DŽEKS LONDONS - MĀRTIŅŠ ĪDENS

— Vispār cilvēki, kas paši nav spējuši kļūt par rakst­niekiem, pārāk daudz raksta par īstiem rakstniekiem, — Mārtiņš piebalsoja. — Taisni šausmas, kas tik nav sa­melsts, piemēram, par Stīvensonu!

— Indīgi mūdži! — Brisendens caur zobiem nošņāca.

— Jā, es pazīstu vienu no šiem izdzimumiem, kas vienā laidā pašapmierināti knābāja Stīvensonu par viņa vēstuli tēvam Daimjenam. Viņš to gan analizēja, gan izsvēra, gan …

— Gan mērīja ar sava «es» nožēlajamo mērauklu, — Mārtiņš iestarpināja.

— Jā, labi teikts! Kā tad citādi! Viņi visi zākā un ap­gāna skaisto, labo un patieso un pēc tam vēl uzmundrinoši uzsit uz pleca, sacīdami: «Labs sunītis, Fido, labs! Fui!» — «Nožēlojamie pļāpīgie kovārņi no cilvēkiem,» — tā nāves gultā par viņiem teicis Ričards Rilfs.

— Viņi grib knābāt zvaigžņu putekļus, — dedzīgi tur­pināja Mārtiņš, — grib notvert ģēnija domu, kas lido kā meteors. Es reiz sacerēju rakstu par kritiķiem, pareizāk sakot, par recenzentiem.

— Rādiet šurp! — Brisendens aši sacīja.

Mārtiņš izvilka no galdapakšas «Zvaigžņu putekļu» eksemplāru, Brisendens tūlīt sāka lasīt, reizumis iespurk- damies un paberzēdams rokas, un pavisam aizmirsa dzert groku.

— Jūs taču pats esat tāds zvaigžņu puteklītis, kas ieli­dojis aklu punduru valstībā, kuriem zvīņas uz acīm! — iesaucās Brisendens, izlasījis rakstu. — Protams, pirmais žurnāls to kāri paķēra, vai ne?

Mārtiņš pašķirstīja piezīmju grāmatiņu.

— To atraidīja veseli divdesmit septiņi žurnāli.

Brisendens gribēja skaļi iesmieties, bet tūlīt sāka klepot.

— Sakiet, — viņš beidzot izgārdza, — jūs droši vien rakstāt arī dzejoļus? Iedodiet izlasīt!

— Tikai nelasiet tagad, — Mārtiņš lūdza. — Man gri­bas ar jums parunāt. Dzejoļus es iesaiņošu, un jus varē­siet tos paņemt līdzi uz mājām.

Brisendens aizgāja, pasitis padusē «Mīlestības sonetus» un «Feju un pērli». Otrā dienā viņš atkal ieradās pie Mar­tina un pateica vienīgi:

— Dodiet vēl!

Viņš apgalvoja, ka Mārtiņš ir īsts dzejnieks. Izrādījās, ka Brisendens pats arī raksta dzejoļus.

Mārtiņš bija sajūsmā, izlasījis šos dzejoļus, un nobrī­nījās, uzzinājis, ka Brisendens ne reizi nav pat mēģinājis tos publicēt.

— Lai mēris parauj viņu dzimtas! — Brisendens no- skandēja, atbildot uz Mārtiņa piedāvājumu aizsūtīt tos kādam žurnālam. — Mīliet skaistumu paša skaistuma dēļ un vairs nedomājiet par žurnāliem! — viņš deva padomu. — Ak, Mārtiņ Iden! Drīzāk dodieties atkal jūrā! Ejiet par matrozi uz kāda kuģa! No visas sirds jums to iesaku. Ko jūs te panāksiet šais pretīgajās un samaitātajās pilsētu kloākās? Jūs taču katru dienu pats sevi nogalināt! Jūs izvarojat skaistumu, lai pielāgotos žurnālu prasībām. Kā jūs nesen teicāt? Jā … «Cilvēks ir pēdējā efemera.» Kam jums, pēdējais no efemerām, vajadzīga slava? Slava jums būs īsta inde. Jūs esat pārāk savdabīgs, pārāk nemākslots un pārāk gudrs, lai, manuprāt, pārtiktu no slavinājumu man­nas putriņas! Ceru, ka jūs nekad nepārdosiet žurnāliem nevienu rindiņu! Skaistums ir vienīgais, kam jākalpo. Kal­pojiet tam, un pie velna pūli! Panākumi? Kādus vēl jums vajag panākumus? Jūs jau esat tos sasniedzis gan sonetā par Stīvensonu, kas, starp citu, ir daudz pārāks par Hen- lija «Parādību», gan «Mīlestības sonetos», gan «Jūras dziesmās». Vai radīšanas prieks vien nav kaut ko vērts? Jūs vilina nevis slava, bet pats radīšanas process. Es to skaidri zinu. Un arī jūs to zināt. Jūs esat skaistuma

ievainots. Tā ir nedzīstoša brūce, nedziedināma vaina, no­kaitēts duncis sirdī. Kāpēc jums jāluncinās ap žurnāliem? Lai jūsu mērķis ir tikai skaistums! Kāpēc jūs gribat izkalt no tā naudu? Jums nudien nekas neiznāks. Tādēļ nav velti jāuztraucas. Lasiet žurnālus kaut tūkstoš gadu, un jūs neatradīsiet tajos nekā līdzvērtīga kaut vai vienai Kītsa rindiņai! Atmetiet ar roku slavai un naudai un jau rīt dodieties jūrā!

— Es pūlos nevis slavas, bet mīlestības dēļ, — Mārtiņš iesmējās. — Jūsu pasaulē mīlestībai acīmredzot nemaz nav vietas, turpretī man skaistums ir mīlestības kalps.

Brisendens pavērās viņā ar apbrīnu un nožēlu.

— Cik jūs vēl esat jauns, Mārtiņ! Cik bezgala jauns! Jūs uzlidosiet augstu, tomēr piesargieties — jūsu spārni ir maigi un trausli kā visplānākais šķidrauts. Neapde­dziniet tos! Bet jūs jau esat tos apdedzinājis. Šie «Mīles­tības soneti» taču apjūsmo kaut kādus brunčus! Kauns!

— Tie tikpat labi apjūsmo mīlestību! — Mārtiņš iebilda un atkal iesmējās.

— Neprāta filozofija! — Brisendens atcirta. — Es par to pārliecinājos, kad iegrimu sapņojumos pēc krietnas hašiša devas. Piesargieties! šīs buržuāziskās pilsētas jūs pazudinās. Paraugieties uz šo tirgoņu midzeni, kur mēs iepazināmies. Tas jau ir sliktāks par mēslu bedri. Tādā atmosfērā nevar saglabāt veselību. Gribot negribot aiz­žņaudzas elpa. Tur nav neviena — nedz vīrieša, nedz sievietes, kas paceltos pāri šim muklājam. Tie visi ir tikai staigājoši kuņģi, tikai gliemeži, kuri it kā vadās pēc aug­stām idejām …

Viņš spēji aprāvās un paskatījās uz Mārtiņu. Pēkšņa nojauta kā zibens uzplaiksna atklāja visu. Viņa seja pauda šausmas un pārsteigumu.

— Savu apbrīnojamo mīlestības ciklu jūs esat veltījis viņai — šim bālajam, kaulotajam, nenozīmīgajam sie­višķim?

Acumirklī Mārtiņa roka sagrāba Brisendenu aiz kakla un purināja tā, ka viņam klabēja zobi. Taču Mārtiņš ne­manīja viņa acīs bailes, tajās jautās vienīgi ziņkāre un velnišķīgs izsmiekls. Tad Mārtiņš atguvās, atlaida vaļā pirkstus un iesvieda Brisendenu gultā.

Brisendens labu brīdi kampa gaisu, bet atelsies sāka smieties.

— Jūs padarītu mani par savu mūžīgu parādnieku, ja būtu izkratījis no manis niecīgās dzīvības paliekas, — viņš sacīja.

— Man pēdējā laikā nervi pārāk saspīlēti, — Mārtiņš taisnojās. — Ceru, ka neesmu jums nodarījis pāri. Es tūlīt pagatavošu jaunu groku.

— Ak jūs, jaunais helēni! — Brisendens iesaucās. — Jūs neprotat pienācīgi novērtēt savu ķermeni. Jūs esat ellišķīgi stiprs. Tieši kā jauna pantera! Lauvēns! Bet —ak vai! Pašam vien būs jāsamaksā par savu spēku!

— Kādēļ tā? — Mārtiņš ziņkāri vaicāja, pasniegdams viņam glāzi. — Iedzeriet un nedusmojieties!

— Gluži vienkārši. — Brisendens dzēra groku un smai­dīja. — Sieviešu dēļ. Tās nedos jums miera līdz mūža galam, tāpat kā visu laiku nav devušas miera. Es taču neesmu nekāds vakarējais, ka nošautu greizi. Žņaugt mani nav nekāda labuma. Es tik un tā pateikšu visu līdz ga­lam. Saprotu, ka tā ir jūsu pirmā mīlestība. Taču skais­tuma vārdā nākamo reizi esiet izvēlīgāks. Kāda velna pēc jums vajadzīgas tās buržuāziskās jumpravas? Ko jūs ar tām pinaties? Atrodiet sev īstu sievieti, kaislu, dedzīgu, tādu, kas smejas par visādām dzīves likstām un rotaļā­jas gan ar mīlestību, gan nāvi. Pasaulē ir tādas sievie­tes, un viņas, ticiet man, iemīlēs jūs tikpat labprāt kā jebkura gļēva un maziska radība, kas uzaugusi buržuā­ziskos apstākļos.

— Gļēva un maziska? — Mārtiņš aizskarts iesaucās.

— Jā, tieši tā, gļēva un maziska! Viņa jums vāvuļos par morāli un tikumību, bet baidīsies no īstas dzīves. Viņa mīlēs jūs, Mārtiņ, bet pēc sava prāta, turklāt savu nožē­lojamo morāli mīlēs vēl vairāk. Jūs alkstat lielas, atde- vīgas mīlestības, jums vajadzīga brīva dvēsele, spilgts taurenis, nevis pelēka kode. Starp citu, jums arī tā spil­gtums galu galā apniks, ja, sev par nelaimi, vēl ilgi dzī­vosiet. Bet jūs nedzīvosiet ilgi! Jūs taču neatgriezīsieties uz saviem kuģiem, nedosieties jūrā! Jūs klimtīsiet pa šīm pūstošajām pilsētām, kamēr pats sapūsiet!