgātavā. Veca ratu rumba, kas bija piestiprināta pie kārts, noderēja par virzuli. Otrā kārts galā bija pie­sieta virve, kas apmesta ap griestu spāri, tā ka ar vienu roku varēja kustināt virzuli; baļļā samērktā vilnas veļa ar šo ierīci tika pamatīgi izvelēta.

— Marija vairs nekad nemazgāt vilna, — tā viņa vien­mēr nobeidza savu stāstāmo. — Es liks bērniem darīties ar šņori, rumbu un baļļu. Tas ir viens slīpēts zellis, tas misters Idens.

Tomēr Mārtiņš zemu krita Marijas acīs, lai arī bija ietaisījis viņas virtuvē lielisku mazgājamo ierīci. Roman­tiskais oreols, kas viņu apmirdzēja, izgaisa kā dūmi, kad atklājās, ka viņš ir izbijis veļas mazgātājs. Visas viņa grāmatas, lepnie viesi, kas ieradās karietē vai ar viskija pudelēm, — viss uzreiz zaudēja savu burvību. Šis Mārtiņš Idens tātad bija visvienkāršākais strādnieks, tāds pats kā viņa, viņi abi piederēja pie vienas un tās pašas kārtas un šķiras. Viņš bija kļuvis tuvāks un saprotamāks, bet noslēpumainais valdzinājums bija zudis.

No saviem piederīgajiem Mārtiņš arvien vairāk atsveši­nājās. Pēc mistera Higinbotama neveiksmīgā uzbrukuma sevi īstā gaismā parādīja arī nākamais svainis Hermanis fon Smits. Mārtiņam bija izdevies pārdot dažus stāstiņus, dzejolīšus un anekdotes un pagaidām nodrošināt labldā- jību. Viņš ne vien daļēji samaksāja parādus, bet izpirka arī melno uzvalku un divriteni. Pārbaudījis divriteni, Mār­tiņš atklāja, ka tam izļodzījusies stūre un vajadzīgs re­monts, un, lai parādītu savu draudzīgo attieksmi pret nā­kamo svaini, aizsūtīja divriteni uz Hermana fon Smita darbnīcu.

Tās pašas dienas pievakarē Mārtiņš jutās patīkami pār­steigts, saņemot atpakaļ divriteni, ko atstūma kāds zēns. Šmits, acīmredzot gribēdams parādīt tādu pašu laipnību, bija izlabojis divriteni ārpus kārtas, turklāt nogādājis arī mājās, ko parasti nedara neviena darbnīca. Taču, apska­tījis divriteni, Mārtiņš pārliecinājās, ka nekāds remonts nav izdarīts. Piezvanījis uz darbnīcu, viņš uzzināja, ka māsas saderinātais nevēlas «ielaisties ar viņu nekādās da­rīšanās».

— Hermani fon Smit, — Mārtiņš jautrā tonī atbildēja,

— es iegriezīšos pie jums, lai kārtīgi iegāztu pa jūsu vā­cisko degunu!

— Ja jūs rādīsieties manā darbnīcā, — skanēja atbilde,

— es sūtīšu pēc policijas! Es jūs ietupināšu! Ar mani jums neiznāks kautiņš! Ar tādiem kā jūs es negribu ielais­ties nekādās darīšanās! Jūs esat loderis, bet es strādāju. Ja es precu jūsu māsu, tas vēl nenozīmē, ka varat mani izmantot. Kāpēc jūs neejat darbā un godīgi nepelnāt sev maizi? Ko? Atbildiet!

Mārtiņš, kā jau īsts filozofs, apvaldīja dusmas un pakara klausuli, par atbildi tikai gari iesvilpies. Sākumā viņš jutās uzjautrināts, bet tad viņu pārņēma nomācoša vientulība. Neviens viņu nesaprata, nevienam viņš nebija vajadzīgs, varbūt vienīgi Brisendenam, bet Brisendens bija diezin kur pazudis.

Jau metās krēsla, kad Mārtiņš izgāja no sakņu veikala, pasitis padusē iepirkumu. Uz stūra pieturēja tramvajs, un no tā izkāpa kalsns, pazīstams stāvs; Mārtiņa sirds aiz prieka strauji iepukstējās. Tas bija Brisendens, un tram­vaja laternu gaismā Mārtiņš ieraudzīja viņa mēteļa ka­batas, vienā bija grāmatas, otrā — pudele viskija.

Brisendens nekā nepaskaidroja par savu ilgo prombūtni, un Mārtiņš arī neizvaicāja. Caur garaiņiem, kas tvaikoja no groka glāzes, viņš labpatikā vēroja drauga bālo seju.

— Es arī neesmu turējis rokas klēpī, — Brisendens paziņoja, kad Mārtiņš bija pastāstījis par saviem pēdē­jiem darbiem.

Viņš izvilka no kabatas manuskriptu un sniedza Mār­tiņam, kas, izlasījis virsrakstu, jautājoši pavērās Brisen- denā.

— Jā, tā tas ir, — Brisendens iesmējās. — Nav pe|ams nosaukums, vai ne? «Efemera» — labāk nemaz nevar pateikt. Bet tas ir jūsu vārds — atcerieties, ka jūs runā­jāt par cilvēku kā pēdējo no efemerām, atdzīvinātu matē­riju, ko radījusi temperatūra un kas cīnās par savu sīko vietiņu termometra skalā. Tas iesēdās man galvā — un vajadzēja uzrakstīt veselu poēmu, lai tiktu no tā vajā. Nu, ko jūs par to domājat?

Sācis lasīt, Mārtiņš pirmāk pietvīka, bet pēc tam no- bāla. Tas bija vispilnīgākais mākslas darbs. Te forma triumfēja pār saturu, ja par triumfu var saukt domu un vārdu ideālu saplūsmi, tik pilnīgu, ka Mārtiņam sajūsmā acis kļuva valgas, galva apreiba un pār muguru skrēja saltas trīsas. Tā bija gara poēma — sešsimt vai sep­tiņsimt dzejas rindu, dīvaina, fantastiska, svešāda poēma. Tā likās baisma, neiespējama, tomēr tā pastāvēja un bija te uzrakstīta melns uz balta. Tā attēloja cilvēku ar visiem viņa meklējumiem, nerimtīgajām tieksmēm izdibināt bez­galīgo izplatījumu, tuvoties vistālāko sauļu varavīkšņai- najām sfērām. Tā bija mirēja neprātīga orģija, mirēja, kurš vēl ir dzīvs, bet kura elpa jau aptrūkst un sirds sitas pēdējiem gurstošiem pukstiem. Poēmas svinīgajā ritmā jautās planētu dunoņa, meteoru sadursmju dārdi, zvaigžņu pulku kaujas troksnis tumšajā izplatījumā, ko apgaismoja ugunīgi miglāji, un tam visam cauri kā sid­raba saiva šaudījās cilvēka balss — vārga, žēlabaina un neapklustoša varenajos pasauļu bojā ejas grandos.

— Nekas tamlīdzīgs vēl nav uzrakstīts, — Mārtiņš teica, kad beidzot bija atguvis valodu. — Tas ir brīnišķīgi! Brīnišķīgi! Tas iesitas galvā — esmu gluži noreibis. Sis lielais jautājums man tagad neizies no prāta. Vienmēr skanēs ausīs cilvēka žēlabainā balss, kurš alkst sasniegt neaizsniedzamo. Tieši kā oda gaudīgais sīciens starp zi­loņu vareno taurēšanu un lauvu rēcieniem. Taču šī sīkoņa pauž nepiepildītas alkas. Es droši vien runāju aplamības, bet poēma ir mani pilnīgi pārņēmusi savā varā. Jūs esat… es nezinu, ko sacīt… jūs esat tieši ģeniāls! Kā jūs to radījāt? Kā spējāt to radīt?

Mārtiņš pārtrauca savu slavas dziesmu tikai tādēļ, lai turpinātu ar jaunu sparu.

— Es vairs nekad nerakstīšu. Esmu tikai nožēlojams papīra ķēzītājs. Jūs man parādījāt, kas ir īsta meistarība. Jūs esat ģēnijs! Nē, pat vairāk nekā ģēnijs! Visu ģēniju ģēnijs! Tā ir neprātīga patiesība. Patiesība visā savā slēptākajā būtībā. Vai jūs, dogmatiķi, maz to saprotat? Pat zinātne nespēj jūs apstrīdēt. Tā ir gaišreģa patiesība, kaldināta no kosmosa melnās dzelzs un varenā ritmā sa­liedēta skaistuma un diženuma tīģelī. Nekā vairāk es ne­teikšu! Esmu uzvarēts, satriekts. Nē, tomēr vēl kaut ko pateikšu: atļaujiet man parūpēties par poēmas izdošanu.