DŽEKS LONDONS - MĀRTIŅŠ ĪDENS

Lai pilnīgi apgūtu šādu stāstu sacerēšanas mākslu, Mārtiņš izstrādāja kādu duci shēmu,_ pēc kurām rak­stot vienmēr vadījās. Shēmas atgādināja tabulas, kādas lieto matemātiķi, un tās varēja izmantot no augšas, no lejas, no labās uz kreiso, no kreisās uz labo un bez jeb­kādas garīgas piepūles sastādīt visdažādākās kombināci­jas, vienmēr vienlīdz pareizas un precīzas. Pēc šīm shē­mām Mārtiņš pusstundā uzmeta ap duci sižetu, nolika tos sāņus un vēlāk brīvā laikā izstrādāja. Parasti viņš to darīja pirms gulētiešanas — pēc veselas dienas nopietna darba. Viņš atzinās Rūtai, ka varot šos stāstiņus rakstīt pat miegā. Galvenais ir sastādīt shēmu, pārējo var veikt tīri mehāniski.

Par savu formulu spēku Mārtiņš nešaubījās un, pazī­dams izdevēju gaumi, bija pārliecināts, ka divi pirmie no­sūtītie stāsti ienesīs naudu. Un tiešām — pēc dienām des­mit Mārtiņš saņēma divus čekus, katru par četriem do­lāriem.

Taču tai laikā Mārtiņš izdarīja jaunus, neiepriecinošus atklājumus par žurnālu apgādiem. Transcontinental Monthlij bija iespiedis viņa «Zvanu skaņas», bet čeku vēl arvien nepiesūtīja. Mārtiņam nauda bija ļoti vajadzīga, un viņš aizrakstīja uz redakciju. Viņš saņēma tikai izvai­rīgu atbildi un lūgumu sūtīt vēl kādus darbus. Badojies divas dienas, Mārtiņš atkal bija spiests ieķīlāt divriteni. Katru nedēju viņš divas reizes rakstīja Transcontinental Monthly atgādinājumu par saviem pieciem dolāriem, bet acīmredzot pirmā atbilde bija saņemta tikai aiz nejaušī­bas. Mārtiņš nezināja, ka Transcontinental Motithly jau gadiem ilgi tikko velk dzīvību, ka tas ir ceturtās vai pat desmitās šķiras izdevums, ka tam nav nedz abonentu, nedz pircēju, nedaudzos lasītājus tas iegūst pa daļai ar sīkām aizkulišu tenkām, pa daļai ar patriotisko jūtu sa- viļņošanu un tajā lielāko tiesu iespiež sludinājumus — arī gandrīz vai aiz filantropiskiem apsvērumiem. Viņš nezi­nāja arī to, ka Transcontinental Monthly ir izdevēja un redaktora vienīgais ienākumu avots un šo avotu viņi spēj saglabāt, tikai pastāvīgi pārkravājoties, lai izvairītos no īres maksas, un sistemātiski nesedzot nevienu rēķinu kre­ditoriem. Vai Mārtiņam varēja ienākt prātā, ka par viņa

pieciem dolāriem redaktors nokrāsoja savu māju Alamedā, turklāt krāsoja pats brīvajās pēcpusdienās, jo arodbied­rību noteiktā alga krāsotājiem bija pārāk liela, bet pir­mais streiklauzis, ko viņš salīga, nokrita no kāpnēm, ku­ras tīšām kāds pagrūda, un to ar pārlauztu atslēgas kaulu aizveda uz slimnīcu.

Nepienāca arī desmit dolāru par rakstu «Apslēptās man­tas meklētāji», ko bija pieņēmis kāds Čikāgas laikraksts. Raksts bija iespiests, par to Mārtiņš pārliecinājās, pār­šķirstot avīžu komplektu pilsētas lasītavā, bet nekādu at­bildi no izdevēja nesaņēma. Viņa vēstules tika atstātas bez ievērības. Lai justos pārliecināts, ka tās sasniegušas adresātu, Mārtiņš dažas no tām sūtīja ierakstītas. «Tā ir zādzība,» viņš nosprieda, «apzināta zādzība.» Viņš cieta badu, viņam bija nolaupīta prece, kuru pārdodot viņš va­rētu nopirkt sev dienišķo maizi.

Youth and Age, nedēļas žurnāls, iespiedis divas trešda­ļas Mārtiņa stāsta, divdesmit vienu tūkstoti vārdu, pēkšņi beidza iznākt. Līdz ar to Mārtiņam bija zudusi jebkāda cerība saņemt savus sešpadsmit dolārus.

Lai mērs būtu pilns, «Katls», viņa labākais stāsts, aiz­gāja zudumā. Izmisumā pārskatot daudzus žurnālus, Mār­tiņš to bija aizsūtījis nedēļas žurnālam The Billow — Sanfrancisko augstāko aprindu izdevumam, šo žurnālu viņš izvēlējās galvenokārt tāpēc, ka drīz varēja saņemt atbildi — redakcija atradās netālu no Oklendas, tepat otrpus līča. Pēc divām nedēļām viņš nopriecājās, ieraugot stāstu iespiestu redzamā vietā, turklāt ar ilustrācijām. Sirdij strauji pukstot, Mārtiņš steidzās mājup, minēdams, cik varētu saņemt par savu labāko stāstu. Viņu pacilāja apziņa, cik ātri stāsts pieņemts un iespiests, lai arī re­daktors, kā par brīnumu, nekā nebija ziņojis par pieņem­šanu. Nogaidījis nedēļu, divas un vēl pāris dienu, Mār­tiņš meta kaunu pie malas un aizrakstīja The Billow redaktoram, ka šis nelielais rēķins droši vien aizmirsies daudz svarīgāku darījumu dēļ.

«Pat ja saņemšu tikai piecus dolārus,» Mārtiņš domāja, «par šo naudu varēšu nopirkt pupas un zirņus un uzrak­stīšu vēl pusduci tikpat labu stāstu.»

Beidzot pienāca atbilde, kas Mārtiņu sajūsmināja ar savu vēso, apbrīnojamo nekaunību. «Mēs esam Jums pateicīgi,» redaktors rakstīja «par Jūsu lielisko stāstu. Mēs šeit redakcijā visi ar aizrautību to izlasījām, kā redzat, tūlīt ievietojām goda vietā. Ļoti ceram, ka ilustrācijas Jums patika.

Spriežot pēc Jūsu vēstules, Jūs uzskatāt, ka mēs mak­sājam par sacerējumiem, ko neesam pasūtījuši. To mēs parasti nedarām, un Jūsu stāsts nebija mūsu pasūtīts. Pieņemdami to publicēšanai, mēs, protams, domājām, ka Jums tas zināms. Mums atliek vienīgi nožēlot šo nepatī­kamo pārpratumu un apliecināt Jums savu visdziļāko cieņu. Vēlreiz pateicamies un, cerot, ka Jūs neaizmirsīsiet mūs arī turpmāk, paliekam utt.»

Postskriptā bija piebilsts, ka, lai gan The Billow ne­vienam nesūtot brīveksemplārus, redakcija tomēr jutīšo­ties pagodināta, piesūtot viņam bezmaksas abonementu nākamajam gadam.

Saņēmis šo mācību, Mārtiņš visiem saviem manuskrip­tiem pirmajā lappusē uzrakstīja: «Samaksa pēc jūsu pa­rastās likmes.»

«Reiz viņi maksās pēc manas parastās likmes!» viņš sevi mierināja. .

Mārtiņu šai laikposmā pārņēma dedzīgas alkas pilnvei­doties — un viņš bez mitas laboja un pārveidoja «Jautro ielu», «Dzīves vīnu», «Prieku», «Jūras dziesmas» un citus savus agrīnos sacerējumus. Viņam, tāpat kā senāk, ne­pietika ar deviņpadsmit stundu darba dienu. Viņš cītīgi rakstīja un lasīja, cenzdamies darbā remdināt mokas, kā­das sagādāja atteikšanās no smēķēšanas. Rūtas atnestās zāles ar spilgto etiķeti viņš bija nobēdzinājis vistālākā rakstāmgalda atvilktnes stūrī. Sevišķi grūti bija iztikt bez tabakas, kad māca izsalkums, un, lai arī viņš uzvarēja kārdinājumu, prasība pēc smēķa tomēr nemazinājās. Mār­tiņš šo atturību uzskatīja par savu lielāko varoņdarbu, turpretī Rūtai šķita, ka viņš rīkojas tikai pareizi. Viņa nopirka Mārtiņam zāles, kas atradina no smēķēšanas, par savu kabatas naudu un pēc pāris dienām jau to visu aiz­mirsa.

Mārtiņš ienīda savus mehāniski uzrakstītos stāstiņus un par tiem zobojās, tomēr tieši tos varēja veiksmīgi pār­dot. Ar šādā veidā iegūto naudu viņš samaksāja visus savus parādus un pat nopirka jaunas divriteņa riepas. Mazie stāstiņi vismaz sagādāja naudu diendienīgiem izde­vumiem, un viņam vēl atlika laika nopietnam darbam.

Turklāt Mārtiņu vienmēr iekveldināja atmiņas par četr­desmit dolāriem, kas bija saņemti no White Mouse. Viņš lika savas cerības uz to, ka varbūt arī citi pirmšķirīgi žurnāli maksā nepazīstamiem autoriem tikpat daudz, var­būt pat vairāk. Bet kā iekļūt šais pirmšķirīgajos žurnālos? Tie pēc kārtas atraidīja visus viņa labākos stāstus, ap­rakstus un dzejoļus, tomēr ik mēnesi šais žurnālos parā­dījās desmitiem pliekanu, garlaicīgu, mākslinieciski ne­vērtīgu ražojumu. «Kaut jel viens no šiem redaktoriem,» Mārtiņš reizēm domāja, «nolaistos no saviem augstumiem un atrakstītu man vienu vienīgu uzmundrinošu rindiņu! Varbūt mani darbi ir pārāk neparasti, varbūt tie viņiem neder aiz dažādiem apsvērumiem — bet vai tiešām manos sacerējumos nav nevienas dzirkstītes, kas izraisītu atzi­nību, kaut vai vēlēšanos atbildēt?» Un Mārtiņš atkal paņēma «Piedzīvojumu» vai kādu citu līdzvērtīgu stāstu un pārlasīja simtiem reižu, mēģinādams uzminēt izdevēju klusēšanas cēloni.