DŽEKS LONDONS - MĀRTIŅŠ ĪDENS

Atnāca vēl daži cilvēki, un, kad istabā gaiss jau bija tik biezs no tabakas dūmiem, ka varēja vai cirvi pakārt, Brisendens nolēma dot kaujas signālu.

— Te jums ir jauns materiāls, ko apstrādāt, Kreis, — viņš sacīja. — Zaļoksnējs puisis sārtiem vaigiem — piens un asinis, Herberta Spensera dievinātājs. Pamēģiniet iz­taisīt no viņa hekelistu!

Kreiss pēkšņi saspringa, gluži kā elektriskās strāvas sists, bet Nortons līdzjūtīgi pavērās Mārtiņā un pasmai­dīja, it kā apsolīdams aizstāvību.

Kreiss tūlīt bruka virsū Mārtiņam, taču Nortons pama­zām sāka iemest pa vārdam, līdz beidzot saruna izvērtās par īstu divcīņu starp Nortonu un Kreisu. Mārtiņš klau­sījās un neticēja savām ausīm. Viņam likās gluži neiespē­jami, ka viņš to visu tiešām dzird, turklāt kur — strād­nieku kvartālā, Mākitstrīta dienvidu pusē. Sais cilvēkos it kā bija atdzīvojušās visas grāmatas, ko viņš lasījis. Viņi runāja ar degsmi un aizrautību, domu darbība uzbudināja viņus tāpat, kā citus uzbudina dusmas vai reibinoši dzē­rieni. Tā nebija iespiesto vārdu sausa filozofija, ko radī­juši kaut kādi mītiski pusdievi, līdzīgi Kantam un Spen- seram. Tā bija šo strīdnieku dzīva filozofija, kas iegājusi viņu asinīs un tagad verd un mutuļo viņu sarunā. Lāgiem šai sarunā iejaucās arī pārējie — un visi ar saspringtu uzmanību sekoja vārdu cīņai, nemitīgi smēķēdami papi­rosus.

Mārtiņu nekad nebija iejūsminājis ideālisms, taču Nor- tona izklāstā tas viņam likās īsts atklājums. Kreiss un Hamiltons uzskatīja, ka ideālismam nav nekāda loģiska pamatojuma, viņi smējās par Nortonu, saukdami viņu par metafiziķi, bet Nortons savukārt dēvēja par metafiziķiem viņus. «Fenomeni» un «nūmeni» vienā laidā šaudījās gaisā. Kreiss un Hamiltons apvainoja Nortonu mēģinā­jumā izskaidrot apziņu, izejot no pašas apziņas. Nortons turpretī pārmeta viņiem žonglēšanu ar vārdiem, to, ka viņi savos spriedumos nonāk līdz teorijai tikai ar vārdiem, ne­vis ar faktiem. Tas viņus satracināja. Viņu galvenais princips taču bija tieši tāds, ka jāsāk ar faktiem un fak­tiem jādod definējums.

Kad Nortons ņēmās citēt Kanta duālismus, Kreiss teica, ka ikviens vecs, lādzīgs vācu filozofs pēc nāves nokļūstot Oksfordā. Kad Nortons atgādināja Hamiltona nosacītības likumu, pretinieki tūlīt paziņoja, ka arī balstās uz šo likumu. Mārtiņš sēdēja, ceļgalus aptvēris, un klausījās, sajūsmā trīcēdams. Tomēr Nortons nebija īsts Spensera piekritējs, tāpēc strīda iekarsībā bieži vērsās pie Mārtiņa, polemizēdams ar viņu tāpat kā ar pārējiem.

— Jūs zināt, ka Berklijam vēl neviens nav atbildējis,— viņš sacīja, griezdamies tieši pie Mārtiņa. — Herberts Spensers nonāca tuvāk par citiem, tomēr arī nedeva galīgu atbildi. Pat visdrosmīgākie viņa sekotāji neies tālāk. Es lasīju Seliba rakstu par Spenseru, un arī viņš apgalvo, ka Spenseram «gandrīz» izdevies atbildēt Berklijam.

— Vai tu atceries, ko sacīja Jūms? — iesaucās Hamil­tons.

Nortons palocīja galvu, bet Hamiltons uzskatīja par vajadzīgu paskaidrot pārējiem:

— Jūms teica, ka Berklija argumenti neprasot nekādu atbildi un esot pilnīgi nepārliecinoši.

— Pēc Jūma prāta, nepārliecinoši, — Nortons atcirta. — Un Jūma prāts bija tāpat konstruēts kā tavs, tikai viena starpība: viņš bija pietiekami gudrs un atzina, ka nevar atbildēt Berklijam.

Nortons bija ļoti straujš un aizsvilīgs, kaut gan nekad nezaudēja savaldību, turpretī Kreiss un Hamiltons atgā­dināja aukstasinīgus mežoņus, kas lēnām un mierīgi meklē pretinieka vārīgākās vietas, lai tur trāpītu. Pret nakti Nortons, ko bija saniknojuši nemitīgie pārmetumi, ka viņš ir metafiziķis, pieķēries abām rokām pie krēsla, lai nepielēktu kājās, nolēma dot izšķirošo triecienu preti­niekiem, — meitenīgā seja bija koši piesārtusi, un pelēkās acis mirdzēja.

— Nu labi, hekelisti! — viņš iesaucās. — Varbūt es spriežu kā pūšļotājs, bet man gribētos zināt, kā spriežat jūs! Jums taču nav nekādas bāzes, lai gan jūs plātāties ar savām pozitīvistiskajām zināšanām. Jūs esat tumsonīgi dogmatiķi! Jau sen pirms materiālistiskā monisma skolas rašanās visa augsne bija tā izrakņāta, ka nekādus pama­tus vairs nevarēja likt. Loks — lūk, kurš to izdarīja, Džons Loks! Pirms divsimt gadiem, pat vairāk, viņš savos «Eks­perimentos ar cilvēka saprātu» jau pierādījis jēdziena, «iedzimta ideja» aplamību. Bet jūs ar to vēl noņematies līdz šim. Visu vakaru man nemitīgi pierādāt, ka iedzimtas idejas neeksistē.

Un ko tas liecina? Tas liecina, ka cilvēks nevar izprast to, kas stāv pāri pār realitāti. Kad cilvēks piedzimst, viņa smadzenēs nav nekā. Visas turpmākās zināšanas pamato­jas tikai uz fenomeniem, uz parādībām, kuras uztveram ar savām piecām sajūtām. Nūmenu nebija jūsu smadze­nēs, kad jūs piedzimāt, tātad nekādi nevar tajās iekļūt arī vēlāk…

— Nav tiesa! — viņu pārtrauca Kreiss.

— Ļaujiet man pabeigt! — Nortons uzkliedza. — Jūs spējat saprast tik to spēka un vielas darbību un mijiedar­bību, kas tā vai citādi skar jūsu sajūtas. Redzat, esmu ar mieru pat atzīt, ka matērija pastāv! Lai tā būtu! Bet ta­gad es jūs iznīcināšu ar jūsu pašu argumentiem. Cita ceļa man nav, jo jums abiem diemžēl nav saprotama abstrakta domāšana,

Tātad sakiet — ko jūs zināt par matēriju, pamatojoties uz jūsu pozitīvistiskajām zināšanām? Jūs zināt tikai to, ko uztverat, tas ir, tikai fenomenus. Jums saprotamas tikai matērijas izmaiņas vai, pareizāk sakot, tas, ko jūsu ap­ziņa uztver kā matērijas izmaiņas. Pozitīvā zinātne nodar­bojas vienīgi ar fenomeniem, bet jūs, muļķi, iedomājaties, ka nodarbojaties ar nūmeniem, un uzskatāt sevi par onto- logiem. Jā, pozitīvā zinātne interesējas tikai par parādī­bām. Kāds jau reiz ir teicis, ka zinātne par parādībām nevar pacelties pāri šīm parādībām.

Jūs nevarat atbildēt Berklijam, pat ja protat atspēkot Kantu, tomēr jūs apgalvojat, ka Berklijam nav taisnība, jo jūsu zinātne, noliedzot dieva esību, neapšauba matēri­jas eksistenci. Es pieļauju matērijas eksistenci tikai tādēļ, lai jūs saprastu manu domu gaitu. Esiet pozitīvisti, ja jums tīk, taču ontoloģijai nav vietas pozitīvajās zinātnēs, tāpēc lieciet tai mieru! Spenseram ir taisnība kā agnosti- ķim, bet, ja Spensers…

Taču tuvojās laiks, kad atgāja pēdējais prāmis uz Ok- lendu, un Brisendenam ar Mārtiņu vajadzēja iet projām. Viņi klusām izlavījās laukā, kamēr Nortons vēl arvien ru­nāja, bet Kreiss un Hamiltons gaidīt gaidīja izdevību, lai kluptu viņam virsū kā pāris satracinātu dzinējsuņu.

— Jūs atklājāt man pasaku valstību, — Mārtiņš teica

Brisendenam, kad abi bija uzkāpuši uz prāmja. — Saru­nādamies ar tādiem cilvēkiem, tūlīt jūti, ka ir vērts dzī­vot! Esmu galīgi satraukts. Līdz šim nebiju īsti sapratis, kas ir ideālisms. Tomēr arī tagad nevaru to atzīt. Es zinu, ka vienmēr palikšu reālists, — droši vien tā esmu radīts. Bet man gribētos pastrīdēties ar Kreisu un Hamiltonu un uzdot arī Nortonam divus trīs jautājumus. Manuprāt, pret Spenseru netika celti nopietni iebildumi. Esmu satraukts kā bērns, kas pirmo reizi bijis cirkā. Tagad redzu, ka man vēl daudz jālasa. Jādabū Seliba grāmata. Esmu pārlieci­nāts, ka Spensers ir neatspēkojams. Nākamreiz arī es pie­dalīšos strīdā.

Taču Brisendens, smagi elpodams, snauda, iespiedis zodu šallē un nokāris galvu uz iekritušajām krūtīm, un viss viņa vārgais augums trīcēja līdz ar katru dzenskrūves apgriezienu.