DŽEKS LONDONS - MĀRTIŅŠ ĪDENS

— Nezinu, — misters Morze izvairīgi noteica, — tomēr man šķiet, ka jums ir nosliece uz sociālismu.

«Velns parāvis,» Mārtiņš nodomāja, «viņš taču nav sa­pratis ne vārda! It kā es būtu runājis pret sienu! Kur palikusi viņa izglītība?»

Tā Mārtiņš savā attīstības ceļā sadūrās aci pret aci ar buržuāzisko morāli; drīz tā viņam kļuva īsts biedēklis. Viņš pats bija intelektuāls morālists, un šo apkārtējo cil­vēku morāle kaitināja viņu pat vēl vairāk nekā uzpūtīgā pliekanība; šī morāle bija dīvains ekonomikas, metafizi­kas, sentimentalitātes un atdarināšanas mistrojums.

Paraugu šim kuriozajam mistrojumam Mārtiņš neviļus sastapa savu tuvinieku vidū. Viņa māsa Mariona bija iepazinusies ar kādu strādīgu jaunu cilvēku, mehāniķi, pēc izcelsmes vācieti, kurš, pamatīgi apguvis amatu, bija at­vēris velosipēdu darbnīcu. Kļuvis arī par lietotu divriteņu pārdošanas aģentu, viņš pelnīja itin brangi. Mariona, iegriezusies pie Mārtiņa, paziņoja par savu saderināšanos un pēc tam jokodamās satvēra Mārtiņa roku, un sāka zīlēt pēc rokas līnijām viņam nākotni. Nākamajā reizē viņa ieradās kopā ar Hermani fon Šmitu. Mārtiņš apsveica abus tik atjautīgiem un izsmalcinātiem teicieniem, kas acīmredzot lāgā nepatika diezgan aprobežotajam līgavai­nim. Sliktais iespaids vēl pastiprinājās, kad Mārtiņš no­lasīja vairākus pantus, ko bija sacerējis pēc Marionas pēdējā apciemojuma. Tas bija smalks dzejolītis, viegls un graciozs, ar virsrakstu «Zīlētāja». Nolasījis to skaļi, Mār­tiņš pārsteigts ieraudzīja, ka viesi neizrāda nekāda prieka. Tieši otrādi, māsas acis raizīgi bija pievērstas līgavainim, kura seja, kas likās iztēsta ar cirvi, pauda skaidru nepa­tiku un sapīkumu. Incidents tā ari beidzās, viesi drīz at­vadījās, un Mārtiņš to visu ātri vien aizmirsa, lai gan nevarēja saprast, kā sieviete, kaut arī no strādnieku šķi­ras, var nejusties glaimota un iepriecināta, ja par viņu ir sacerēti dzejoļi.

Pēc dažām dienām Mariona atkal ieradās pie Mārtiņa, šoreiz viena pati. Tikko ienākusi, viņa tūlīt sāka skarbi pārmest Mārtiņam nepiedienīgo rīcību.

— Kas noticis, Marion? — viņš pārsteigts jautāja. — Tu runā tā, it kā kaunētos no saviem tuviniekiem vai vismaz no sava brāļa.

— Skaidrs, ka es kaunos! — viņa iesaucās.

Mārtiņš galīgi apjuka, ieraudzījis māsas acīs aizvaino­juma asaras. Aizvainojums katrā ziņā bija patiess.

— Vai tiešām tavs Hermanis ir greizsirdīgs, ka brālis uzraksta par savu māsu dzejoli?

— Viņš nemazam nav greizsirdīgs, — viņa iešņukstē­jās.— Viņš saka, tas esot nepieklājīgi, pie… piedauzīgi.

Mārtiņš izbrīnā gari iesvilpās, tad parakņājās atvilktnē un izņēma «Zīlētājas» norakstu.

— Es to nesaprotu, — viņš sacīia, iedodams lapiņu māsai. — Izlasi pati un pasaki, kas tur ir piedauzīgs. Tu taču tā teici, vai ne?

— Ja viņš tā saka, tad tā arī ir, — Mariona atbildēja, riebumā atgrūzdama papīrīti. — Viņš pieprasa, lai tu saplēs to. Viņš negribot tādu sievu, par ko raksta tādas lietas un tā, ka visi var izlasīt. Viņš saka, tas esot ne­gods un viņš to necietīšot.

— Tās ir tīrās blēņas, Marion! — Mārtiņš iesaucās, bet pēkšņi mainīja domas. Viņam pretī sēdēja nelaimīga mei­tene,' ko bija veltīgi pārliecināt tāpat kā viņas līgavaini, un tāpēc, apzinādamies, cik šis incidents muļķīgs, Mārtiņš tomēr nolēma piekāpties.

— Labi, — viņš sacīja un, saplēsis manuskriptu sīkos gabaliņos, iesvieda to papīrgrozā.

Viņu mierināja apziņa, ka «Zīlētājās» oriģināls jau at­rodas kāda Ņujorkas žurnāla redakcijā. Nedz Mariona, nedz viņas iecerētais to nekad neuzzinās, un nekas ļauns nenotiks, ja šo mazo, nevainīgo dzejolīti kādreiz piiblicēs.

Mariona izstiepa roku pret papīrgrozu.

— Vai drīkst? — viņa lūdza.

Mārtiņš pamāja ar galvu un klusēdams nolūkojās, ka māsa savāc saplēstā manuskripta gabaliņus un sabaž jakas kabatās, — tie viņai vajadzīgi lietiskam pierādījumam par savas misijas sekmīgu veikumu. Mariona viņam at­gādināja Lisiju Konoli, lai gan viņai trūka tā ugunīguma un nebēdnīgā dzīvesprieka, ar ko tik pārpilna jaunā strād­nieku meiča, kuru viņš bija saticis teātrī. Tomēr viņām bija daudz kā kopēja — gan apģērbā, gan manierēs, gan rīcībā, un Mārtiņš neviļus pasmaidīja, pēkšņi iztēlodamies šīs meitenes Morzu viesistabā. Taču uzjautrinošā aina iz­gaisa, un Mārtiņu pārņēma dziļa vientulība. Viņa masa un Morzu viesistaba ir tikai jūdžu stabi noietajā ceļā. Tas viss jau ir pagātnē. Mārtiņš maigi paskatījās uz savam grāmatām. Tās ir viņa vienīgie uzticamie draugu

— Ko tu teici? — viņš pēkšņi pārsteigts vaicāja.

Mariona atkārtoja jautājumu.

— Kāpēc es nestrādāju? — Mārtiņš iesmejas, bet smiekli neskanēja īsti sirsnīgi. — Vai tev Hermanis uz­deva to prasīt?

Mariona papurināja galvu.

— Nemelo! — Mārtiņš bargi teica, un viņa apmulsusi palocīja galvu. — Tu pasaki savam Hermanim, lai viņš nemaisās citu darīšanās! Ja es par viņa līgavu saceru dzejoļus, tad tā manis pēc vēl ir viņa darīšana, bet gar pārējo viņam nav nekādas daļas. Saprati? Tātad tu domā, ka no manis neiznāks rakstnieks? — viņš turpināja. — Tu uzskati, ka esmu nogājis no ceļa, ka daru kaunu visai ģimenei?

— Es domāju, ka būtu daudz labāk, ja tu kaut ko strā­dātu, — Mariona stingri sacīja, un Alārtins redzēja, ka viņa runā atklāti. — Hermanis saka …

— Pie velna Hermani! — Mārtiņš viņu labsirdīgi pār­trauca. — Tu labāk pasaki, kad būs kāzas. Un pajautā savam Hermanim, vai viņam labpatiks pieņemt no manis kazu davanu.

Kad māsa bija aizgājusi, Mārtiņš ilgi domāja par šo incidentu,_ divas trīs reizes rūgti iesmiedamies. Jā, viņi visi — māsa un viņas līgavainis, viņa aprindu ļaudis un tas sabiedrības locekļi, pie kuras pieder Rūta, — viņi visi pielāgojas vispārējai mērauklai,_ visi veido savu dzīvīti pec gatava, šaura parauga, pastāvīgi skatās cits uz citu, atdarina cits citu, šie nožēlojamie radījumi ir gatavi iz­dzēst savas individuālās iezīmes, atteikties no īstās dzī­ves, lai tikai nepārkāptu muļķīgos principus, kuriem pakļaujas jau no bērna kājas. Viņi visi garā virtenē pa­rādījās Mārtiņa acu priekšā — Bernards Higinbotams rok­rokā ar misteru Batleru, Hermanis fon Šmits plecu pie pleca ar Cārliju Hepgudu, un Mārtiņš viņus visus cieši nopētīja, visus nomērīja ar to mērauklu, ko bija atradis grāmatās. Velti viņš jautāja: kur ir lielie gari, diženie domātāji? Tie nebija rodami šo plātīgo, vulgāro un tum- sonīgo rēgu varzā, kas pildīja viņa mazo skabūzīti. Un pret šo varzu viņš juta tādu pašu riebumu, kādu droši vien juta Kirke pret savām cūkām. Kad pēdējais rēgs bija izzudis, pēkšņi parādījās vēl viens negaidīts un neaici­nāts — jaunais dūru varonis ar cietu platmaļu salmenīcu uz vienas auss, divrindu svārkos, gāzelīgu gaitu — Mār­tiņš Idens savas dzīves agrienā.

— Tu jau nebiji labāks, mīļo draudziņ, — Mārtiņš ņir­gājās. — Tava morāle bija tāda pati kā viņiem, un tu arī nezināji vairāk par viņiem. Tu ne par ko nelauzīji galvu un nerūpējies. Savus uzskatus tu ieguvi gatavus, tāpat kā savas drēbes. Tu rīkojies tā, ka izpelnījies vispārēju atzi­nību. Tu biji savas bandas vadonis, tāpēc ka pārējie tevi izraudzīja. Tu kāvies un komandēji bandu nevis tāpēc, ka tev tas patika, — tu labi zini, ka patiesībā tev tas der­dzās, — bet tāpēc, ka citi tev pamudinoši uzsita uz pleca. Tu uzveici Sierģīmi tālab, ka negribēji piekāpties, bet pie­kāpties negribēji tālab, ka biji rupjš dzīvnieks, turklāt tev, tāpat kā pārējiem, bija iestāstīts, ka vīrietim jābūt negantam, asinskāram un nežēlīgam, ka citus sist un sa­kropļot ir slavējami un vīrišķīgi. Un kāpēc tu, kucēn, at­vīli saviem biedriem meitenes? Ne jau tāpēc, ka viņas tev patika, bet tāpēc, ka visi apkārtējie jau no pusaudža ga­diem uzjundīja tevī ērzeļa un mežonīga vērša instinktus. Bet tagad no tā laika pagājuši daudzi gadi. Ko tu pat­laban par to visu domā?