DŽEKS LONDONS - MĀRTIŅŠ ĪDENS

Mārtiņš zināja, ka pasaulē ir dižgari, īsti, dziļi domā­tāji. Labākais pierādījums tam bija grāmatas, kas palī­dzējušas viņam pacelties pāri Morzu viduvējībai. Un viņš zināja arī, ka tā saucamajā augstākajā sabiedrībā var sa­stapt cilvēkus, kas ir d,audz gudrāki un interesantāki nekā tie, kuri pulcējas Morzu viesistabā. Viņš bija lasījis angļu romānus, kuros labākās sabiedrības cilvēki strīdas par politiskiem un filozofiskiem tematiem. Viņš zināja, ka lie­lās pilsētās, ne vien Anglijā, bet pat Savienotajās Valstīs, pastāv saloni, kur pulcējas mākslas un zinātņu pārstāvji. Agrāk viņš aiz muļķības bija domājis, ka jebkurš labi ģērbies cilvēks, kas nepieder pie strādnieku šķiras, ir ap­veltīts ar prāta spējām un daiļuma izjūtu. Cietināta ap­kaklīte viņam bija likusies kultūras pazīme, un viņš vēl nebija atskārtis, ka augstskolas izglītība un īstas zināša­nas nebūt nav viens un tas pats.

Taču viņš izlauzīs sev ceļu arvien augstāk un augstāk. Un Rūtu vedīs sev līdzi. Kaisli mīlēdams Rūtu, viņš bija pārliecināts, ka viņa spīdēs visur. Tagad viņš saprata, ka vide, kurā meitene uzaugusi, daudzējādā ziņā viņu iegro­žojusi, tāpat kā viņu, Mārtiņu, savā laikā iegrožoja viņa vide. Rūtai vēl nekad nav radusies izdevība tā īsti sevi parādīt. Grāmatas viņas tēva kabinetā, gleznas pie sie­nām, viņas klavierspēle — tas viss bija tikai skaista āriene. Pret īstu literatūru, īstu glezniecību, īstu mūziku Morzes un visi viņu paziņas bija akli un kurli. Taču sva­rīgāka par to visu bija pati dzīve, par ko viņiem ari trūka jebkāda priekšstata. Viņi sevi dēvēja par vienotiem, nēsāja mērenas brīvdomības masku, taču bija vismaz par diviem gadsimtiem atpalikuši no izskaidrojošās zinātnes; viņiem bija viduslaiku domāšanas veids, un viņu uzskati par pa­sauli un tās rašanos atgādināja metafiziķu uzskatus, kas bija tikpat jauni, cik visjaunākā rase, un tikpat seni kā alu cilvēks, pat vēl senāki; tā bija tā pati metafizika, kura lika pirmajam pleistocēna pērtiķveida cilvēkam baidīties no tumsas, jūdam iedvesa domu, ka Ieva radīta no Ādama ribas, Dekartu ierosināja skatīties uz pasauli kā uz sava niecīgā «es» projekciju, bet kādu ievērojamu angļu garīdz­nieku pamudināja izsmiet evolūciju iznīcinošā satīrā, kas tūlīt sacēla vētrainu sajūsmu un viņa vārdu trekniem burtiem ierakstīja vēstures lappusēs.

Jo vairāk Mārtiņš par to visu domāja, jo skaidrāk sa­prata, ka vienīgā atšķirība starp šiem advokātiem, virs­niekiem, komersantiem un baņķieriem, no vienas puses, un strādnieku šķiras piederīgajiem, no otras puses, ir tā, ka tie citādi ēd, ģērbjas un dzīvo. Tiem visiem trūka paša galvenā, tā, ko viņš atrada grāmatās un juta pats sevī. Morzes bija parādījuši viņam savu aprindu «krējumu», bet tas viņu nesajūsmināja. Lai arī nabags un naudas aiz­devēju vergs, viņš tomēr stāvēja galvas tiesu augstāk par visiem tiem, kurus satika Morzu viesistabā; un, izpircis no lombarda savu vienīgo uzvalku, Mārtiņš ieradās pie šiem ļaudīm un jutās to vidū kā princis, kas notiesāts dzīvot starp cūkganiem.

— Jūs neieredzat sociālistus un baidāties no viņiem,— viņš reiz pie pusdienu galda sacīja misteram Morzein. — Bet kāpēc? Jūs taču nepazīstat nedz viņus, nedz viņu uzskatus.

Saruna par sociālismu izraisījās pēc tam, kad misis Morze bija dzēlīgi nodziedājuši kārtējo slavas dziesmu misteram Hepgudam. Mārtiņš necieta šo pašapzinīgo vā- vuļotāju un vienmēr zaudēja apvaldu, kad runa bija par viņu.

— Jā, — Mārtiņš teica, — Čārlijs Hepguds ir jauns cilvēks ar izredzēm nākotnē, to visi stāsta, un tas ir tiesa. Es domāju, ka viņš jau labu laiku pirms miršanas tiks iecelts par gubernatoru un varbūt par senatoru.

— Kāpēc jūs tā domājat? — misis Morze vaicāja.

— Es dzirdēju viņa runu vēlēšanu kampaņā. Tā bija tik gudri muļķīga un banāla, bet reizē tik pārliecinoša, ka līderiem viņš noteikti jāuzskata par pilnīgi drošu un uzticamu cilvēku, un pliekanības, ko viņš sarunāja, pilnīgi atbilst vidusmēra vēlētāja pliekanībām, — jūs taču zināt, ka ikvienam ir glaimojoši dzirdēt no tribīnes sludinām savus uzskatus.

— Man tiešām šķiet, ka tu apskaud misteru Hepgudu,— Rūta iejaucās sarunā.

— Lai dievs pasarga!

Šausmas, kas pavīdēja Mārtiņa acīs, noskaņoja misis Morzi kareivīgi.

— Jūs taču negribat sacīt, ka misters Hepguds ir muļ­ķis? — viņa dzedri jautāja.

— Viņš nav lielāks muļķis par vidusmēra republikāni,— Martins atcirta. — Vai arī vidusmēra demokrātu. Viņi visi ir vai nu muļķi, vai viltīgi, turklāt viltīgo ir daudz mazāk. Vienīgie gudrie republikāņi ir miljonāri un to apzinīgie iztapoņi. Tie ļoti labi zina, kur gaidāms trekns kumoss, un zina ari, kadeļ.

— Es arī esmu republikānis, — misters Morze smaidī­dams teica. — Interesanti, pie kā jūs mani pieskaitīsiet.

— Jūs esat neapzinīgs iztaponis.

— Iztaponis?

— Jā, protams. Jūs strādājat korporāciju labā. Jūs nepazīstat strādnieku šķiru, un jums nav juridiskas prak­ses krimināllietās. Jūsu ienākumi nav atkarīgi nedz no tiem, kas sit savu sievu, nedz no kabatas zagļiem. Jūs pār­tiekat uz to cilvēku rēķina, kam sabiedrībā ir galvenā loma, un — kā maizi ēd, tā dziesmu dzied. Jā, protams, jūs esat iztaponis! Jūs esat ieinteresēts aizstāvēt to kapi­tālistisko organizāciju intereses, kurām kalpojat.

Misters Morze viegli pietvīka.

— Man jums jāaizrāda, ser, — viņš sacīja, — ka jūs runājat kā viszvērīgākais sociālists.

Un tad Mārtiņš izteica savu piezīmi par sociālistiem:

— Jūs neieredzat sociālistus un baidāties no viņiem. Bet kāpēc? Jūs taču nepazīstat nedz viņus, nedz viņu uz­skatus.

— Jūsu uzskati jau katrā ziņā sakrīt ar sociālistu uz­skatiem, — misters Morze atbildēja.

Rūta bažīgi skatījās uz strīdniekiem, bet misis Morze nopriecājās, ka viņas naidnieks iemanto mājas kunga un pavēlnieka nelabvēlību.

— Ja es saucu republikāņus par muļķiem un uzskatu, ka brīvība, brālība un vienlīdzība ir plīstoši ziepju bur­buļi, tad tas nebūt neliecina, ka esmu sociālists, — Mār­tiņš smaidot atbildēja. — Ja es apšaubu Džefersonu un to tumsonīgo francūzi, kas viņu iedvesmoja, tad tāpēc vien mani nevar dēvēt par sociālistu. Ticiet man, mister Morze, ka jūs esat daudz tuvāk sociālismam nekā es, jo es īstenībā esmu zvērināts sociālisma ienaidnieks.

— Jums, protams, labpatīk jokot, — misters Morze vēsi noteica.

— Nebūt ne. Es runāju pavisam nopietni. Jūs atzīstat vienlīdzību, tomēr jūs pats strādājat korporācijas labā, kuras domā vienīgi par to, kā iznīcināt šo vienlīdzību. Mani jūs saucat par sociālistu tikai tāpēc, ka es neatzīstu vienlīdzību un piekrītu tieši tam principam, ko jūs, patie­sību sakot, apstiprināt ar visu savu dzīvi. Republikāņi ir visniknākie vienlīdzības ienaidnieki, lai gan visur to slu­dināt sludina. Vienlīdzības vārdā viņi nemitīgi iznīcina vienlīdzību. Tādēļ es viņus saucu par muļķiem. Turpretī es esmu individuālists. Es ticu, ka skriešanās sacīkstēs uzvar ātrākais, bet cīņā — stiprākais. So atziņu esmu guvis no bioloģijas, vismaz man tā šķiet, ka to esmu guvis no turienes. Atkārtoju, ka es esmu individuālists, bet individuālisti ir senseni un mūžīgi sociālisma ienaidnieki.

— Tomēr jūs ejat uz sociālistu mītiņiem, — misters Morze sapīcis iebilda.

— Protams, tieši tāpat, kā izlūks iet uz ienaidnieka no­metni. Kā lai citādi izpēta ienaidnieku? Bez tam šais mī­tiņos es ļoti uzjautrinos. Sociālisti ir lieliski vārdu cīņas meistari un, vai nu labu, vai sliktu, tomēr kaut ko ir mā­cījušies. Jebkurš no viņiem zina daudz vairāk par socio­loģiju un visām citām «loģijām» nekā parasts kapitālists. Jā, es kādas desmit reizes esmu bijis sociālistu mītiņos, bet tāpēc neesmu kļuvis par sociālistu, tāpat kā no Cār- lija Hepguda spriedelēšanas neesmu kļuvis par republikāni.