DŽEKS LONDONS - MĀRTIŅŠ ĪDENS

— Runājiet, ko gribat, mani jūs nepārliecināsiet! Pēc jusu temperamenta jums beigu beigās ir taisnība, bet man pec mana temperamenta ir tikpat neapšaubāma tais­nība.

Viņiem nebija vienādas domas nedz par mīlestību, nedz par žurnāliem, nedz daudz ko citu, tomēr Mārtiņš juta pret Brisendenu kaut ko vairāk nekā vienkāršu patiku.

Viņi satikās katru dienu, lai arī Mārtiņa smacīgajā ista­biņā Brisendens nespēja uzturēties vairāk par stundu. Brisendens nekad neaizmirsa paņemt līdzi kvartu viskija, un, kad viņi pusdienoja kādā ārpilsētas restorānā, viņš arvien pasūtīja skotu viskiju ar sodu. Brisendens vienmēr maksāja par abiem, un ar viņa gādību Mārtiņš iepazina daudzus izmeklētus ēdienus, pirmo reizi nobaudīja dzirk­stošo šampanieti un reinvīnus.

Taču Brisendens bija un palika mūžīga mīkla. Pēc iz­skata askēts — viņš, par spīti vārgajai veselībai, bija apveltīts ar milzu temperamentu un saasinātu juteklību. Viņš nebaidījās no nāves, ar nicinājumu izturējās pret visām dzīves norisēm, tomēr kaisli mīlēja dzīvi līdz tās vissīkākajai izpausmei. Viņu bija pārņēmusi dzīves iekāre, tieksme sakāpināt izjūtu, «griezties ar savu sīko pasaulīti starp kosmiskajiem putekļiem, no kuriem esmu cēlies», kā viņš reiz teica. Viņš bija mēģinājis lietot narkotiku un darījis visādas dīvainības tikai tādēļ, lai gūtu jaunas iz­jūtas. Viņš stāstīja Mārtiņam, ka trīs dienas neesot dzēris ne pilītes ūdens, lai ceturtajā dienā ar baudu varētu dzesēt slāpes. Mārtiņš nekad neuzzināja, kas viņš ir un no kurienes nāk. Cilvēks bez pagātnes, ko drīzā nākotnē gaida kaps, bet tagadnē dedzina dzīves drudzis.

Mārtiņš joprojām zaudēja cīņu. Lai viņš taupīja kā tau­pīdams, ienākumu no «amatniecības» nepietika pat neat­liekamajiem izdevumiem. Beidzot vajadzēja ieķīlāt melno uzvalku, un viņš nevarēja pieņemt Morzu ielūgumu uz pusdienām Pateicības dienā. Rūta bija ļoti apbēdināta, uzzinājusi atraidījuma iemeslu, un likās pat izmisusi. Beigu beigās Mārtiņš tomēr apsolīja ierasties, sacīdams, ka pats došoties uz Transcontinental Monthly redakciju pēc saviem pieciem dolāriem un par tiem izpirkšot melno uzvalku.

No rīta viņš aizņēmās desmit centu no Marijas. Viņam būtu ērtāk tos aizņemties no Brisendena, bet tas dīvainis bija pazudis no apvāršņa. Jau divas nedēļas nebija rā­dījies, un Mārtiņš velti lauzīja galvu, kur draugs palicis. Desmit centu Mārtiņam vajadzēja, lai pārceltos ar prāmi pāri Sanfrancisko līcim, un, ticis krastā, viņš soļoja pa

Mākitstrītu, gudrodams, ko iesākt, ja neizdosies dabūt naudu. Kā lai tiek atpakaļ uz Oklendu? Sanfrancisko vi­ņam nebija neviena, no kā aizņemties desmit centu.

Transcontinental Monthly redakcijas durvis bija pus­viru, un Mārtiņš neviļus palika stāvam, izdzirdējis skaļu balsi:

— Par to nav runa, mister Ford. (Mārtiņš zināja, ka «Fords» ir redaktors uzvārds.) Runa ir par to, vai jūs esat spējīgi man samaksāt. Tas ir, protams, skaidrā naudā. Mani neinteresē nedz jūsu žurnāla nākotnes izre­dzes, nedz nodomi. Es prasu tikai samaksu par savu darbu! Un lieciet vērā, kamēr nebūsiet man samaksājuši visu līdz pēdējam centam, Ziemsvētku numurs netiks iespiests. Sveiki! Tikmēr pie manis nerādieties, kamēr jums nebūs naudas!

Durvis atsprāga vaļā, un Mārtiņam garām padrāzās kāds vīrietis, dūres vīstīdams un lāstus murminādams. Mārtiņš nolēma tūlīt neiet iekšā un kādu stundas ceturksni uzkavējās gaitenī. Tad viņš atdarīja durvis un pirmo reizi mūžā pārkāpa pār redakcijas slieksni. Vizītkartes šeit acīmredzot neprasīja, jo izsūtāmais zēns gluži vienkārši iegāja dibenistabā un pateica, ka tur kāds gribot satikt misteru Fordu. Atgriezies zēns pamāja Mārtiņam un ieveda viņu redaktora kabinetā — redakcijas svētvietā. Vispirms Mārtiņu pārsteidza ārkārtīgā nekārtība, kas val­dīja šai telpā. Pēc tam viņš ieraudzīja pie galda sēžam jauneklīgu vīrieti ar vaigu bārdu, kurš skatījās uz viņu neslēptā ziņkārē. Mārtiņu izbrīnīja šā vīrieša mierīgā se­jas izteiksme. Strīds ar iespiedēju, redzams, nemaz nebija ietekmējis viņa garastāvokli.

— Es … es esmu Mārtiņš Tdens, — Mārtiņš iesāka. («Un esmu atnācis saņemt savus piecus dolārus,» viņš gribēja teikt.)

Bet šis bija pirmais redaktors, ar ko viņam gadījās tikties, tāpēc Mārtiņš negribēja tūlīt apliet redaktoru kā ar aukstu ūdeni. Taču, Mārtiņam par lielu pārsteigumu, misters Fords pielēca kājās, iesaukdamies: — Ko jūs sa­kāt! — un jau nākamajā mirklī ar abām rokām sajūsmā kratīja Mārtiņa roku. — Nemaz nevaru izteikt, kā es prie­cājos ar jums iepazīties, mister Iden! Es tik bieži jūs atceros, mēģinādams iedomāties, kāds jūs izskatāties.

Mazliet atkāpies, misters Fords nopētīja Mārtiņa uz­valku, lai gan šis nonēsātais un salāpītais apģērba ga­bals šādu apbrīnu nemaz nepelnīja, kaut arī bikšu vīles bija rūpīgi iegludinātas ar Marijas gludekļiem.

— Atzīstos, ka biju iztēlojies jūs daudz vecāku. Jūsu stāstā ir tādi domu graudi, tik daudz nobriedušu sprie­dumu, tas ir tik spēcīgi uzrakstīts! īsts meistardarbs — es to uzreiz sapratu, izlasījis pirmās desmit rindiņas. Vai gribat, es pastāstīšu, kā pirmoreiz izlasīju jūsu stāstu? Bet nē! Labāk vispirms iepazīstināšu jūs ar mūsu žur­nāla līdzstrādniekiem.

Joprojām runādams, misters Fords ieveda Mārtiņu re­dakcijas birojā un iepazīstināja ar savu vietnieku misteru Vaitu — mazu, vāju vīreli ar šķidru vaigu bārdu un le­dainām rokām, kurš izskatījās tā, it kā vinu kratītu dre­buļi.

— Un tas ir misters Ends. Misters Ends ir mūsu pār­valdnieks.

Mārtiņš paspieda roku jocīgam plikpaurim, kura seja vēl izskatījās diezgan jauna, lai gan to ieskāva kupla, balta bārda, ko sieva svētdienās rūpīgi apgrieza, pie viena noskūdama arī pakausi.

Visi trīs apstāja Mārtiņu un, runādami cits caur citu, apbēra ar uzslavām, līdz Mārtiņam beidzot sāka likties, ka viņu cenšas apvārdot.

— Mēs bieži brīnījāmies, kāpēc jūs nekad neienākat! — misters Vaits iesaucās.

— Man nebija naudas, lai pārbrauktu pāri līcim, — Mārtiņš atklāti atbildēja, tā gribēdams parādīt, ka viņam ļoti nepieciešama nauda.

«Mans «svētdienas uzvalks»,» viņš nodomāja, «jau pats par sevi pietiekami daiļrunīgi pauž manu vajadzību.»

Tālākajā sarunā viņš visu laiku centās norādīt uz savu trūkumu un šā apmeklējuma iemeslu. Taču viņa ta­lanta apbrīnotāju ausis bija kurlas. Slavinātāji cēla vai debesīs viņa stāstu, klāstīja, kā par to jūsmojušas viņu sievas un tuvinieki. Taču viņi neizrādīja nekādu vēlēšanos izpaust sajūsmu taustāmākā veidā.

— Vai jūs zināt, kādos apstākļos es pirmoreiz izlasīju jūsu stāstu? — misters Fords jautāja. — Es braucu at­pakaļ no Ņujorkas, un, kad vilciens piestāja Ogdenā, va­gonā ienāca avīžu puika, un tam, kā izrādījās, bija Trans­continental Monthly jaunākais numurs.

«Ak dievs!» Mārtiņš nodomāja. «Sis nelietis brauc Pul- mana vagonā, bet es mirstu badā un nevaru izspiest no viņa savus nieka piecus dolārus!» Mārtiņu pārņēma dus­mas. Pārestība, ko viņam bija nodarījis Transcontinental Monthlij, likās briesmīga; viņš atcerējās drūmos trūcības, pievilto cerību un badošanās mēnešus, atcerējās, ka arī tagad viņu moka izsalkums, jo kopš vakardienas nav ēdis ne kumosa. Uzmutuļoja niknums. Sie radījumi jau nav pat laupītāji, tie ir sīki zagļi. Ar melīgiem solījumiem tie bija izvīluši no viņa stāstu! Nu labi, viņš tiem parādīs! Un Mārtiņš nozvērējās neatstāt redakciju, iekams nebūs dabūjis visu, kas viņam pienākas. Jo vairāk tāpēc, ka naudas nav pat ar ko atgriezties Oklendā. Taču Mārtiņš vēl arvien valdījās, bet viņa sejā parādījās tāda izteiksme, kas satrauca un pat izbiedēja redakcijas vīrus.