DŽEKS LONDONS - MĀRTIŅŠ ĪDENS

— Labāk par citām viešņām. Viņas ir ļoti jautras un izturas vienkārši, bez pretenzijām.

— Tātad pārējās sievietes tev arī patīk?

Viņš papurināja galvu.

— Nē, tā sabiedriskā darbone nav nekas cits kā papa­gailis, kas pļāpā par sociālām problēmām. Esmu ar mieru zvērēt, ja izņemtu laukā viņas smadzenes, tajās neat­rastu nevienas patstāvīgas domas. Portretiste ir briesmīgi garlaicīga. Viņa būtu piemērota sieva Hepgudam. Un kur tad mūziķe! Nezinu, varbūt viņai ir lieliska pirkstu teh­nika un spožs izpildījums, bet no mūzikas viņa gan nekā nejēdz.

— Bet viņa lieliski spēlē, — Rūta mēģināja atspēko­ties.

— Jā, spēlēt viņa spēlē virtuozi, taču mūzikas iekšējo būtību galīgi neizprot. Es jautāju, kādu domu viņai pauž muziķa, — zini, mani vienmēr interesē šis jautājums, — bet viņa nekā cita nevarēja atbildēt kā vienīgi to, ka dievinot mūziku, ka mūzika esot viscildenākā no visām mākslām un muziķa viņai dārgāka par dzīvību.

— Tu visus piespied runāt par profesionāliem tema­tiem, — Ruta pārmetoši sacīja.

— To es nenoliedzu. Bet, ja jau viņi par sava darbu

1 Grieķiski «klints», «akmens».

nevar pateikt nekā prātīga, tad iedomājies manas mokas, ja viņi sāktu runāt par vispārējiem tematiem. Es gan domāju, ka šeit, kur cilvēkiem ir visas iespējas baudīt kultūru … — Mārtiņš mirkli apklusa, acu priekšā atkal parādījās agrās jaunības rēgs — puisis, divrindu svārkos, cietu salmenīcu galvā, zvalstīdamies iet pāri istabai. — Jā, es agrāk domāju, ka šeit katrs cilvēks, gan vīrietis, gan sieviete, spīdēt spīd ar savu prātu un savām zināšanām. Taču no tā nedaudzā, ko redzēju, jau varu secināt — lie­lākā daļa šo cilvēku ir galīgi muļķi, bet deviņdesmit pro­centu no pārējiem — neizturami garlaicīgi. Turpretī pro­fesors Koldvels ir pavisam citāds. īsts cilvēks no galvas lidz kājām, līdz pat beidzamajai smadzeņu šūniņai.

Rūta atplauka.

— Pastāsti man par viņu, — viņa skubināja, — nevis par viņa lieliskajām īpašībām un gudrību, to visu es pati zinu, bet par to, ko tu viņā atradi peļamu. Man ļoti kāro­jas zināt.

— Bet ja nu es nokļūstu sprukās? — Mārtiņš jokodams atvairījās. — Kā būtu, ka tu pati vispirms pasacītu? Vai varbūt tu neredzi viņā nekā cita kā tikai labo?

— Es klausījos pie viņa divus kursus un pazīstu viņu divus gadus; tādēļ man ļoti interesē, kāds ir tavs pirmais iespaids.

— Tas ir, tevi interesē sliktais iespaids? Labi. Es do­māju, ka viņš pilnīgi ir tavas apbrīnas un cieņas vērts. Viņš ir visgudrākais un visvairāk attīstītais cilvēks, kādu jebkad esmu saticis, bet viņam nav mierīga sirdsapziņa. Nē, nē, nedomā nekā ļauna! — Mārtiņš iesaucās. — Es gribu teikt, viņš man atgādina cilvēku, kas pārāk dziļi ieskatījies lietu būtībā un izbijies cenšas sev iegalvot, ka nekā nav redzējis. Varbūt es ne visai skaidri izsaku savu domu. Mēģināšu citādi. Iztēlojies cilvēku, kas atradis taku uz biezoknī slēptu templi, tomēr nav gājis pa to; viņš varbūt ir pat redzējis pašu templi, bet vēlāk pūlas sevi pārliecināt, ka tā bijusi tikai lapotnes mirāža. Vai, teik­sim, cilvēks, kas varējis veikt kaut ko lielisku, bet nav uz­skatījis to par vajadzīgu un tagad visu laiku nožēlo, ka nav izdarījis to, ko varējis izdarīt; viņš klusībā smejas par atalgojumu, ko varējis dabūt par šo darbu, bet sirds dziļumos alkst šās atlīdzības un lieliskā darbības prieka.

— Neesmu viņu iepazinusi no šās puses, — Rūta atzina, — bet, atklati sakot, es īsti labi nesaprotu, ko tu gribi teikt.

— Tāpēc, ka es arī pats to tikai neskaidri nojaušu, — Mārtiņš it kā taisnojās. — Nevaru to nekādi pamatot. Tā ir tikai izjūta, un ļoti iespējams, ka maldīga. Tu droši vien pazīsti profesoru Koldvelu labāk nekā es.

No šā vakara pie Morzēm Mārtiņā palika dīvainas un pretrunīgas jūtas. Viņš bija vīlies savos nodomos, vīlies cilvēkos, kuriem gribēja būt līdzvērtīgs. No otras puses, panākumi viņu iedrošināja. Izrādījās, ka uzkāpt tiktāl ir vieglāk, nekā viņš domājis. Mārtiņš ne vien bija pārva­rējis kāpiena grūtības, bet (viņš sev netēloja kautrību un to neslēpa) ticis augstāk par tiem, kurus gribēja sasniegt, atskaitot, protams, profesoru Koldvelu. Mārtiņš zināja dzī­ves un grāmatu gudrības daudz labāk nekā šie cilvēki un brīnījās, kādos kaktos un pažobelēs tie nobēdzinājuši savu izglītību. Viņš nezināja nedz to, ka pats ir apveltīts ar neparastām prāta spējām, nedz to, ka īsti un dziļi domā­tāji nekādā ziņā nav rodami Morzu viesistabā, nedz arī to, ka šādi domātāji ir līdzīgi ērgļiem, kas vientuļi lidinās debesu zilgmē augstu pār zemi, tālu no ikdienas dzīves kņadas un pliekanībām.

Panākumi bija aizmirsuši Mārtiņa adresi, un to vēst­neši vairs neklauvēja pie viņa durvīm. Divdesmit piecas dienas, neatvelkot elpu pat svētdienās un svētku dienās, Mārtiņš strādāja pie raksta «Saules kauns» — plaša ap­cerējuma, kurā bija gandrīz trīstūkstoš vārdu. Tas bija apzināts uzbrukums Meterlinka skolas misticismam — no pozitīvo zinātņu citadeles mests izaicinājums fantazētā­jiem, kuri sapņo par brīnumiem, taču pašā rakstā arī bija daudz kā skaista un brīnumaina, tikai tāda, kas ir sa­vienojams ar īstenību. Sim lielajam apskatam Mārtiņš mazliet vēlāk pievienoja divus mazus rakstiņus — «Brī­numu gaidītāji» un «Mūsu «es» mēraukla». Sie raksti, gan garais, gan īsie, devās ceļojumā pa žurnālu redak­cijām.

5ais divdesmit piecās dienās, kas pagāja, rakstot «Sau­les kaunu», Mārtiņam izdevās pārdot par sešarpus dolā­riem savus «ejošos» darbus. Par vienu jociņu viņš sa­ņēma piecdesmit centu, bet par otru, kas bija aizsūtīts kā­dai labākai humoristiskai nedēļas lapai, pat veselu do­lāru. Turklāt bija pārdoti arī divi humoristiski dzejolīši, viens par diviem, otrs par trim dolāriem. Galu galā, iz­mantojis visu savu kredītu (kaut gan pārtikas preču tirgo­tājs bija to palielinājis līdz pieciem dolāriem), Mārtiņš atkal aiznesa uz lombardu divriteni un uzvalku. Par rak­stāmmašīnas īri Mārtiņam atkārtoti pieprasīja samaksu, norādot, ka pēc noteikumiem jāmaksā viens mēnesis uz priekšu.

So sīkumu noieta uzmundrināts, Mārtiņš nolēma atkal nodoties «amatniecībai». Varbūt izdodas kaut kā pārtikt. Pagaldē mētājās kādi divdesmit nelieli stāstiņi, kurus bija noraidījušas literārās aģentūras. Mārtiņš tos pārlasīja, lai noskaidrotu, kā nevajag rakstīt avīžu stāstus, un iz­gudroja lielisku formulu. Mārtiņš nosprieda, ka avīžu stāsts nedrīkst būt traģisks, tam jābeidzas laimīgi, va­lodai nemaz nav nepieciešams skaistums, domai jābūt vienkāršai un jūtām — primitīvām. Taču jūtām tomēr ir jābūt, turklāt augstām un cēlām, apmēram tādām, kādas viņam agrā jaunībā lika no galerijas aplaudēt tāda veida lugām kā «Par dievu, karali un tēviju» un «Kaut nabags, bet godīgs».

To visu iegaumējis, Mārtiņš vēl izlasīja «Hercogieni», lai uztvertu īsto noskaņu, un sāka sacerēt stāstus pēc sa­vas formulas. Šai formulai bija trīs kārtulas: 1) diviem mīlētājiem jābūt šķirtiem; 2) kāda rīcība vai apstākļu sa­kritība viņus atkal saved kopā; 3) kāzu zvani. Trešā kār­tula ir pastāvīgs lielums, bet pirmo un otro iespējams neierobežoti variēt. Mīlētājus var izšķirt liktenīgi pārpra­tumi, apstākļu sagadīšanās, greizsirdīgi sāncenši, cietsir­dīgi vecāki, viltīgi aizbildņi, mantkāri radinieki un tā jo­projām; savienot viņus var mīlētāja vai mīlētājas varonīga rīcība, aizbildņa, vecāku vai sāncenša piespiesta vai lab­prātīga piekrišana, negaidīta noslēpuma atklāšana, mīlē­tāja pašaizliedzība un tā tālāk līdz bezgalībai. Reizēm vajadzēja likt, lai meitene sper pirmo soli, — šādu un vēl daudzus citus veiklus trikus un viltīgus paņēmienus Mār­tiņš izdomāja, dažādodams šo tematu. Tikai ar vienu lietu viņš nedrīkstēja rīkoties pēc saviem ieskatiem — ar kāzu zvaniem, kam stāsta beigās vajadzēja noteikti skanēt, kaut vai debess nogāztos un zeme atvērtos. Arī stāsta apjoms bija stingri noteikts: maksimums — tūkstoš piecsimt vārdu, minimums — tūkstoš divsimt vārdu.