DŽEKS LONDONS - MĀRTIŅŠ ĪDENS

— Jā, tas vienmēr mulsināja manus skolotājus — tēvu Džozefu un brāli Datonu, — Brisendens atbildēja. — Tur gan nav nekā pārdabiska. Laimīga likteņa untuma dēļ es nokļuvu kādā katoļu koledžā. Bet kur jūs guvāt izglī­tību?

Stastīdams par sevi, Mārtiņš vērīgi pētīja Brisendena ārieni — garenās sejas smalkos, aristokrātiskos vaibstus, slīpos plecus, blakus uz krēsla uzmesto mēteli, kam ka­batas bija bāztin piebāztas grāmatām. Brisendena seja un slaidās, šaurās plaukstas, Mārtiņam par brīnumu, bija tumši iedegušas. Diezin vai Brisendens daudz uzturējās laukā. Kur viņš tā iededzis? Sis iedegums likās nevese­līgs, tas nedeva Mārtiņam miera, un viņš visu laiku par to domāja, pētīdams Brisendena seju — šauru, kalsnu seju izciļņiem vaigu kauliem un plānu, smalki veidotu ērgļa degunu, kādu Mārtiņš vēl nekad nebija redzējis. Acu veidojumā nebija nekā ievērojama. Tās bija brūn­ganas, nedz pārāk lielas, nedz pārāk mazas; taču šais acīs dega dīvaina uguns, un to izteiksme bija divējāda, savādi pretrunīga. Dzēļas un nepielūdzamas — tās reizē modināja arī žēlumu. Mārtiņam nezin kāpēc bija neizsa­kāmi žēl Brisendena, un drīz viņš dabūja zināt, kas radīja šo izjūtu.

— Es esmu diloņslims, — Brisendens nevērīgi izmeta, kad bija pastāstījis par nesenējo uzturēšanos Arizonā.

— Es tur nodzīvoju kādus divus gadus klimatiskās dzied­niecības kursa dēļ.

— Vai jums nav bail tagad atgriezties šajā klimatā?

— Bail?

Viņš tikai atkartoja Martina teikto vardu, taču Martins uzreiz saprata, ka Brisendens ne no kā pasaulē nebaidās. Brisendena acis piemiedzās, nāsis papletās, un Mārtiņam gandrīz aizrāvās elpa, redzot šai sejā iegulstam ērgļa izteiksmi — lepnu, apņēmīgu un izaicinošu. «Lieliski!» Mārtiņš nodomāja, un sirds viņam sajūsmā sāka strauji pukstēt. Tad viņš skaļi noskandēja:

Nežēlīgā liktens šaustīts, Es mirkstu asinīs, bet galvu neliecu.

— Jums laikam patīk Henlijs? — Brisendens jautāja, un viņa acu izteiksme tūlīt kļuva maiga un glāsmaina.

— Nu, protams, vai gan jums varētu nepatikt Henlijs! Ak, Henlijs! Drosmīgs gars! Viņš paceļas pāri mūsdienu žurnālu sikšņotajiem kā gladiators starp einukiem.

— Bet jums laikam nepatīk žurnāli? — Mārtiņš piesar­dzīgi iejautājās.

— Bet vai jums patīk? — Brisendens tik nikni uzbļāva, ka Martins pat notrīsēja.

— Es… es rakstu vai, pareizāk, mēģinu rakstīt žur­nāliem, — Mārtiņš izstomīja.

— Nu, tas nav tik traki, — jau daudz miermīlīgāk sa­cīja Brisendens. — Jūs mēģināt rakstīt, bet jums nevei­cas. Es novērtēju un cienu jūsu neveiksmes. Varu iedomā­ties, ko jūs rakstāt. Man pat nav jālasa jūsu sacerējumi. Tajos ir viens trūkums, kas jums aizver visas durvis. Tiem ir dziļš saturs, un to žurnāli nepieprasa. Žurnāliem vaja­dzīgi visādi draņķi un mēsli, un tos tie saņem atliku likām — tikai ne no jums, protams.

— Es ari nevairos no amatnieciskā darba, — Mārtiņš iebilda.

— Gluži otrādi… — Brisendens mirkli apklusa un nekaunīgi aplūkoja visas Mārtiņa nabadzības pazīmes — nonēsāto kaklasaiti, spīdošās piedurknes, nospūrušās, ieplīsušās aproces, un ilgi vēroja Mārtiņa iekritušos vai­gus. — Gluži otrādi, amatnieciskais darbs vairās no jums un tik neatlaidīgi, ka jūs nekā nepanāksiet šai nozarē. Paklau, mīļais, jūs droši vien apvainosieties, ja es jūs uzaicināšu paēst.

Mārtiņš negribot pietvīka, un Brisendens sāka uzvaroši smieties.

— Paēdis cilvēks jau neapvainotos par šādu priekš­likumu, — viņš secināja.

— Jūs esat īsts velns! — Mārtiņš noskaities iesaucās.

— Es jums vēl neko neesmu piedāvājis!

— Pamēģiniet tikai!

— Ak tā! Tādā gadījumā es jūs uzaicinu paēst kopā ar mani vakariņas.

Brisendens, to teikdams, piecēlās, it kā nolēmis tūlīt pat iet uz restorānu.

Mārtiņš sažņaudza dūres, deniņos sāka pulsēt asinis.

— Bosko! Viņš tās ēd dzīvas! Ēd dzīvas! — iesaucās Brisendens, atdarinādams šejienes slavenā čūsku rijēja antrepenieri.

— Es jūs tiešām varētu apēst dzīvu, — sacīja Mārtiņš, savukārt nekaunīgi aplūkodams dilonīgo, izģindušo Bri- sendenu.

— Tikai es neesmu tā vērts.

— Nevis jūs, bet šis incidents nav tā vērts, — Mārtiņš noteica un tūlīt sāka no visas sirds skaļi smieties. — At­zīstos, Brisenden, jūs man piešuvāt bārdu. Tas, ka esmu izsalcis un jūs to ievērojāt, ir gluži dabiska parādība un man nav nekas apkaunojošs. Redzat, es nicinu šīs sīkās konvencionalitātes un aizspriedumus, bet, līdzko jūs pa­teicāt visvienkāršāko patiesību, skaidri un gaiši nosaucāt lietas īstajos vārdos, es uzreiz pārvērtos par šo pašu sīko aizspriedumu vergu.

— Jā, jūs apvainojāties, — Brisendens apstiprināja.

— Atzīstos, pirms brīža tiešām apvainojos. Ir aizsprie­dumi, kas iesīkstējuši kopš bērnības. Lai gan daudz esmu paspējis iemācīties, tomēr šad tad aizsvilstos. Katram jau ir sava uts kažokā.

— Vai tagad šī uts ir nokauta?

— Beigta un pagalam!

— Noteikti?

— Noteikti.

— Nu, tad ejam kaut ko iekost!

— Ejam!

Mārtiņš grasījās samaksat par viskiju un izvilka savus pēdējos divus dolārus, taču Brisendens neļāva viesmīlim tos nemt un samaksāja pats.

Bāzdams naudu atpakaļ kabatā, Mārtiņš nepatikā sa­viebās, bet tūlīt nomierinājās, juzdams, ka Brisendens viegli un draudzīgi uzliek viņam roku uz pleca.

Nākamajā dienā Marijai iznāca uztraukties: pie Mārtiņa atkal ieradās neparasts viesis. Taču šoreiz viņa pavisam nezaudēja galvu un pat ieveda Brisendenu pagaidīt vies­istabā.

— Ceru, ka jūs neļaunosieties par manu ielaušanos, — Brisendens teica.

— Nē, es ļoti priecājos! — Mārtiņš iesaucās, stingri paspiezdams viņa roku, un, piedāvājis viesim vienīgo krēslu, pats apsēdās uz gultas. — Kā jūs dabūjāt zināt, kur dzīvoju?

— Piezvanīju Morzēm. Mis Morze pati bija pie telefona un pateica jūsu adresi. Un tagad esmu klāt. — Brisen­dens izņēma no kabatas nelielu sējumiņu. — Te jums būs kāda dzejnieka krājumiņš. Ņemiet un lasiet! Ko man vairs gramatas! — viņš iesaucās, kad Mārtiņš mēģināja iebilst.

— Man šorīt atkal naca asinis pa muti. Vai jums ir vis­kijs? Nu, protams, nav! Pagaidiet mirkli!

Viņš ātri piecēlās un izgāja. Mārtiņš skatījās, kā viņš aiziet, un sajuta sirdī sāpīgu dūrienu, ieraudzījis, cik s'a- gumuši par iekritušajam krūtīm viņa pleci, kas reiz droši vien bijuši plati un spēcīgi. Sameklējis divas glāzes, Mār­tiņš sāka lasīt atnesto grāmatu. Tas bija Henrija Vogana Marlova jaunākais dzejoļu krājums.

— Skotu viskija nav, — Brisendens atgriezies paziņoja.

— Tas blēdis tirgojas tikai ar amerikāņu viskiju. Te ir vesels kvarts.

— Tūlīt aizsūtīšu kādu bērneli pēc citroniem, un mēs izbrūvēsim groku, — Mārtiņš ieteica. — Interesanti, cik Marlovs saņēmis par šādu grāmatu, — viņš turpināja, pacilādams sējumiņu.

— Kādus piecdesmit dolārus, — Brisendens atbildēja,

— tas ir, ja laimējies atrast izdevēju, kas gribējis riskēt.

— Tātad no dzejošanas nevar pārtikt?

Mārtiņa balss un seja pauda dziļu vilšanos.

— Protams, ne. Kurš muļķis tā doma? Turpretī no sik- šņošanas gan var pārtikt. Tādi kā Brjūss, Virdžīnija Springa vai Sidžviks. Tie taisa smukus pantiņus. Bet īsti dzejnieki… Vai jūs zināt, kā dzīvo Marlovs? Strādā par skolotāju kādā Pensilvānijas zēnu skola, un no visam elles filiālēm zemes virsū tā neapšaubāmi ir visellišķīgākā. Es nemainītos ar viņu, pat ja viņš piedāvātu man par to ve­selus piecdesmit mūža gadus. Tomēr viņa darbi mirdz starp visiem mūsdienu rīmējumiem ka rubīni starp stikla gabaliem. Bet ko par viņu raksta kritiķi! Kaut velns pa­rāvis tos stulbos pigmejus!