DŽEKS LONDONS - MĀRTIŅŠ ĪDENS

Taču, kad pienāca skaistais Kalifornijas pavasaris, Mār­tiņa labklājības periods beidzās. Jau vairākas nedēļas viņu satrauca literārās aģentūras neizprotamā klusēšana. Beidzot kādā jaukā dienā viņš saņēma atpakaļ uzreiz vi­sus desmit «mehāniskos» stāstiņus. Pievienotā vēstule īsi paziņoja, ka aģentūra esot materiālu pārblīvēta un vairā­kus mēnešus nebūšot vajadzīgi jauni manuskripti. Mār­tiņš, rēķinādamies ar šiem desmit stāstiņiem, bija pēdējā laikā dzīvojis pat izšķērdīgi. Aģentūra parasti viņam maksāja piecus dolārus par stāstu un līdz šim nevienu nebija noraidījusi. Tāpēc Mārtiņš bija rīkojies tā, it kā viņa tekošajā rēķinā jau būtu piecdesmit dolāru. Tā Mār­tiņam pēkšņi uzbruka nebaltas dienas, un viņš izmisumā atsāka sūtīt savus vecos darbus sīkajiem apgādiem, kas nemaksāja naudu, bet jaunos piedāvāja lielajiem žurnā­liem, kuri tos noteikti atsūtīja atpakaļ. Viņš atkal devās uz Oklendas lombardu. Divi trīs humoristiski dzejolīši, ko bija pieņēmuši daži Ņujorkas nedēļas žurnāli, sagādāja iespēju kaut kā izvilkties. Tad viņš saņēmās un aizrak­stīja vairākiem lielajiem žurnāliem: kāpēc neiespiež viņa stāstus? Viņam atbildēja, ka pašplūsmes manuskriptus parasti neizskatot, lielāko daļu materiāla pēc žurnālu pa­sūtījuma rakstot autori, kas jau ir pazīstami un pieredzē­juši.

Mārtiņam tā bija grūta vasara. Izdevēji un redaktori bija aizbraukuši atvaļinājumā, un manuskripti, kas pa­rasti atgriezās atpakaļ pēc trīs nedēļām, tagad nogulēja redakcijās trīs mēnešus un pat ilgāk. Vienīgais mierinā­jums bija tas, ka atkrita izdevumi par markām. Tikai žur- rāli-laupītāji joprojām rosīgi darbojās, un Mārtjns aiz­sūtīja tiem visus savus agrīnos sacerējumus: «Pērļu zveju», «Jūrniecība kā amats», «Bruņurupuču zveja», «Ziemeļaustrumu pasāts». Par šiem manuskriptiem viņš nesaņēma ne centa. Tiesa gan, pēc sešu mēnešu sarakstes Mārtiņš par «Bruņurupuču zveju» saņēma skujamo apa­rātu un apgāds Acropolis apsolīja viņam piecus dolārus un piecus gadus brīvu a-bonementu par «Ziemeļaustrumu pasātu», bet izpildīja tikai solījuma otro daļu.

Par sonetu Stīvensonam Mārtiņš izspieda divus dolā­rus no kāda Bostonas izdevēja, kas savu žurnālu gan vadīja Metjū Arnolda garā, bet varēja atļauties tikai mak­sāt viszemāko likmi. Poēma «Feja un pērle», meistariska divsimt rindu gara satīra, ko Mārtiņš bija nupat pabei­dzis, ļoti iepatikās kāda Sanfrancisko žurnāla redakto­ram, — šo žurnālu finansēja kāda liela dzelzceļu sabied­rība. Redaktors piedāvāja Mārtiņam samaksai par poēmu dzelzceļa brīvkarti. Mārtiņš jautāja, vai brīvkarti drīkst pārdot kādai citai personai. Uzzinājis, ka nedrīkst un nav cerību šādi iegūt naudu, Mārtiņš pieprasīja atpakaļ ma­nuskriptu. Viņš to drīz vien saņēma līdz ar redaktora vēs­tuli, kurā bija izteikta nožēla, ka poēmu nav izdevies iespiest. Mārtiņš atkal aizsūtīja poēmu uz Sanfrancisko, šoreiz žurnālam Hornet, ko bija dibinājis kāds visai ta­lantīgs žurnālists, kas ātri vien uzpūtis tam popularitāti. Diemžēl žurnāla zvaigzne bija sākusi bālēt jau sen pirms Mārtiņa dzimšanas. Redaktors piedāvāja Mārtiņam par poēmu piecpadsmit dolāru, bet, tiklīdz poēma bija iespiesta, acīmredzot aizmirsa savu solījumu. Nedabūjis atbildi uz vairākiem pieprasījumiem, Mārtiņš beidzot aiz­rakstīja asu vēstuli un saņēma no jauna redaktora vēsu paziņojumu, ka viņš neatbildot par sava priekšgājēja kļū­dām un pats neesot visai augstās domās par poēmu «Feja un pērle».

Taču vissliktāk ar Mārtiņu apgājās Čikāgas žurnāls The Globe. Mārtiņš bija ilgi atturējies piedāvāt «Jūras dziesmas», līdz bads viņu piespieda. Kad savs ducis žur­nālu bija dzejoļus atraidījuši, tie beidzot piestāja The Globe klusajā ostā. Ciklā bija trīsdesmit dzejoļu, un Mār­tiņam vajadzēja saņemt dolāru par katru dzejoli. Jau pir­majā mēnesī publicēja četrus dzejoļus, un Mārtiņš tūlīt saņēma čeku par četriem dolāriem, bet, ieskatoties žurnālā, Mārtiņu pārņēma šausmas — viņa darbs bija galīgi sa­kropļots. Dažiem dzejoļiem bija sagrozīti virsraksti: «Fi- nis» vietā iespiests «Finišs», «Dziesma par klinti jūrā» — «Dziesma par zemūdens klinti». Viens virsraksts bija aiz­stāts ar citu — pilnīgi nepiemērotu virsrakstu: «Medūzas gaismas» vietā redaktors bija ielicis «Atpakaļ pa pēdām». Paši dzejoļi bija vēl briesmīgāk izkropļoti. Mārtiņš grieza zobus un plēsa matus. Frāzes, rindas, pat veselas strofas bija izmestas, sajauktas un pārstatītas tā, ka reizēm nekā nevarēja saprast. Dažu viņa rindiņu un strofu vietā bija ieliktas pavisam citas. Mārtiņš nevarēja iedomāties, ka šādā noziedzībā var būt vainīgs redaktors ar veselu sa­prātu, un nosprieda, ka tas ir kāda burtliču mācekļa vai pārrakstītāja nodarījums. Mārtiņš uz karstām pēdām aiz­rakstīja redaktoram, lai pārtrauc dzejoļu cikla iespiešanu un sūta manuskriptu atpakaļ. Viņš rakstīja vēstuli pēc vēstules, lūdza, pieprasīja, draudēja, bet nekādu atbildi nesaņēma. Katru mēnesi parādījās šie izkropļotie dzejoļi, līdz viss cikls bija publicēts, un katru mēnesi Mārtiņš saņēma čeku par to, kas ievietots iepriekšējā numurā.

Visās šais neveiksmēs Mārtiņu vēl uzturēja možu atmi­ņas par četrdesmit dolāriem no White Mouse, kaut gan aizvien vairāk un vairāk laika ziedot vajadzēja «ejoša­jiem» sīkumiem. Viņš nejauši uzgāja «ienesīgu darba lauku» agronomijas un tirdzniecības žurnālos, mēģināja saistīties arī ar reliģiskiem nedēļas izdevumiem, bet at­rada, ka tie sola drošas izredzes nomirt badā. Visgrūtā­kajā brīdī, kad jau bija ieķīlāts melnais uzvalks, Mārti­ņam pēkšņi laimējās republikāņu partijas komitejas iz­sludinātajā konkursā. Patiesībā bija nevis viens konkurss, bet veseli trīs konkursi, un Mārtiņš uzvarēja visos; viņš rūgti pasmējās par sevi un par to, ka spiests izmantot šādus paņēmienus. Viņa poēma ieguva pirmo godalgu — desmit dolāru, aģitācijas dziesma dabūja otro godalgu — piecus dolārus, raksts par republikāņu partijas uzdevu­miem atkal ieguva pirmo godalgu — divdesmit piecus dolārus. Tas viss viņu ļoti iepriecināja tikmēr, kamēr viņš nebija devies iekasēt šo naudu. Kaut kas acīmredzot bija sagājis grīstē komitejā, un, lai gan tās locekļu vidū bija viens baņķieris un viens senators, tomēr izrādījās, ka nau­das komitejai nav. Gaidot samaksu, Mārtiņš pierādīja, ka tikpat labi izprot arī demokrātiskās partijas uzdevu­mus, iegūdams pirmo godalgu par rakstu, ko sacerēja tā­dam pašam konkursam. Turklāt šai konkursā viņš pat saņēma savus divdesmit piecus dolārus. Turpretī četr­desmit dolārus, kas pienācās no pirmā konkursa, viņš ne­dabūja nekad.

Lai tiktos ar Rūtu, Mārtiņam vajadzēja likt lietā vil­tību; tā kā iešana turp un atpakaļ no Ziemeļoklendas līdz Morzu mājai aizņēma pārāk daudz laika, Mārtiņš nolēma izpirkt divriteni, bet ieķīlāt melno uzvalku. Braukšana ar divriteni ietaupīja laiku un bija arī lielisks fizisks vin­grinājums, turklāt deva iespēju satikt Rūtu tikpat bieži kā agrāk; īsas buraudekla bikses un apvalkāts svīteris labi noderēja par riteņbraucēja kostīmu, un Mārtiņš tagad gandrīz katru dienu varēja doties pēcpusdienas izbraucie­nos kopā ar Rūtu. Mājās tikties Mārtiņam vairs nebija visai ērti, jo misis Morze turpināja neatlaidīgi īstenot savu nodomu un pastāvīgi aicināja daudz viesu. Izmeklētā sabiedrība, kuru Mārtiņš sastapa Morzu namā un uz ku­ras locekļiem vēl nesen bija skatījies no lejas uz augšu, tagad viņu tikai garlaikoja. Tā vairs nelikās izmeklēta. Grūtās dzīves, saspringtā darba un mūžīgo neveiksmju dēļ Mārtiņš bija kļuvis nervozs un viegli sakaitināms; sa­runas ar šādiem cilvēkiem padarīja viņu gandrīz vai traku. Tā nebija pārmērīga iedomība. Cilvēkus viņš vērtēja, ne­vis salīdzinot ar sevi, bet ar lielajiem domātājiem, kuru grāmatas bija lasījis dziļā godbijībā. Rūtas mājā viņš nekad nebija saticis neviena patiesi gudra cilvēka, vienīgi profesoru Koldvelu, kas, starp citu, vairs tur nenāca. Visi pārējie bija tukšpauri, nožēlojami dogmatiķi, sīki ļautiņi ar sīkām domiņām. Šī gara tumsonība Mārtiņu pārsteidza. Kāpēc viņi visi ir tik stulbi? Kur palikusi viņu izglītība? Viņi taču ir lasījuši tās pašas grāmatas, ko lasījis viņš. __ Kā varējis gadīties, ka viņi no tām nekā nav guvuši?