DŽEKS LONDONS - MĀRTIŅŠ ĪDENS

— Es runāju ar tēvu un māti. Es pret viņiem nekad tā neesmu sacēlusies. Izturējos rupji un negodbijīgi. Viņi abi ir noskaņoti pret tevi, tu jau to zini, bet es tik pārlie­cinoši runāju par savu nešaubīgo mīlestību uz tevi, ka tēvs beidzot bija ar mieru pieņemt tevi savā kantorī. Viņš pat nolēma tev tūlīt maksāt krietnu algu, lai mēs varētu apprecēties un dzīvot patstāvīgi kādā mazā kotedžā. Tas ir ļoti mīļi no viņa puses, vai ne, Mārtiņ?

Mārtiņš juta, ka truls izmisums sažņaudz sirdi; viņš neviļus tvēra kabatā pēc tabakas un cigarešu papīra (ku­rus jau sen vairs nenēsāja līdzi) un kaut ko neskaidri nomurmināja.

Bet Rūta turpināja:

— Es tev atklāti pateikšu — tikai, dieva dēļ, neapvai­nojies, — ko tēvs par tevi domā; viņam nepatīk tavi ra­dikālie uzskati, bez tam viņš tur tevi par sliņķi. Es, pro­tams, zinu, ka tu neesi slinks. Zinu, cik tu grūti strādā.

«Nē, cik grūti, to pat tu nezini,» Mārtiņš nodomāja, bet skaļi tikai iejautājās:

— Bet kā tu domā? Vai tev arī mani uzskati liekas pārāk radikāli?

Viņš raudzījās Rūtai tieši acīs un gaidīja atbildi.

— Man tie liekas … ļoti neskaidri, — viņa beidzot at­bildēja.

Ar to bija viss pateikts, un dzīve pēkšņi Mārtiņam likās tik nomācoša, ka viņš gluži aizmirsa Rūtas bikli izsacīto priekšlikumu — stāties darbā viņas tēva kantorī. Bet viņa, aizgājusi, kā viņai šķita, pietiekami tālu, bija ar mieru pacietīgi gaidīt, kamēr radīsies izdevība atkal atgriezties pie šā jautājuma.

Taču gaidīt nevajadzēja ilgi. Mārtiņam savukārt bija Rūtai kaut kas vaicājams. Viņš vēlējās uzzināt, cik liela ir Rūtas ticība viņam, un pēc nedēļas katrs dabūja at­bildi uz savu jautājumu.

Mārtiņš to paātrināja, nolasīdams Rūtai priekšā rakstu «Saules kauns».

— Kāpēc tu negribi kļūt par reportieri? — Rūta vai- caja, kad Martins bija beidzis lasīt. — Tev tik ļoti patīk rakstīt, un tu noteikti gūtu panākumus. Žurnālistikā tu varētu izvirzīties un iegūt vārdu. Daudzi speciālkorespon­denti pelna milzu naudu, turklāt braukā pa visu pasauli. Tos sūta visur — gan uz Āfriku, kā, piemēram, Stenliju, gan uz Vatikānu, lai intervētu pāvestu, gan izpētīt noslē­pumaino Tibetu.

— Tātad tev nepatīk mans raksts? — Mārtiņš jautāja. — Tu domā, ka es varētu kļūt vienīgi par žurnālistu, ne­vis par rakstnieku?

— Nē, nē! Tavs raksts man ļoti patīk. Tas ir labi uz­rakstīts. Es tikai baidos, vai tas nav par gudru mūsu la­sītājiem. Katrā ziņā manam prātam tas ir par grūtu. Skan ļoti skaisti, bet es nekā nesaprotu. Vispirms jau pārāk daudz speciālo zinātnisko terminu. Tev patīk galē­jības, mans mīļais, un tas, kas tev šķiet saprotams, nebūt nav saprotams mums pārējiem.

— Jā, rakstā tiešām ir daudz filozofisko terminu. — Nekā vairāk Mārtiņš nespēja pateikt.

Viņš vēl jutās pārāk satraukts, jo nupat bija izpaudis skaļi savas visvairāk nobriedušās domas, un Rūtas sprie­dums viņu apstulbināja.

— Kaut arī tas vārdiski nav izdevies, — Mārtiņš ne­atlaidās, — vai tiešām tu neuztver galveno domu, pašu būtību?

Rūta papurināja galvu.

— Nē. Tas ir tik atšķirīgs no visa, ko esmu lasījusi agrāk. Esmu lasījusi Meterlinku un pilnīgi sapratu…

— Viņa misticismu tu saproti? — Mārtiņš iesaucās.

— Jā. Bet tavs raksts, kas domāts kā uzbrukums Meter- linkam, man ir pilnīgi nesaprotams. Nu, runājot par ori­ģinalitāti …

Mārtiņš nepacietīgi pameta ar roku, taču klusēja. Pēkšņi līdz viņa apziņai nonāca vārdi, jo Rūta joprojām ru­nāja.

— Galu gala daiļrade tev ir tikai rotaļlieta, — Ruta sacīja, — un tu pietiekami ilgi esi ar to spēlējies. Tagad pienācis laiks izturēties pret dzīvi nopietni, pret mūsu dzīvi, Mārtiņ. Līdz šim tu esi dzīvojis tikai sev.

— Tu gribi, lai es iesaistos darbā?

— Jā. Tēvs tev piedāvāja …

— Zinu jau, zinu, — viņš skarbi pārtrauca, — bet pa­saki man skaidri un gaiši: vai tu man vairs netici?

Rūta klusējot spieda viņa roku. Viņas acis aizmiglojās.

— Ne jau tev, bet tavām literārajām spējām, — viņa gandrīz čukstus atbildēja.

— Tu esi lasījusi gandrīz visus manus darbus, — viņš tikpat skarbi turpināja. — Ko tu par tiem domā? Tev šķiet, ka tie nav izdevušies? Sliktāki par tiem, ko raksta citi?

— Bet citi saņem naudu par saviem darbiem, turpretī tu…

— Tā nav atbilde uz manu jautājumu. Vai tu domā, ka literatūra nav mans aicinājums?

— Nu labi, es atbildēšu. — Rūta pārvarēja sevi. — Es nedomāju, ka tu varētu kļūt par rakstnieku. Nedusmo, mīļais! Tu mani piespiedi to pateikt. Un tu taču zini, ka es literatūru saprotu labāk par tevi.

— Jā, tu jau esi humanitāro zinātņu bakalaure, — Mār­tiņš domīgi noteica. — Tev vajadzētu saprast… Bet ar to vēl viss nav pasacīts, — viņš turpināja pēc neilgas klusēšanas, kas bija mokoša abiem. — Es zinu, kas ir mans aicinājums. Neviens to nevar zināt labāk par mani. Es zinu, ka gūšu panākumus. Es pārvarēšu visus šķēršļus. Manī bangot bango tas viss, kas atainojas manos dzejoļos, stāstos, rakstos. Bet es tevi nelūdzu tam visam ticēt. Ne­tici nedz man, nedz manam literārajam talantam. Vienī­gais, ko es tev lūdzu, — tici manai mīlestībai, mīli mani joprojām!

Pirms gada es tevi lūdzu pagaidīt divus gadus. Viens gads jau ir pagājis. Ar visu sirdi un dvēseli jūtu, ka otrā gada beigas gūšu panākumus. Atceries, tu reiz man teici — lai kļūtu par rakstnieku, jānostrādā mācekļa gadi. Nu esmu tos nostrādājis. Es steidzos, veicu to īsā laikā. Tu biji visu manu centienu gala mērķis, un doma par tevi vairoja enerģiju. Vai tu zini, ka sen jau esmu aizmirsis, ko nozīmē kārtīgi izgulēties? Reizēm šķiet, ka pagājuši miljoniem gadu, kad gulēju tik ilgi, cik man nepieciešams, un pamodos labi izgulējies. Tagad mani vienmēr pieceļ modinātājs. Lai kad es ietu gulēt, agri vai vēlu, pastāvīgi nostādu to uz noteiktu stundu; tā ir pēdējā apzinātā pie­pūle, ko izdaru pirms aizmigšanas: uzgriežu modinātāju un nodzēšu lampu.

Kad jūtu, ka mācas virsū miegs, apmainu grūtu grā­matu pret vieglāku. Bet, ja arī pie šās grāmatas sāku snauduļot, tad dauzu galvu ar dūrēm, lai aizdzītu miegu. Esmu lasījis par kādu cilvēku, kas baidījies aizmigt. At­ceries Kiplinga stāstu. Sis cilvēks iestiprinājis gultā naglu tā, ka, līdzko laidies miegā, tās asais gals dūries kailajā mugurā. Es darīju tāpat. Nolēmu, ka neaizmigšu līdz pusnaktij, līdz vieniem, līdz diviem, līdz trijiem…

Un tiešām neaizmigu līdz nosacītajam laikam. Šī nagla mēnešiem ilgi bija mana gultas biedrene. Es nonācu tik­tāl, ka piecarpus stundu miega man jau bija nepieļaujama izšķērdība. Tagad guļu četras stundas. Esmu miega badā, dažkārt man reibst galva un domas jūk — tik bezmērīgi gribas gulēt; nāves miegs man reizēm liekas svētlaime un bieži nāk prātā Longfello vārsma:

Jūras dzelme ir dziļa un klusa, Ai, cik tās dzīlēs mierīga dusa! Ienirt un izzust, un nebūt vairs, Dzīve kā sapnis tik paliek kairs.

Protams, tas viss ir tīrās blēņas. To rada nervozitāte, garīga pārpūle. Bet jautājums ir: kādēļ es to visu darīju? Tevis dēļ. Lai saīsinātu mācekļa gadus, piespiestu panā­kumus pasteigties. Un tagad mani mācekļa gadi ir no­kalpoti. Esmu apguvis savu arodu. Varu tev galvot, ka neviens students gadā neiemācās tik daudz, cik es iemā­cos mēnesī. Es to zinu, vari tam droši ticēt. Es nebūtu sācis par to runāt, ja man izmisīgi negribētos, lai tu mani saproti. Es nelielos. Manu zināšanu daudzumu var pār­baudīt pēc grāmatām. Tavi brāļi salīdzinājumā ar mani ir neizglītoti mežoņi, bet visas savas zināšanas es ieguvu tais stundās, kad viņi saldi gulēja. Kādreiz es vēlējos kļūt slavens. Tagad slava man ir pavisam vienaldzīga. Es vēlos tikai tevi. Tu man esi vajadzīga vairāk nekā barība, vairāk nekā apģērbs, vairāk par visu pasaulē. Es ilgojos tikai pēc tā, lai beidzot varētu aizmigt, piekļāvis galvu tev pie krūtīm, un nepaies ne gads, kad šīs ilgas piepildīsies.