DŽEKS LONDONS - MĀRTIŅŠ ĪDENS

Ģertrūde nemaz nedomāja ticēt. Viņai kļuva neērti, un, brīdi klusējusi, viņa ierunājās:

— Es zinu, ka tu badojies, Mārt. Tavs ģīmis jau to rāda. Nāc ēst, kad vien gribi. Kad Higinbotama nebūs mājā, es došu tev zinu, aizsūtīšu kādu no bērniem. Bet, Mārt…

Mārtiņš jau zināja, ko Ģertrūde sacīs, masas domu gaita viņam bija skaidra.

— Vai tev nebūtu laiks sākt kaut ko strādāt?

— Tu arī domā, ka es nekā nesasniegšu? — viņš jau­tāja.

Viņa pakratīja galvu.

— Neviens man netic, Ģertrūd, tikai es pats sev ticu.— Viņa balsī skanēja kaismīga spīts. — Es jau esmu sa­rakstījis daudz labu darbu un agri vai vēlu dabūšu par tiem naudu.

— Kā tu zini, ka tie ir labi?

— Tāpēc, ka … — Visas zināšanas par literatūru, par literatūras vēsturi piepeši atdzīvojās smadzenēs, un viņš saprata, ka veltīgi ir mēģināt māsai ieskaidrot, uz kā balstās viņa ticība saviem spēkiem. — Tāpēc, ka mani stāsti ir labāki nekā deviņdesmit deviņi procenti no tiem, ko iespiež žurnālos.

— Labāk klausi prātīgam padomam, — Ģertrūde iebilda, cieši pārliecināta, ka uzstādījusi pareizu diagnozi brāļa slimībai. — Jā, klausi prātīgam padomam, — viņa atkārtoja, — bet rīt nāc pusdienās!

Iesēdinājis māsu tramvajā, Mārtiņš aizsteidzās uz pastu un par trim dolāriem nopirka markas. Vēlāk, ejot pie Morzēm, viņš iegriezās pasta nodaļā un nosūtīja daudz lielu, biezu aplokšņu, izlietodams visas markas, atstājot vienīgi trīs divpensu vērtībā.

Mārtiņam tas bija neaizmirstams vakars, jo toreiz viņš iepazinās ar Resu Brisendenu. Kā Brisendens nokļuvis pie Morzēm un kas šo cilvēku atvedis, to Mārtiņš tā arī neuzzināja. Viņu pat nemudināja ziņkāre pajautāt Rūtai, jo Brisendens viņam likās bāls un neinteresants cilvēks.

Pēc stundas Mārtiņš nosprieda, ka Brisendens turklāt ir ari neuzvedīgs — klimst pa istabām, blenž uz gleznām un bāž degunu grāmatās un žurnālos, ko paņem no galda vai izvelk no plauktiem. Beidzot, nelikdamies zinis gar pārējo sabiedrību, Brisendens atgāzās ērtā, mīkstā krēslā, izvilka no kabatas plānu grāmatiņu un sāka lasīt. Lasot viņš visu laiku ātri laida pirkstus caur matiem. Tad Mār­tiņš šo cilvēku aizmirsa un atcerējās tikai vakara beigās, ieraudzījis jaunu dāmu vidū, kuras acīm redzamā labpa­tikā trieca jokus ar viņu.

Ejot mājup, Mārtiņš uz ielas nejauši panāca Brisen- denu.

— Hallo! Vai tas esat jūs? — Mārtiņš jautāja.

Uzrunātais norūca kaut ko ne visai laipnu, tomēr turē­jās līdzās. Mārtiņš vairs nemēģināja uzsākt sarunu, un viņi klusēdami nogāja vairākus kvartālus.

— Vecais, uzpūtīgais ēzelis!

Šā izsauciena pēkšņums un sparīgums Martinu pār­steidza. Tas viņu sasmīdināja, tomēr viņš vienlaikus juta augošu nepatiku pret šo cilvēku.

— Kāda velna pēc jūs tur lienat? — Brisendens izmeta, kad viņi klusēdami bija nogājuši vēl vienu kvartālu.

— Un jūs? — Mārtiņš savukārt vaicāja.

— Kaut jupis mani parauj, bet es nezinu, — Brisen­dens atbildēja. — Es vismaz tur biju pirmo reizi. Galu galā diennaktī ir divdesmit četras stundas, tās kaut kā jānosit. Ejam iedzert!

— Labi, ejam, — Mārtiņš atbildēja.

Nākamajā mirklī viņš sev domās pārmeta šo piekāpību. Mājās gaidīja «ejošais» darbs, turklāt viņš šonakt gribēja ižlasīt vienu Veismana sējumu, nemaz nerunājot par Her­berta Spensera autobiogrāfiju, ko lasīja ar lielāku aiz­rautību nekā jebkuru saistošu romānu. «Kāpēc es eju līdzi šim cilvēkam, kurš man nemaz nepatīk?» Mārtiņš domāja. Taču viņu nevilināja nedz ceļa biedrs, nedz iedzeršana, bet viss pārējais, kas saistīts ar to, — spoža gaisma, spoguļi, glāžu pieskandieni un spīguļošana, pietvī­kušas sejas un skaļas balsis. Jā, skaļas vīriešu balsis, jautru un bezrūpīgu vīriešu balsis, kuri dzīvē gūst panā­kumus un vieglu sirdi var nodzert savu naudu. Mārtiņš bija vientuļš, tur tā nelaime. Tāpēc viņš pieņēma uzaici­nājumu tikpat ātri, kā zivs saķer balto āķi. Kopš Mārtiņš bija atstājis Karstavotus un šķīries no Džo, viņš nebija spēris kāju nevienā dzertuvē, vienīgi tai reizē, kad viņu uzcienāja pārtikas tirgotājs portugālis. Garīga piepūle neradīja tādu prasību stiprināt spēkus ar alkoholu kā fizisks pārgurums, tāpēc Mārtiņam vīna nekārojās. Taču patlaban viņam gribējās iedzert vai, pareizāk sakot, gri­bējās būt trokšņainajā kroga atmosfērā, kur dzer, klaigā un dārdina smieklus. Tāds krodziņš bija «Groto», kur Bri­sendens un Mārtiņš, atzviluši ērtos ādas sēdekļos, saka malkot skotu viskiju ar sodu.

Viņi sarunājās. Sprieda par dažādām lietām un katrs pa kārtai pasūtīja jaunu porciju. Mārtiņš, kas bija nepa­rasti panesīgs, nevarēja vien nobrīnīties par daudzumu, kādu spēj izdzert Brisendens, bet vēl vairāk brīnījās par domām, kādas tas izsaka. Drīz vien Mārtiņš pārliecinājās, ka Brisendens ir īsts viszinis un otrs patiesi izglītotais cil­vēks, ko viņam gadījies sastapt. Turklāt Brisendenam bija daudz kas tāds, kā trūka profesoram Koldvelam, proti, degsme, neparasta gaišredzība un uztvērība, brīvs domu lidojums. Brisendens runāja nepārspējami. Plānās lūpas lāgiem izmeta trāpīgas, gluži kā ar mašīnu noskal­dītas frāzes, kas .dzēla un graizīja, taču nākamajā mirklī no tām raisījās maigi, glāsmaini vārdi, gleznaina, har­moniska izteiksme, kas slēpa sevī neizdibināmā dzīves skaistuma atspulgu; reizēm viņa runa dārdēja kā kara taure, kurā atbalsojas kosmiskās cīņas jūklis un grandoņa, reizēm skanēja sidrabaini, dzedri zvīļoja kā zvaig­žņainās tāles un īsi un skaidri nopamatoja pēdējos zināt­nes atklājumus; tomēr tā bija reizē dzejnieka valoda, tās cildenās un netveramās patiesības piestrāvota, kas nav vārdos izsakāma, bet tikai nojaušama tais smalkajās un sarežģītajās asociācijās, ko šie vārdi izraisa. Brisendena gara acu skatiens ietiecās cilvēku izpētes vēl neaizsnieg­tās mācību jomās, par kurām nevarēja stāstīt parastiem vārdiem, taču spožā, maģiskā runas māksla palīdzēja viņam piešķirt neparastu nozīmi šiem parastajiem vār­diem, kurus nesaprastu viduvēji prāti, bet kuri Mārtiņam bija skaidri uztverami.

Mārtiņš tūlīt aizmirsa pirmo nepatīkamo iespaidu par Brisendenu. Te bija viss labākais, par ko viņš līdz šim lasījis tikai grāmatās. Pretī sēdēja tāda domājoša cilvēka ideāls iemiesojums, par kādu Mārtiņš sev bija radījis priekšstatu. «Man jāguļ dubļos pie viņa kājām,» Mārtiņš klusībā nemitīgi atkārtoja.

— Jūs acīmredzot esat mācījies bioloģiju! — viņš bei­dzot skaļi iesaucās.

Mārtiņam par lielu pārsteigumu, Brisendens papurināja galvu.

— Bet jūs izklāstāt tādas atziņas, kas nav iedomāja­mas bez zināšanām bioloģijā, — Mārtiņš turpināja, pa­manījis Brisendena skatienā izbrīnu. — Jūsu slēdzieni sakrīt ar visu lielo zinātnieku spriedumiem. Nevar būt, ka jūs viņu darbus neesat lasījis.

— Prieks to dzirdēt, — Brisendens atbildēja. — Ļoti patīkami, ka manas virspusējās zināšanas pavērušas man īsāko ceļu uz patiesības izpratni. Lai gan man gluži vien­alga, vai man ir taisnība vai nav. Tik un tā tam nav ne­kādas nozīmes. Absolūto patiesību cilvēks nekad neiz­zinās.

— Jūs esat Spensera māceklis! — Mārtiņš līksmi iesau­cās.

— Neesmu lasījis Spenseru kopš jaunības. Un arī tikai «Audzināšanu».

— Kaut es tik viegli varētu iegūt zināšanas, — Mār­tiņš pēc pusstundas teica, rūpīgi izanalizējis visus Brisen­dena garīgos uzkrājumus. — Jūs esat īsts dogmatiķis, un tas ir visapbrīnojamākais. Jūs dogmatiski nonākat pie tādiem atzinumiem, ko zinātne var izdibināt tikai a pos- teriori. Jūs ar joni izdarāt pareizus secinājumus. Jūsu zināšanas tiešām ir diezgan virspusējas. Taču jūs gaismas ātrumā veicat visu izziņas ceļu un tiekat pie patiesības kaut kādā pārdabiskā veidā.