DŽEKS LONDONS - MĀRTIŅŠ ĪDENS

Mārtiņa spēks viļņiem pāršalca Rūtu, un, jo vairāk viņa tam pretojās, jo vairāk tas viņu valdzināja. Šis pārvarīgais spēks tagad strāvoja no viņa mirdzošajām acīm, kaislajiem vārdiem un tā milzīgā dzīvīguma, kas bangoja viņā. Un vienu mirkli, tikai vienu īsu mirkli drošā, nesatricināmā Rūtas pasaule sagrīļojās un viegli ieplaisāja — viņa pēkšņi ieraudzīja īsto Mārtiņu īdenu, diženu un neuzvaramu! Un, tāpat kā zvēru dresētājs, ko brīžiem pārņem šaubas, arī viņa piepeši apšaubīja iespēju pakļaut šā cilvēka nevaldāmo garu.

— Un vēl kaut kas, — viņš turpināja. — Tu mani mīli. Bet kādēļ tu mani mīli? Tieši tas spēks, kas liek man rakstīt, liek tev mani mīlēt. Tu mīli mani tāpēc, ka esmu citāds nekā pārējie vīrieši, kurus tu pazīsti un varētu iemīlēt. Neesmu radīts nedz kantorim un grāmatvedībai, nedz sīkām darījumu mahinācijām. Piespied mani darīt to pašu, ko dara šie cilvēki, liec elpot to pašu gaisu, ko elpo viņi, un dalīties viņu uzskatos — un tu iznīcināsi atšķirību starp mani un viņiem, iznīcināsi mani, iznīci­nāsi to, ko tu pati mīli. Visdzīvīgākā manī ir tieši šī dziņa rakstīt. Tu taču mani nekad nebūtu iemīlējusi, ja es būtu tikai tāds vidusmēra cilvēciņš bez literāras tieksmes.

— Bet tu aizmirsti, — viņu pārtrauca Rūta, kuras seklajam prātam bija nosliece rast līdzības, — ka ari agrāk ir bijuši savādnieki izgudrotāji, kas mērdējuši sa­vas ģimenes badā, visu mūžu nopūlēdamies ap kaut kādu mūžīgo dzinēju. Sievas, protams, šos neprāšus mīlēja, bet ne jau viņu apmātības dēļ.

— Taisnība, — viņš atbildēja, — bet ir bijuši arī ci­tādi izgudrotāji, ne tikai savādnieki, tādi, kas visu mūžu pūlējušies radīt kaut ko reālu un praktisku un galu galā savu panākuši. Es taču netīkoju pēc kaut kā neiespē­jama …

— Tu pats teici, ka gribi padarīt neiespējamo par iespējamu, — Rūta iemeta starpā.

— Es izsacījos tēlaini. Cenšos panākt vienīgi to, ko jau pirms manis panākuši ļoti daudzi, — rakstīt un pār­tikt no literāra darba.

Rūtas klusēšana Mārtiņu iekaisināja.

— Tātad tu uzskati, ka mans mērķis ir tikpat neiespē­jams kā mūžīgais dzinējs? — viņš vaicāja.

Atbildi sniedza viņas rokas spiediens — maigs rokas spiediens, it kā māte mierinātu gražīgu bērnu. Rūtai šo­brīd Mārtiņš arī likās tikai gražīgs bērns, neprātis, kas grib sasniegt neiespējamo.

Rūta vēlreiz atgādināja Mārtiņam, cik naidīgi pret viņu ir noskaņoti viņas vecāki.

— Bet tu taču mani mīli? — viņš jautāja.

— Mīlu, mīlu! — viņa iesaucās.

— Un es mīlu tevi, un nekā viņi man nevarēs izdarīt! — Viņa balsī skanēja uzvaras līksme. — Es ticu mūsu mī­lestībai un nebaidos no viņu naida! Viss pasaulē ir ne­pastāvīgs, tikai mīlestība ne! Mīlestība nepaliek ceļmalā, ja tā ir stipra mīlestība, nevis vārga kroplīte, kas klūp un krīt uz katra soļa.

Kādu pēcpusdienu Mārtiņš nejauši uz Brodvejas sastapa savu māsu Ģertrūdi; tikšanās bija priecīga un vienlaikus mokoša. Uz stūra gaidot tramvaju, Ģertrūde pirmā ierau­dzīja Mārtiņu, un viņu pārsteidza brāļa vājā un drūmā seja. Mārtiņš tiešām bija drūms un izmisis. Viņš atgrie­zās no neauglīgas sarunas ar lombardnieku, no kura bija gribējis izkaulēt papildu aizdevumu par divriteni. Bija iestājies lietains, rudenīgs laiks, tāpēc Mārtiņš jau sen bija ieķīlājis divriteni, bet katrā ziņā gribēja saglabāt melno uzvalku.

— Jums taču ir melnais uzvalks, — lombardnieks teica, pārzinādams visu Mārtiņa mantību. — Varbūt esat to ielicis pie tā žīda Lipkes? Ja jūs tiešām …

Viņš tik bargi paskatījās uz Mārtiņu, ka Mārtiņš steig­šus iesaucās:

— Nē, nē! Es neesmu ieķīlājis uzvalku. Man uzvalks vajadzīgs, lai nokārtotu kādu naudas lietu.

— Lieliski, — augļotājs nomierinājies sacīja. — Man arī tas vajadzīgs tai pašā nolūkā. Bez tā es jums naudu nevaru aizdot.. Es tak nenodarbojos ar šīm lietām sava prieka pēc.

— Divritenis taču maksā vismaz četrdesmit dolāru, tur­klāt ir pilnīgā lietošanas kārtībā, — Mārtiņš iebilda. — Bet jūs man devāt par to tikai septiņus dolārus. Pat ne visus septiņus! Sešus un divdesmit piecus centus! Jūs jau atvilkāt procentus.

— Ja gribat dabūt vēl naudu, atnesiet uzvalku, — lom­bardnieks kā skaldīt noskaldīja, un Mārtiņš atstāja mazo, piesmakušo ūķi galīgi izmisis; šis izmisums atspoguļojās ari viņa sejā, un tās drūmā izteiksme pārsteidza un ap­bēdināja Ģertrūdi.

Viņi pat nepaspēja sasveicināties, kad pienāca tramvajs, kas gāja pa Telegrāfa avēniju un apstājās, lai uzņemtu veselu pūli cilvēku ar iepirkumiem. Mārtiņš satvēra māsas elkoni, lai palīdzētu viņai iekāpt, un viņa saprata, ka viņš pats nebrauks. Stāvēdama uz kāpšļa, Ģertrūde pavērās atpakaļ, un sirds viņai atkal sažņaudzās, redzot brāļa iz- ģindušo seju.

— Vai tu nebrauksi? — viņa jautāja.

Un tūlīt nokāpa uz ietves un sāka soļot brālim blakus.

— Es vienmēr eju kājām, lai izkustētos, — viņš pa­skaidroja.

— Tad es tev gabaliņu paiešos līdzi, — Ģertrūde sacīja.

— Man ar tas nāks par labu. Pēdējā laika nejūtos diez cik sprauna.

Mārtiņš paskatījās uz masu un ieraudzīja, cik viņa pār­vērtusies — seja neveselīgi bāla un savītusi, pleci no­šļukuši, augums aptaucis, bet neveikla un smagnēja gaita bija īsta karikatūra kādreizējās jautras un veselās meičas brīvajai un vieglajai gaitai.

— Labāk te pagaidi tramvaju, — Martins teica, kad viņi bija aizgājuši līdz nākamajai pieturai. Viņš manīja, ka Ģertrūde sāk aizelsties.

— Ak dievs! Pareizi, es esmu nogurusi, — viņa sacīja.

— Bet tev arī nekaitētu kāpt tramvajā. Tev tik planas pazoles, ka tās būs cauras, kamēr vēl nebūsi ticis līdz Ziemeļoklendai.

— Man ir vēl viens paris apavu, — Martins atbildēja.

— Atnāc rīt pusdienās, — Ģertrūde pēkšņi uzaicinaja.

— Paša Higinbotama nebūs, viņš brauks uz Sanleandro pa darīšanām.

Mārtiņš papurināja galvu, tomēr, dzirdot pieminam pus­dienas, nevarēja apslāpēt kārīgo dzirkstīti, kas iegailējās acīs kā izsalkušam vilkam.

— Tev nav ne penija, Mārt, tāpēc tu ej kājām. Izkus­tēties vajag, kā tad!

Viņa mēģināja nicīgi nospurgties, bet nekas neiznāca. Parakņājusies somiņā, viņa iespieda Mārtiņam saujā piec- dolāru gabalu.

— Se, ņem! Es aizmirsu, ka tev nupat bija dzimum­diena, — viņa nomurmināja.

Mārtiņš neviļus sažņaudza rokā naudas gabalu. Tai paša mirklī viņš saprata, ka nedrīkst pieņemt dāvanu, tomēr sasvārstījās. Sī zelta ripiņa taču nozīmēja ēdienu, dzīvību, garīgu un miesīgu atplaukumu, radoša spēka pa­cēlumu, un — kas zina? — varbūt viņš uzraksta kaut ko tadu, kas ienesīs daudz šādu zelta ripulīšu. Viņš atcerējās divus tikko sacerētos rakstus, kas bija iesviesti pagaldē uz manuskriptu kaudzes, jo nebija naudas, ko nopirkt mar­kas. Acu priekšā degtin dega to iespiestie virsraksti: «Brī­numu priesteri» un «Skaistuma šūpulis». Viņš tos vēl nekur nebija aizsūtījis, bet apzinājās, ka tie ir vislabākie, kas sarakstīti par šiem jautājumiem. Vajadzīgas tikai mar­kas! Pēkšņi līdzās izsalkumam uzbrāzmoja ticība veik­smei, un viņš aši iebāza naudas gabalu kabatā.

— Es tev simtkārt atdošu, Ģertrūd, — Mārtiņš izsto- mija, jo kaklu aizžņaudza elsas un acīs iemirdzējās val­gums. — Piemini manus vārdus! — viņš pēkšņā pārlie­cībā iesaucās. — Nepaies ne gads, un es tev ieskaitīšu saujā simt šādu mazu zelta ripiņu. Tev nemaz nav man jātic. Tikai jāgaida. Un tad redzēsi!