DŽEKS LONDONS - MĀRTIŅŠ ĪDENS

— Ar laiku jūs sapratīsiet savus maldus, — tiesnesis mierinoši sacīja. — Laiks ir labākās zāles šādām bērnu slimībām. (To teikdams, viņš pagriezās pret misteru Morzi.) Es šādos gadījumos nekad nestrīdos. Tas tikai uzkurina pacienta stūrgalvību.

— Pilnīgi pareizi, — svarīgi piekrita misters Morze,

— tomēr reizēm ir lietderīgi brīdināt pacientu par stūr­galvības varbūtējām sekām.

Mārtiņš iesmējās, lai gan ar piespiešanos. Diena bija bijusi tik gara, darbs visu dienu tik saspringts, ka reak­cija lika sevi manīt.

— Jūs, bez šaubām, esat lieliski ārsti, — viņš sacīja,

— bet, ja jūs kaut mazliet interesē arī pacienta domas, tad atļaujiet viņam pateikt, ka esat slikti diagnostiķi. Patiesībā jūs abi slimojat ar slimību, kuru piedēvējat man. Turpretī es esmu pret to pilnīgi neuzņēmīgs. Sociālistiskā filozofija, kas jūs tā uzbudina, mani nekad nav skārusi.

— Veikli, veikli, — tiesnesis nomurmināja. — Lielisks strīda paņēmiens — vērst apvainojumu pret apvainotāju.

— Piedodiet, bet es spriežu pēc jūsu pašu vārdiem! — Martina acis zibsnīja, bet viņš vēl valdījās. — Redzat, cienītais tiesnesi, es esmu klausījies jūsu pirmsvēlēšanu runas. Pateicoties īpašai domāšanas falsifikācījai, — tas ir mans iemīļotais teiciens, lai gan visiem nav sapro­tams, — jūs uzskatāt sevi par konkurences sistēmas un principa «izdzīvo spēcīgākais» piekritējiem, bet tai pašā laikā liekat lietā visus iespējamos līdzekļus, lai spēcīgāko padarītu bezspēcīgu.

— Jaunais cilvēk!…

— Neaizmirstiet, ka esmu dzirdējis jūsu runas! — Mār­tiņš viņu brīdinoši pārtrauca. — Jūsu nostāja jautājumā par tirdznieciskām attiecībām starp štatiem, par dzelzceļa un naftas trestu darbības noregulēšanu, par mežu plān­veidīgu izciršanu un tā joprojām noved pie līdzekļu iero­bežošanas, tas ir, būtībā sakrīt ar sociālistu pozīciju.

— Vai, pēc jūsu domām, nevajag ierobežot varasvīru pārmērīgo patvaļu?

— Par to nav runa. Es tikai gribu jums pierādīt, ka jūs esat slikti diagnostiķi. Es nebūt neesmu inficējies ar sociālisma mikrobu. Gribu pierādīt, ka jūs paši, tieši jūs esat inficējušies ar šo postošo mikrobu. Es pats esmu zvē­rināts sociālisma pretinieks, tāpat arī pretinieks jūsu jauk­tajai demokrātijai, kas patiesībā ir pseidosociālisms, tikai slēpjas aiz tukšu vārdu spēles.

Es esmu reakcionārs, tik pārliecināts reakcionārs, ka jūs, dzīvodami melīgu sabiedrisko attiecību aizsegā, nekad nesapratīsiet manus uzskatus, jo esat pārāk tuvredzīgi, lai kaut ko saskatītu cauri šim aizsegam. Jūs tikai izliekaties ticam spēcīgākā uzvarai, bet es tai patiešām ticu. Tur ir tā starpība. Kad biju drusku jaunāks — tikai pirms da­žiem mēnešiem —, es domāju tāpat kā jūs. Jūsu vārdi uz mani atstāja zināmu iespaidu. Taču tirgoņi un veikalnieki ir gļēvi valdītāji; tie aizņemti tikai ar naudas raušanu, un es atzīstu par labāku atgriezties pie senā aristokrātisma. Šai istabā es esmu vienīgais individuālists. Es nekā ne­gaidu no valdības. Es gaidu vienīgi stipro_ cilvēku, kas ieradīsies seglos un izglābs valsti no neizbēgamā sabru­kuma.

Nīčem ir pilnīga taisnība. Es netērēšu laiku, skaidrojot jums, kas ir Nīče. Bet viņam ir taisnība! Pasaule pieder stiprajiem, kas ir tikpat cildeni, cik spēcīgi un visu mūžu nežļurkstina pa pirkšanas un pārdošanas cūku sili. Pasaule pieder īstajiem aristokrātiem, gaišmatainajiem bestijām, tiem, kas neatzīst nekādu kompromisu un vienmēr saka tikai «jā». Un viņi jūs aprīs — jūs, sociālistus, kas bai­dāties no sociālisma un iedomājaties, ka esat individuā­listi. Jūsu verdziskā zelta vidusceļa morāle jūs neglābs! Nu protams, tas viss jums ir ķīniešu ābece, un es vairs negribu jūs garlaikot. Taču iegaumējiet tikai vienu! Ok- lendā nav ne pusducis individuālistu, bet viens no viņiem ir Mārtiņš Idens!

To pateicis, Mārtiņš pievērsās Rūtai, likdams saprast, ka uzskata strīdu par izbeigtu.

— Šodien esmu ļoti noguris, — viņš pusbalsī sacīja. — Man gribētos mīlēt, nevis spriedelēt.

Viņš nelikās dzirdam mistera Morzes piezīmi, kurš teica:

— Jūs mani nepārliecinājāt. Visi sociālisti ir jezuīti. Tie katrā ziņā izmanto dažādus stiķus un niķus.

— Nekas, gan mēs no jums iztaisīsim krietnu republi­kāni! — sacīja tiesnesis Blounts.

— Cilvēks seglos ieradīsies ātrāk, nekā tas notiks, — Mārtiņš labsirdīgi iebilda un atkal pagriezās pret Rūtu.

Taču misters Morze nebija apmierināts. Viņam nepatika nākamā znota laiskums un nicīgā izturēšanās pret no­teiktu, saprātīgu darbu, Mārtiņa domu veids viņam bija galīgi svešs un daba neizprotama. Tālab misters Morze nolēma pievērst sarunu Herberta Spensera mācībai. Ties­nesis Blounts šo ievirzi atbalstīja, un_ Mārtiņš tūlīt sa- ausījās, līdzko tika pieminēts filozofa vārds, un izdzirdēja, ka tiesnesis pašapzinīgi, tomēr ar cieņu sāk kritizēt Spen­sera idejas.

Misters Morze laiku pa laikam paskatījās uz Mārtiņu, it kā gribētu sacīt: «Klausies nu, manu zēn!»

— īstie vāvuļi, — Mārtiņš nomurmināja, joprojām tēr­zēdams ar Rūtu un Arturu.

Taču dienas gurums un vakarējais strīds ar «īstiem cil­vēkiem» lika sevi manīt, turklāt viņā vēl sprēgāja dusmas par rakstu, ko bija izlasījis tramvajā.

— Kas ir? — Rūta izbijusies pēkšņi iejautājās, redzē­dama, ar kādām pūlēm Mārtiņš cenšas valdīties.

— «Nav cita dieva kā Neizzināmais, un Herberts Spen­sers ir viņa pravietis,» — šai mirklī sacīja tiesnesis Blounts.

Mārtiņš kā dzelts pagriezās pret viņu.

— Nodrāzta asprātība, — viņš noturējies mierīgi sacīja. — Pirmoreiz es to dzirdēju Sitijholla parkā no kāda strādniekā mutes, kuram gan vajadzēja būt gudrākam. Kopš tā laika esmu bieži dzirdējis šos vārdus, un katrreiz man kļūst nelabi no to pliekanības. Kā jums pašam nav kauna par sevi! Sā cēlā un diženā cilvēka vārds jūsu vā­vuļošanā ir tas pats, kas rasas lāses dubļu peļķē. Jūs man esat pretīgs!

Likās, it kā būtu spēji nograndis pērkons. Tiesnesis Blounts stingi blenza tukšumā, it kā viņu kuru katru mir­kli varētu ķert trieka, un pēkšņi bija iestājies kapa klu­sums. Misters Morze slepenībā gavilēja. Viņš redzēja, ka viņa meita ir satriekta. Viņš bija panācis savu — izrai­sījis šā ienīstā cilvēka iedzimtās rupjības izvirdumu.

Rūta lūdzoši spieda zem galda Mārtiņa roku, bet Mār­tiņā jau mutuļot mutuļoja asinis. So cilvēku iedomība un stulbums uzjundīja viņā sašutumu. Galvenais tiesnesis! Un tikai pirms dažiem gadiem viņš gulēja pīšļos pie viņu kājām un skatījās uz šiem cilvēkiem kā uz dieviem!

Tiesnesis Blounts atguvās un pat mēģināja turpināt sa­runu, vērsdamies pie Mārtiņa tik pārspīlēti laipni, ka Mārtiņš tūlīt saprata — tas notiek vienīgi klātesošo dāmu dēļ. Tas vēl vairāk saniknoja Mārtiņu. Vai tiešām pasaulē nemaz nav godīguma?

— Jūs jau nu nevarat ar mani strīdēties par Spen­seru! — viņš iesaucās. — Jūs tikpat maz zināt par Spenseru, cik viņa mīļie tautieši! Bet tā nav jūsu vaina, to es atzīstu. Tur vainojama mūslaiku vispārējā tumso­nība. Ar šās tumsonības paraugu man tikko gadījās iepa­zīties šurpbraucot. Es izlasīju Seliba apcerējumu par Spenseru. Jums arī derētu to izlasīt. Grāmata ir pieejama visiem. Jūs varat to nopirkt jebkurā grāmatnīcā vai pa­ņemt bibliotēkā. Kad būsiet izlasījis tos zaimus, ko Selibs raksta par šo lielo cilvēku, esmu pārliecināts, ka pat jums kļūs neērti. Tas ir tāds pliekanības rekords, ka jūsu plie­kanība galīgi nobāl!