DŽEKS LONDONS - MĀRTIŅŠ ĪDENS

Patiesību sakot, Mārtiņš nekad un nekur nebija juties īsti savā vietā. Viņš tikai lieliski piemērojies apstākļiem, vienmēr bijis labi ieredzēts, jo neatpalika nedz darbā, nedz izpriecās, vienmēr prata sevi aizstāvēt un iedvest cieņu. Taču viņš nekur nebija iesakņojies. Pilnīgi apmie­rinādams savus biedrus, viņš pats nekad nebija apmieri­nāts. Viņu vienmēr bija mācis nemiers, viņš visu laiku bija dzirdējis balsi, kas viņu kaut kur aicina, un meklē­dams bija klaiņojis pa visu pasauli, līdz beidzot atradis grāmatas, mākslu un mīlestību. Un tagad viņš atrodas tā visa vidū — vienīgais no agrākajiem biedriem, kurš bez liekām ceremonijām var ierasties pie Morzēm.

Visas šīs domas un vīzijas nebūt netraucēja Mārtiņam uzmanīgi klausīties profesorā. Viņš ievēroja, cik plašas ir sarunu biedra zināšanas, un laiku pa laikam atklāja ro­bus un trūkumus savā izglītībā, kaut gan, pateicoties Spenseram, viņam vispārējos vilcienos bija skaidri zinātņu pamati. Vajadzēja tikai laiku, lai aizpildītu robus. «Tad redzēsim!» Mārtiņš nodomāja. Taču patlaban viņš, vē­rīgi un godbijīgi klausīdamies, it kā sēdēja profesoram pie kājām. Taču pamazām Mārtiņš sāka manīt arī sarunu biedra spriedumu vājo pusi, kas diezin vai durtos acīs, ja tik bieži neparādītos. Un, kad Mārtiņš to uztvēra, tūlīt izzuda nevienlīdzības sajūta, kas viņu traucēja sarunas sākumā.

Otrreiz Rūta pienāca pie viņiem tieši tad, kad Mārtiņš sāka runāt.

— Es pateikšu, kur jūs maldāties vai, labāk sakot, kas ir jūsu spriedumu vājā puse, — viņš sacīja. — Jūs no­niecināt bioloģiju. Tās trūkst jūsu pasaules uztverē. Tas ir, es domāju patieso, izskaidrojošo bioloģiju, kas sākas ar laboratorijas mēģinājumiem neorganisko audu atdzī­vināšanā un beidzas ar visplašākiem socioloģiskiem un estētiskiem vispārinājumiem.

Rūta jutās galīgi apstulbusi. Viņa divus gadus bija klausījusies profesora Koldvela lekcijas, un viņš meitenei likās visu gudrību iemiesojums.

— Es jūs labi nesaprotu, — profesors nedroši sacīja.

Mārtiņš bija pilnīgi pārliecināts, ka profesors viņu ļoti

labi sapratis.

— Mēģināšu paskaidrot, — Mārtiņš teica^ — Atceros, reiz lasīju Ēģiptes vēsturē — lai saprastu Ēģiptes māk­slu, vispirms jāizprot šās zemes raksturs.

— Gluži pareizi, — profesors piekrita.

— Un man šķiet, — Mārtiņš turpināja, — ka zemes raksturu savukārt nevar izprast bez iepriekšējām zināša­nām par to, kas ir tas pamats, uz kura veidojusies dzīve. Kā lai saprotam iikumus, iestādījumus, paradumus un reliģiju, ja nekā nezinām par cilvēkiem, kas visu to radī­juši, pat nezinām, kā radušies paši cilvēki? Literatūra galu galā tāpat ir cilvēku radīta kā Ēģiptes māksla. Vai kosmosā ir kaut kas, kas nav pakļauts vispārējam evolūci­jas likumam? Es zinu, ka atsevišķiem mākslas veidiem ir izstrādāta evolūcijas vēsture, bet man šķiet, ka tā iz­strādāta tīri mehāniski. Cilvēks tur atstāts malā. Lieliski ir izstrādāta instrumentu, piemēram, arfas evolūcija, mū­zikas, dziesmu, deju evolūcija. Bet ko var sacīt par pašu cilvēku, par tiem iekšējiem orgāniem, kas viņā attīstīju­šies, pirms viņš uztaisīja savu pirmo darba rīku vai no- dūca pirmo dziesmu? To jūs aizmirsāt, bet tieši to es saucu par bioloģiju. Tā ir bioloģija šā vārda visplašā­kajā nozīmē.

Zinu, ka izsakos mazliet nesakarīgi, bet es cenšos pats, ja tā var teikt, kaldināt savu ideju. Tā man ienāca prātā, kamēr jūs runājāt, un grūti uzreiz atrast tai skaidru iz­teiksmi. Jūs pieminējāt cilvēka spēju ierobežotību, kas liedz viņam aptvert visus faktorus. Un jūs tieši, man vis­maz tā liekas, aizmirstat bioloģisko faktoru, tas ir, visu mākslu pamatu pamatu, galveno materiālu, no kā veido­jusies visas cilvēces kultūra.

Rūtai par lielu izbrīnu, Mārtiņu tūlīt neiznīcināja, pro­fesors pat pavērās Mārtiņā, kā Rūtai likās, acīmredzot ievērodams Martina jaunību. Beidzot pēc krietna brīža profesors sāka runāt, virpinādams pirkstos pulksteņa ķē­dīti. ' '

— Zināt, — viņš sacīja, — man jau reiz to pārmeta kāds ļoti ievērojams cilvēks — zinātnieks evolucionists

Žozefs Lekonts. Bet viņš jau ir miris, un es domāju, ka neviens mani vairs neatmaskos, un tagad ierodaties jūs un no jauna mani apsūdzat. Iespējams — es to nemēģinu noliegt, — ka jūsu apgalvojumā ir sava daļa taisnības, pat ļoti liela daļa. Esmu pārāk iegrimis klasikā un pietie­kami nesekoju dabaszinātņu attīstībai; varbūt tas izskaid­rojams ar manu izglītības ievirzi, enerģijas un darbaspēju trūkumu. Jūs droši vien brīnīsieties, ja teikšu, ka es ne­kad neesmu bijis nedz fizikas, nedz ķīmijas laboratorijā. Tomēr tā ir. Lekontam bija taisnība, tāpat kā arī jums, mister Iden, lai gan es nezinu, cik lielā mērā.

Ar kaut kādu ieganstu aizvedusi Mārtiņu sānis, Rūta čukstēja:

— Tu esi galīgi monopolizējis profesoru Koldvelu. Var­būt vēl kāds grib ar viņu patērzēt.

— Piedod, — Mārtiņš samulsis atzina. — Es pamudi­nāju viņu runāt, un tas bija tik interesanti, ka aizmirsu citus. Man nekad nav gadījies sastapt tik gudru un izglī­totu sarunu biedru. Bet vai zini ko? Es kādreiz domāju, ka visi, kas mācās universitātē vai ieņem augstu sabied­risku stāvokli, ir tikpat gudri un izglītoti.

— Viņš ir izņēmums, — Rūta atbildēja.

— Acīmredzot. Bet ar ko lai tagad runāju? A, iepazīs­tini mani ar to bankas kasieri!

Mārtiņš sarunājās ar viņu minūtes piecpadsmit, un Rūta nevarēja vien nopriecāties par sava iemīļotā izturēšanos. Mārtiņa acis ne reizi neiedzirkstījās, vaigi ne reizi ne- piesārta, un Rūta apbrīnoja mieru un nosvērtību, ar kādu Mārtiņš risināja sarunu. Turpretī Mārtiņa acīs visa bankas ierēdņu suga galīgi zaudēja prestižu, un vakara bei­gās viņā nostiprinājās pārliecība, ka vārdi «bankas ierēd­nis» un «tukšu salmu kūlējs» ir sinonīmi. Amerikāņu virs­nieks, kā izrādījās, bija labsirdīgs, veselīgs un līdzsva­rots jauns cilvēks, pilnīgi apmierināts ar savu likteni. Uzzinājis, ka viņš veselus divus gadus mācījies universi­tātē, Mārtiņš bija ļoti pārsteigts un nekādi nevarēja sa­prast, kur palikušas visas viņa zināšanas. Tomēr šis virs­nieks Mārtiņam patika daudz labāk nekā bankas ierēdnis ar savām pliekanībām.

— Mani neuztrauc viņa pliekanības, — Mārtiņš vēlāk sacīja Rūtai, — bet kaitina uzpūtīgais, pašapmierinātais, augstprātīgi iecietīgais tonis, kādā viņš izsaka šīs plie­kanības. Es varētu izstāstīt visu reformācijas vēsturi pa to laiku, kamēr šis kungs man paskaidroja, ka strādnieku partija apvienojusies ar demokrātisko partiju. Viņš izmet vārdus tāpat, kā profesionāls pokera spēlmanis izdala kārtis. Kādreiz es tev to parādīšu.

— Man ļoti žēl, ka viņš tev nepatīk, — Rūta atbildēja. — Viņš ir mistera Batlera izredzētais. Misters Batlers apgalvo, ka viņš esot visgodīgākais un visuzticamākais cilvēks; misters Batlers viņu sauc par klinti jeb Pīteru uz ko var balstīt jebkuru valsts banku.

— Par to es nešaubos, spriežot kaut vai pēc tā mazu­miņa, ko dzirdēju. Bet es esmu zaudējis jebkuru cieņu pret bankām. Vai tu nedusmojies, mīļā, ka tik klaji iz­saku savas domas?

— Nē, nemaz. Tas ir ļoti interesanti.

— Jā, — Mārtiņš apstiprināja. — Es taču esmu bar­bars, kas guvis pirmos iespaidus par civilizāciju. Civili­zētam cilvēkam es droši vien radu lielu interesi. _

— Kā tev patīk manas māsīcas? — Rūta vaicāja.