DŽEKS LONDONS - MĀRTIŅŠ ĪDENS

Un it kā par atbildi vīzijā norisa pēkšņa pārmaiņa. Cietā salmenīca un divrindu svārki pazuda, tos nomainīja vienkāršs, neuzkrītošs uzvalks, sejā izzuda skarbā, zvērīgā izteiksme, to apmirdzēja iekšēja gaisma, apgaroja skais­tuma un patiesības kopsakara izpratne. Parādība bija ļoti līdzīga tagadējam Mārtiņam. Noliekusies pār atvērtu grā­matu, tā stāvēja pie galda, ko apgaismoja lampa. Mār­tiņš paskatījās uz grāmatas nosaukumu — «Estētikas pamati». Nākamajā mirklī Mārtiņš saplūda kopā ar parā­dību, nosēdās pie galda un, apgriezis lampai degli, iegrima lasīšanā.

Kādā skaistā rudens dienā, tikpat skaistā kā tā atva­saras diena pērngad, kad viņi pirmoreiz atklāja, ka mīl viens otru, Mārtiņš lasīja Rūtai priekšā savus «Mīlestī­bas sonetus». Tāpat kā toreiz, viņi pievakarē bija aizbrau­kuši ar divriteņiem kalnos un sēdēja savā iemīļotajā vietā. Klausoties Rūta vairākkārt bija sajūsmā iesaukusies, un Mārtiņš, beidzis lasīt, satraukts gaidīja, ko viņa sacīs.

Rūta ilgi klusēja, it kā meklēdama vārdus, kas varētu mīkstināt bargo spriedumu.

— Dzejoļi jau ir skaisti, — viņa beidzot sacīja, — jā, pat ļoti skaisti. Taču tu nesaņemsi par tiem nekādu naudu. Tu taču saproti, ko es gribu teikt, — viņa runāja gandrīz lūdzoši. — Viss, ko tu raksti, neder dzīvei. Nezinu, kāds tam iemesls — droši vien nav pieprasījuma —, bet tu nekā nevari nopelnīt ar saviem sacerējumiem. Mīļais, ne­pārproti mani! Es ļoti lepojos — citādi es nebūtu īsta sieviete —, lepojos un priecājos, ka man ir veltīti šie brīnišķīgie dzejoļi. Taču mūsu kāzas tie netuvina, vai nav tiesa, Mārtiņ? Nedomā, ka esmu mantkāra. Tikai mīlestība man liek domāt' par mūsu nākotni. Jau vesels gads pa­gājis, kopš atzināmies viens otram mīlestībā, bet kāzu diena ir tikpat tālu, cik toreiz. Neuzskati šo atgādinājumu par netaktisku — atceries, ka runa ir par manu sirdi, par visu manu dzīvi. Ja tevi tā aizrauj rakstīšana, sameklē taču sev darbu kādā avīzē. Kāpēc tu nevari kļūt par re­portieri? Vismaz pagaidām.

— Es sabojāšu savu stilu, — Mārtiņš dobjā, neskanīga balsī atbildēja. — Tu nemaz iedomāties nevari, cik daudz esmu pūlējies, lai izkoptu savu stilu.

— Bet tu jau naudas dēļ.rakstīji arī avīžu feļetonus. Vai tie nesabojā tavu stilu?

— Nē, tas ir pavisam kas cits. Es tos rakstīju pēc vesela nopietna darba cēliena. Turpretī reportiera darbs jāstrādā no rīta līdz vakaram, tam jāatdod visa dzīve. Un tad dzīve pārvēršas par tādu kā virpuli, acumirkļa dzīvi bez pagātnes un bez nākotnes; reportierim nemaz nav laika domāt par kādu citu stilu kā vienīgi par repor­tāžas stilu, kam nav nekā kopīga ar literatūru. Lai es kļūstu par reportieri tieši tagad, kad mans stils tikko iz­veidojies, tapis skaidrs, — tā taču būtu literāra pašnāvība! Tiesa kas tiesa, arī katrs feļetons, katrs vārds šai feļetonā man vienmēr sagādāja īstas mocības, tā bija varmācība pret sevi pašu, pret savu daiļuma izjūtu. Tu nemaz nevari aptvert, cik tas bija smagi. Es jutos kā noziedznieks. Un pat klusībā nopriecājos, kad šos «ejošos» stāstiņus vairs nepieņēma, kaut gan tāpēc vajadzēja ieķīlāt uzvalku. Bet ko var salīdzināt ar to baudu, ko izjutu, rakstot «Mīles­tības sonetus»? Jaunrades prieks taču ir viscildenākais prieks pasaulē! Tas man simtkārt atlīdzina visu zaudēto.

Mārtiņš nezināja, ka Rūtai teiciens «jaunrades prieks» ir tukša skaņa. Viņa gan sarunā bieži lietoja šos vārdus, un Mārtiņš pirmo reizi tos bija dzirdējis tieši no viņas mutes. Viņa bija lasījusi par jaunrades prieku, dzirdējusi augstskolas profesorus to daudzinām lekcijās, pat piemi­nējusi, liekot pārbaudījumus humanitāro zinātņu baka­laures grāda iegūšanai. Taču viņa pati bija tik viduvēja un radīšanas aizrautība viņai tik sveša, ka viņa varēja tikai papagailiski atkārtot to, ko par jaunrades prieku runā citi.

— Bet varbūt redaktoram bija taisnība, labojot tavas «Jūras dziesmas»? — Rūta jautāja. — Ja redaktors ne­prastu pareizi novērtēt literāru sacerējumu, viņš nebūtu nekāds redaktors.

— Tas ir vēl viens pierādījums vispāratzītu uzskatu sīkstumam, — Mārtiņš strauji iebilda, aizsvilies dusmās, dzirdot pieminam savus naidniekus redaktorus. — To, kas ir atzīts, uzskata ne vien par pareizāko, bet arī par la­bāko. Fakts, ka zemes virsū kaut kas eksistē, jau tiek uzskatīts par šās eksistences attaisnojumu — liec to vērā — ne tikai pašreizējos apstākļos, bet mūžīgi mūžos. Protams, cilvēki savā iesīkstējušā gara tumsonībā tic visām šīm muļķībām, tic aiz pašapmāna, ko tik lieliski aprakstījis Veiningers. Šie tumsoņi uzskata, ka viņi domā, un izlemj tādu cilvēku likteņus, kuri tiešām domā.

Mārtiņš pēkšņi apklusa, atskārzdams, ka Rūta to visu nemaz nesaprot.

— Es nezinu, kas tas Veiningers tāds ir, — viņa atzi­nās. — Tu vienmēr visu tik briesmīgi vispārini, ka ne­varu uztvert tavu domu. Es saku, ja redaktors …"

— Bet es tev saku, ka visi redaktori, katrā ziņā de­viņdesmit deviņi procenti no tiem, ir neveiksminieki. Tie ir neizdevušies rakstnieki. Nedomā, ka tiem labāk patīk vilkt savu jūgu redakcijā un atzīt savu verdzisko atka­rību no žurnālu noieta un izdevēja manīguma nekā nodoties daiļrades priekam. Viņi ir mēģinājuši rakstīt, bet cietuši neveiksmi. Un te ir tas nolādētais paradokss. Vi­sas durvis uz literāriem panākumiem apsarga šie cerberi, šie literatūras neveiksminieki. Gan redaktori, gan redak­toru palīgi, gan recenzenti — lielākā daļa no viņiem, gandrīz visi tie, kas lasa manuskriptus, ir cilvēki, kas reiz gribējuši kļūt par rakstniekiem, bet nav spējuši. To­mēr tieši šie cilvēki, kuri, kā apstiprinājies, ir tam vis­mazāk piemēroti zemes virsū, izrādās, lemj par literatūras likteni un izšķir, ko vajag un ko nevajag iespiest. Viņi, šie nožēlojami pelēcīgie un netalantīgie, spriež tiesu par savdabīgumu un ģenialitāti. Aiz viņiem nāk kritiķi, pa­rasti tādi paši neveiksminieki. Nestāsti, ka viņi nekad nav sapņojuši par rakstīšanu, nav mēģinājuši rakstīt dzejo­ļus vai prozu, — ir mēģinājuši, tikai nekas nav iznācis. No šiem kritiskajiem žurnālu rakstiem kļūst nelabi tāpat kā no zivju eļļas. Tu jau zini manas domas par tā sau­camo kritiku. Ir, protams, arī lieli kritiķi, bet tie parādās tikpat reti kā komētas. Ja no manis neiznāks rakstnieks, es sākšu strādāt par redaktoru. Vismaz būs rieciens mai­zes, turklāt ar sviestu.

Tomēr Rūtas asais prāts tūlīt uztvēra pretrunu iemīļota apgalvojumos.

— Bet, Mārtiņ, ja tā ir un ja talantīgiem cilvēkiem visu redakciju durvis ir slēgtas, kā tad lieli rakstnieki tikuši pie vārda?

— Padarot neiespējamo par iespējamu, — viņš atbil­dēja. — Viņi radījuši tik spožus, liesmainus sacerējumus, ka visi viņu ienaidnieki sadeguši un pārvērtušies pelnos. Viņiem līdzēja uzvarēt brīnums, kāds lemts tikai vienam no tūkstoša. Viņi ir līdzīgi Karlaila milžiem, kurus ne­var pievārēt. Es arī izdarīšu to pašu. Es sasniegšu ne­iespējamo.

— Bet ja tev neizdosies? Tev jādomā arī par mani, Martin!

— Ja man neizdosies? — Viņš mirkli raudzījās uz Rutu, it kā viņa butu pateikusi kaut ko neiedomājamu. Tad viņam atausa gaisma un acis iemirdzējās. — Ja ne­izdosies, kļūšu par redaktoru, un tu būsi redaktora sieva!

Rūta par šo asprātību vienīgi saviebās, savilka tik bur­vīgu grimasi, ka Mārtiņš to tūlīt aizgainīja ar skūpstiem.

— Rimsties, rimsties, — Rūta atvairījās, ar gribas pie­pūli cenzdamās atbrīvoties no Mārtiņa valdzinošā spēka.