DŽEKS LONDONS - MĀRTIŅŠ ĪDENS

Brisendens sāka ņirdzīgi smieties.

— Vai visā kristīgajā pasaulē ir kaut viens žurnāls, kas iedrošinātos publicēt šādu darbu? Jūs jau pats to labi zināt.

— Nē, nezinu. Esmu pārliecināts, ka visā kristīgajā pasaulē nav neviena žurnāla, kas to ķertin neķertu. Tādi sacerējumi rodas pa simt gadiem reizi. Tā nav šodienas poēma. Tā ir gadsimta poēma.

— Es gribētu jūs turēt pie vārda.

— Netēlojiet ciniķi! — Mārtiņš aizrādīja. — Žurnālu redaktori nemaz nav tik lieli muļķi. To es zinu. Vai gribat derēt, ka «Efemeru» pieņems, ja arī ne pirmo, tad otro reizi piedāvājot?

— Ir viens apstāklis, kas liedz man piekrist jūsu priekš­likumam, — Brisendens teica un, mirkli klusējis, piebilda: — Tas ir liels darbs, lielākais no visiem, ko jebkad esmu uzrakstījis. To es zinu. Tā ir mana gulbja dziesma. Es bezgala lepojos ar šo poēmu. Es to dievinu. Tā man patīk labāk nekā viskijs. Tas ir tas pilnīgais gara ražojums, par kādu sapņoju kopš agras jaunības, kad cilvēks vēl tiecas pēc skaidriem ideāliem un tic skaistām ilūzijām. Un tagad esmu sasniedzis savu ideālu, sasniedzis, jau stā­vēdams kapa malā. Vai tiešām man jāatdod tas sabradāt cūkām? Nē, es negribu derēt! Tas ir mans! Es esmu to radījis un dalos tajā tikai ar jums!

— Bet padomājiet ari par pārējo pasauli! — Mārtiņš iebilda. — Skaistuma mērķis taču ir iepriecināt un sagādāt baudu!

— Lai tas iepriecina mani un sagādā baudu man!

— Neesiet tāds egoists!

— Neesmu nekāds egoists!

Brisendens saltā, ļaunā priekā iesmējās, it kā jau iepriekš tīksminādamies ap to, ko grasījās teikt.

— Esmu tāds pats altruists kā izsalkusi cūka.

Mārtiņš veltīgi pūlējās pierunāt draugu grozīt lēmumu.

Viņš ņēmās iegalvot Brisendenam, ka viņa naids pret žurnāliem ir aplams un fanātisks, ka viņa rīcība ir tūk­stoškārt vairāk nosodāma nekā Herostrata noziegums, kurš nodedzināja Efesas Diānas templi. Klausoties šai pārmetumu gāzmā, Brisendens māja ar galvu un mierīgi sūca groku, atzīdams, ka sarunu biedram visur ir pilnīga taisnība, tikai attiecībā uz žurnāliem ne. Viņa naids pret redaktoriem bija bezgalīgs, un viņš lādēja redaktorus daudz niknāk nekā Mārtiņš.

— Es lūgšu jums pārrakstīt poēmu, — viņš sacīja. — Jūs to izdarīsiet tūkstošreiz labāk par jebkuru mašīn­rakstītāju. Un tagad gribu dot jums vienu labu padomu.— Brisendens izvilka no kabatas biezu manuskriptu. — Te ir jūsu «Saules kauns». Es to izlasīju ne tikai vienu, bet veselas trīs reizes! Tas ir lielākais cildinājums, ko varu jums parādīt. Pēc tā, kā jūs saslavējāt «Efemeru», man, protams, jāklusē. Bet šo es jums gribu pateikt: ja publi­cēs «Saules kaunu», tas sacels milzīgu troksni. Sāksies neganta polemika, un tā jums būs vērtīgāka nekā jebkura reklāma.

Mārtiņš sāka smieties.

— Varbūt jūs man vēl ieteiksiet aizsūtīt šo rakstu kā­dam žurnālam?

— Nē, nekādā ziņā ne, ja vēlaties, lai to iespiež. Pie­dāvājiet to kādai no lielajām izdevniecībām. Varbūt to izlasīs kāds neprātīgs vai pamatīgi piedzēries recenzents un dos labvēlīgu atsauksmi. Jā, ir redzams, ka jūs esat lasījis grāmatas! Tās visas ir pārstrādātas Mārtiņa Idena smadzenēs un ieplūdinātas «Saules kaunā». Mārtiņš Idens reiz būs ļoti slavens, un krietnu daļu no šās slavas būs sagādājis šis darbs. Meklējiet izdevēju un — jo ātrāk, jo labāk!

Tovakar Brisendens ilgi nosēdēja pie Mārtiņa; jau bija vēls, kad Mārtiņš viņu pavadīja līdz tramvaja pieturai. Kāpdams vagonā, Brisendens pēkšņi pagriezās un iespieda draugam saujā saburzītu papīrīti.

— Ņemiet to, — viņš sacīja, — man šodien veicās rik­šošanas sacīkstēs!

Nošķinda zvans, un tramvajs sāka braukt, atstājot Mār­tiņu galīgi apskurbušu, ar saņurcīto papīrīti rokā. Atgrie­zies sava istabiņā, viņš attina papīrīti — tā bija simtdo- lāru banknote.

Mārtiņš izmantoja to bez jebkādas kautrēšanās. Viņš zināja — draugam ir daudz naudas, turklāt bija pārlie­cināts, ka visai drīz varēs to atdot. Otrā rītā viņš nolī­dzināja visus parādus, samaksāja Marijai īri trīs mēne­šus uz priekšu un izpirka no lombarda visas savas man­tas. Viņš nopirka Marionai kāzu balvu, Rūtai un Ģertrū­dei Ziemsvētku dāvanas. Piedevām viņš vēl aizveda Silvu baru uz Oklendu un, izpildīdams savu solījumu, lai gan tikai pēc gada, iegādāja apavus gan Marijai, gan visām viņas atvasēm. Bez tam viņš iepriecināja bērnus ar tau­rēm, lellēm, dažādām rotaļlietām, saldumiem un riekstiem, tā ka mazās rociņas tik tikko varēja visus saiņus saturēt.

Sās dīvainās procesijas priekšgalā blakus Marijai iegājis konditorejā, lai nopirktu konfektes, Mārtiņš tur nejauši sastapa Rūtu un viņas māti. Misis Morze jutās ārkārtīgi sašutusi. Pat Rūta bija uztraukusies, jo piešķīra lielu nozīmi ārišķībām, un viņai nebija visai patīkami re­dzēt savu iemīļoto kopā ar šo skrandaino portugāļu varzu, šāds lepnuma un pašcieņas trūkums Rūtu aizskāra. Vēl ļaunāk, šis incidents Rūtai lieku reizi pierādīja, ka Mār­tiņš nespēj pacelties pāri savai videi. Šis fakts pats par sevi jau bija nepatīkams, un bezkaunīgi dižoties ar to visas pasaules priekšā, viņas pasaules priekšā nebūt ne­pieklājās. Lai arī Rūtas un Mārtiņa saderināšanās līdz šim tika turēta slepenībā, tomēr abu tuvās attiecības ne­vienam vairs nebija nekāds noslēpums, un konditorejā, kā par spīti, bija daudzi paziņas, kas ar ziņkāri slepus vēroja mis Morzes iecerētā pavadonību. Rūta nespēja pacelties pāri ļaužu aizspriedumiem, un Mārtiņa brīvā rīcība viņai bija pilnīgi nesaprotama. Viņas viegli ievainojamā daba šo atgadījumu uztvēra kā apkaunojošu. Mārtiņš, todien ieradies pie Morzēm, atrada Rūtu tik satrauktu, ka neuz­drīkstējās pat izņemt no kabatas dāvanu, un nolēma to iedot izdevīgākā brīdī. Viņš pirmo reizi ieraudzīja Rūtu vienās asarās — dusmu un aizvainojuma asarās, un šis skats viņu tā satrieca, ka viņš klusībā nosauca sevi par rupju dzīvnieku, kaut gan vainu skaidri neapzinājās. Mārtiņam ne prātā neienāca kaunēties no savas kartas ļaudīm, un viņš nespēja aptvert, ka nodarījis Rūtai pāres­tību, iedams pirkt Marijas Silvas bērniem Ziemsvetku dāvanas. Taču, noklausījies Rūtas paskaidrojumus, viņš saprata arī viņas viedokli un uztvēra to visu ka sievišķī­gas vājības izpausmi, no kuras acīmredzot nav brīva pat vislabākā no sievietēm.

— Iesim, es jums parādīšu «īstus cilvēkus», — kādā janvara vakarā Mārtiņam teica Brisendens.

Viņi bija pusdienojuši Sanfrancisko un tagad gaidīja prāmi, lai brauktu uz Oklendu, kad Brisendenu pēkšņi pārņēma iegriba parādīt Mārtiņam «īstus cilvēkus». Viņš pagriezās atpakaļ un gāja gar krastmalu, gluži kā izstī­dzējusi ēna slīdēdams savā plīvojošajā mētelī; Mārtiņš ar pūlēm tika viņam līdzi. Pa ceļam Brisendens nopirka divas pudeles veca portvīna un, turēdams tās rokā, ielēca tramvajā, kas brauca pa Mišenstrītu; to pašu darīja arī Mārtiņš, apkrāvies ar vairākām pudelēm viskija. «Nez ko teiktu Rūta, ja mani tagad redzētu,» Mārtiņam iešāvās prātā, bet tikai mirkli, jo visas viņa domas nodarbināja jautājums, kas ir šie «īstie cilvēki».

— Varbūt šovakar tur neviena nebūs, — Brisendens teica, kad viņi bija izkāpuši no tramvaja un ieniruši strād­nieku kvartāla tumšā ieliņā Mākitstrīta dienvidu pusē. — Tad jums neizdosies redzēt to, ko tik ilgi meklējāt.