DŽEKS LONDONS - MĀRTIŅŠ ĪDENS

Viņi sāka šķiest uzslavas ar vēl lielāku dedzību. Mis­ters Fords atkal ņēmās stāstīt, kā pirmoreiz izlasījis «Zvanu skaņas», un misters Ends pavēstīja, ka viņa brāļameita jūsmot jūsmojot par šo stāstu, turklāt šī brā­ļameita neesot nekāda nesapraša, bet skolotāja Alamedā.

— Es jums pateikšu, kāpēc esmu ieradies, — Mārtiņš beidzot ierunājās. — Esmu ieradies, lai saņemtu savu naudu. Jums bija jāsamaksā man pieci dolāri pēc šā stāsta iespiešanas, kurš jums visiem tik ļoti patīk.

Misters Fords, kura seja pauda pilnīgu gatavību tūlīt samaksāt, jau aptaustīja kabatas, bet tad, pagriezies pret misteru Endu, pēkšņi paziņoja, ka aizmirsis naudu maja. Misters Ends pārmetoši paskatījās uz šefu, un 110 tā, ka viņš neviļus ar roku it kā aizsargātu kabatu, Mārtiņš saprata, ka viņam ir nauda.

— Tiešām ļoti žēl, bet es nupat norēķinājos ar iespie­dēju, tur izgāja visa nauda, kas man bija klāt. Tā, pro­tams, ir neapdomība, ka paņēmu līdzi tik maz naudas, bet jūs saprotiet — maksāšanas termiņš vēl nav pienācis, bet iespiedējs piepeši ieradās un lūdza izrādīt pretimnāk­šanu un izsniegt avansu.

Abi uzmeta gaidpilnu mirkli misteram Vaitam, bet šis džentlmenis tikai iesmējās un paraustīja plecus. Vina sirdsapziņa noteikti ir tīra. Viņš bija sācis strādāt Trans­continental Monthlij, lai apgūtu žurnālistiku, bet apgūt bija apguvis galvenokart finansu politiku. Transcontinen­tal Monthlij jau četrus mēnešus nemaksāja viņam algu, un viņš bija paspējis uzzināt, ka svarīgāk ir apmierināt tipogrāfiju nekā norēķināties ar redaktora palīgu.

— Cik nejēdzīgi iznācis, — misters Ends mundri at­sāka. — Jūs, mister Iden, mūs gluži negaidot pārsteidzāt. Bet tā ir tikai aizmāršība, ticiet man. Zināt, ko mēs izda­rīsim? Mēs nosūtīsim jums čeku rīt no rīta. Mister End, vai jums ir pierakstīta mistera Idena adrese?

Jā, protams, mistera Idena adrese bija pierakstīta, un čeks tiks nosūtīts rīt no paša rīta. Mārtiņš nekā daudz nesaprata no finansu un banku lietām, bet tūlīt no­sprieda — ja viņi taisās dot čeku rīt, tad tikpat labi to var izdarīt šodien.

— Tātad norunāts, mister Iden, rīt no rīta izsūtīsim jums čeku, — misters Fords teica.

— Nauda man vajadzīga šodien, nevis rīt, — Mārtiņš neatlaidās.

— Cik nelaimīga sagadīšanās! Ja jūs būtu ieradies kādu citu dienu… — misters Fords laipni iesāka, bet misters Ends, kas acīmredzot bija apveltīts ar daudz straujāku temperamentu, viņu pēkšņi pārtrauca.

— Misters Fords jau jums paskaidroja, kādi ir ap­stākļi, — viņš skarbi teica. — Un es arī. Ceku jums rīt nosūtīs.

— Es arī jums paskaidroju, ka nauda man vajadzīga šodien, — Mārtiņš atcirta.

Viņš juta, ka pulss sāk sist ātrāk no šā asā toņa, tur­klāt pēc dažām pārvaldnieka kustībām Mārtiņš noprata, ka Transcontinental Monthlij kase neapšaubāmi atrodas šā džentlmeņa kabatā.

— Tā ir tik nelaimīga … — misters Fords atsāka.

Taču misters Ends nepacietīgi pagriezās apkārt, acīm­redzot grasīdamies atstāt istabu. Tai pašā mirklī Mārtiņš metās viņam klāt un sagrāba viņu aiz kakla tā, ka snieg­baltā bārda visā savā godībā pacēlās pret griestiem četr­desmit piecu grādu leņķī. Misters Vaits un misters Fords ar šausmām skatījās, kā Mārtiņš purina viņu pārvaldnieku kā Astrahaņas paklāju.

— Maksā ragā, tu godājamais jauno talantu izmanto­tāji — Mārtiņš kliedza. — Maksā ragā, vai es no tevis visas iekšas izkratīšu! — Tad, vērsdamies pie pārbiedēta­jiem skatītājiem, piebilda: — Stāviet malā! Citādi miltos samalšu!

Misters Ends slāpa nost, tāpēc Mārtiņam vajadzēja mazliet palaist vaļā pirkstus, lai viņš spētu izrādīt piekri­šanu pavēlei «maksā ragā». Taču pēc vairākkārtējiem meklējumiem bikškabatā pārvaldnieks beidzot izvilka čet­rus dolārus un piecpadsmit centus.

— Apgrieziet otrādi kabatul — Mārtiņš pavēlēja.

Izkrita vēl desmit centu. Drošības labad Mārtiņš divreiz

pārskaitīja guvumu.

— Tagad jūsu kārta! — viņš uzkliedza misteram For­dam. — Man vēl pienākas septiņdesmit pieci centi!

Misters Fords bez liekas vilcināšanās pārmeklēja kaba­tas, bet salasīja tikai sešdesmit centu.

— Meklējiet pamatīgāk! — Mārtiņš draudīgi sacīja, pievākdams sīknaudu. — Kas jums tur sabāzts svārk- kabatās?

Misters Fords padevīgi apgrieza uz āru abas kabatas. No vienas izkrita kartona gabaliņš. Misters Fords pie­cēla to un gribēja bāzt atpakaļ kabatā, bet Mārtiņš uz­sauca:

— Kas tas ir? Ā, prāmja biļete? Dodiet šurp! Tā maksā desmit centu. Tātad, ieskaitot biļeti, man tagad ir četri dolāri deviņdesmit pieci centi. Vēl vajadzīgi pieci centi!

Viņš tik neganti paskatījās uz misteru Vaitu, ka šis trauslais džentlmenis acumirklī izvilka no kabatas niķeļa monētu.

— Pateicos jums, — Mārtiņš teica, vērsdamies pie vi­siem trim. — Visu labu!

— Laupītājs! — misters Ends nošņāca.

— Blēdis! — Mārtiņš atbildēja, aizcirzdams durvis.

Mārtiņš bija uzvaras apskurbināts, tik apskurbināts, ka,

atcerējies piecpadsmit dolāru, kas jāsaņem no Hornet par «Feju un pērli», nolēma uz karstām pēdām iekasēt arī šo parādu. Taču Hornet redakcijā sēdēja gludi skūti, spēcīgi jauni cilvēki, īsti jūras laupītāji, kas raduši aptīrīt visu un visus, pat cits citu. Mārtiņš gan paspēja salauzt kādu mēbeli, taču beigu beigās redaktors (studenta gados plucis laurus atlētikā), nākot talkā pārvaldniekam, sludinājumu vākšanas aģentam un šveicaram, izgrūda Mārtiņu ārā pa durvīm un palīdzēja viņam ļoti ātri tikt lejā pa kāpnēm.

— Pienāciet atkal, mister Iden, vienmēr būs prieks jūs redzēt! — viņi smiedamies uzsauca no augšas.

Mārtiņš, sliedamies kājās, skābi smaidīja.

— Fū! — viņš nomurmināja. — Gods kam gods, zēni, jūs vismaz esat īsti cīkstoņi, nevis tikai tādi gnīdīzeri kā tie no Transcontinental Monthly!

Atkal nodārdēja smiekli.

— Jāatzīst, mister īden, — sacīja Hornet redaktors, — ka jūs, būdams dzejnieks, tīri labi protat sevi aizstāvēt. Kur jūs iemācījāties savu «taisno krustu», ja drīkstu jautāt?

— Turpat, kur jūs savu dubultnelsonu, — Mārtiņš at­cirta. — Lai vai kā, bet zila acs jums tiks!

— Ceru, ka arī jūs nevarēsiet pastaipīt kaklu, — redak­tors vēlīgi sacīja. — Bet kā būtu, ja mēs kopā uz to iedzertu? Protams, ne jau uz stīvo kaklu, bet uz šo mūsu iepazīšanos.

— Kas zaudējis, tam jāpiekrīt, — Mārtiņš atbildēja.

Un visi kopā, laupītāji un aplaupītais, izdzēra pudeli,

draudzīgi atzīdami, ka cīņā uzvar stiprākais, tāpēc piec­padsmit dolāru par «Feju un pērli» pēc šim tiesībām pie­nākas Hornet redakcijai.

Arturs palika pie vārtiņiem, kamēr Rūta ātri uzskrēja pa Marijas lieveņa kāpnītēm. Viņa izdzirdēja rakstāmma­šīnas ašo klaboņu un, iegājusi iekšā, ieraudzīja Mārtiņu pārrakstām manuskripta pēdējo lappusi. Rūta bija īpaši atnākusi uzzināt, vai Mārtiņš ieradīsies uz pusdienām Pateicības dienā, bet Mārtiņš, savu domu pārņemts, ne­ļāva viņai ne muti pavērt.

— Ļauj man nolasīt tev šo! — viņš iesaucās, izņem­dams no mašīnas lapu un atlikdams sāņus kopiju. — Tas ir mans pēdējais stāsts, bet tik atšķirīgs no visiem citiem, ka es mazliet par to baidos. Tomēr esmu pārliecināts, ka tas ir lielisks. Novērtē pati! Tas ir stāsts par Havaju. Es to nosaucu par «Viki-Viki».