DŽEKS LONDONS - MĀRTIŅŠ ĪDENS

Kāds akadēmisks filozofs, kas nav cienīgs elpot vienu gaisu ar Spenseru, nosaucis viņu par «diletantisku filo­zofu». Varu galvot, ka jūs neesat izlasījis ne desmit lappušu no Spensera rakstiem, bet ir bijuši kritiķi, turklāt daudz inteliģentāki par jums, kas arī nav izlasījuši vairāk nekā jūs, tomēr tiem netrūkst nekaunības publiski norādīt

Spensera piekritējiem uz viņa idejas maldīgumu. Vai spē­jat to apjēgt? Norādīt uz tāda cilvēka idejas maldīgumu, kura varenais ģēnijs aptvēris visas zinātniskās pētniecības nozares; viņš ir psiholoģijas tēvs; viņš izdarījis veselu apvērsumu pedagoģijā, tā ka šodien franču zemnieku bērni iegūst zināšanu pamatus pēc Spensera ieteiktās metodes. Nožēlojamie sīkalīši, kas apgāna viņa piemiņu, tai pašā laikā pelna sev dienišķo maizi un pavalgu, praktiski pie­lietojot viņa idejas. Ja viņu pauros ir kaut mazumiņš domu, tad par to viņiem jāpateicas Spenseram! Ja nebūtu bijis Spensera, viņiem trūktu pat to niecīgo zināšanu, ku­ras viņi iekaluši kā papagaili.

Un kāds kundziņš, līdzīgs Ferbenksam no Oksfordas, kurš ieņem augstāku stāvokli nekā jūs, tiesnesi Blount, iedrošinās teikt, ka nākamās paaudzes Spenseru saukšot drīzāk par dzejnieku un sapņotāju, nevis par domātāju. Ļekst vienā Jekstēšanā kā suņil Viens pasludina, ka «Pirm­sākuma pamatprincipiem» esot zināma literāra vērtība. Citi klaigā, ka Spensers esot prāta amatnieks, nevis ori­ģināls domātājs. Vaukšķošu suņu bars!

Mārtiņš aprāvās nāves klusumā. Visi Rūtas ģimenē uz­skatīja tiesnesi Blountu par spējīgu un panākumiem ba­gātu goda vīru, un Mārtiņa uzbrukums viņus šausmināja. Pusdienas tika pabeigtas bēru mielasta noskaņā; tiesnesis un misters Morze klusām sarunājās, taču pārējiem valo­das nemaz nevedās. Vēlāk, kad Mārtiņš un Rūta bija palikuši divatā, notika vētraina scēna.

— Tu esi neciešams! — Rūta raudot sacīja.

Taču Mārtiņam dusmas vēl nebija norimušas, un viņš draudīgi murmināja:

— Lopi! Kustoņi!

Kad Rūta apgalvoja, ka Mārtiņš apvainojis tiesnesi, viņš iebilda:

— Kā es viņu apvainoju? Pateikdams taisnību?

— Man vienalga, vai tā ir taisnība vai nav, — Rūta turpināja, — bet pastāv zināmas pieklājības robežas, un tev neviens nav devis tiesības citiem uzbrukt!

— Bet kas ir devis tiesnesim Blountam tiesības uzbrukt taisnībai? — Mārtiņš iesaucās. — Uzbrukt taisnībai ir daudz ļaunāk nekā apvainot kaut kādu nožēlojamu cilvē­ciņu. Bet viņš rīkojās vēl sliktāk! Viņš nomelnoja lielu un cildenu domātāju, kurš vairs nav starp dzīvajiem. Lopi tādi! Kustoņi!

Mārtiņa pārvarīgais niknums Rūtu izbiedēja. Viņa pirmo reizi redzēja Mārtiņu tik nesavaldīgu un nevarēja saprast šo, viņasprāt, nepamatoto dusmu uzliesmojumu. Bet tai pašā laikā Rūtu atkal neatvairāms spēks vilka pie Mār­tiņa, un, galu galā ļāvusies senajam valdzinājumam, viņa pastiepās un apvija rokas viņam ap kaklu. Rūta bija aiz­vainota un samulsusi no visa, kas noticis, tomēr dusēja Mārtiņa skavās un, galvu piekļāvusi pie viņa krūtīm, trī­cēdama klausījās, kā viņš vēl arvien murmina:

— Ak, šie lopi! Šie kustoņi!

Viņa nepacēla galvu pat tad, kad viņš sacīja:

— Es vairs nesabojāšu jūsu svinīgās maltītes, mana mīļā. Taviem tuviniekiem es nepatīku, un es negribu vi­ņiem uzplīties ar savu nevēlamo klātieni. Turklāt man viņi ir tikpat nepatīkami. Fū! Tieši pretīgi! Un ja iedomājos, ka es reiz skatījos no lejas uz augšu uz cilvēkiem, kas ieņem augstus amatus, dzīvo lepnās mājās, uz cilvēkiem, kam ir universitātes diploms un bankas rēķins! Savā nai­vumā iztēlojos, ka viņi tiešām ir cieņas vērti!

— Aiziesim uz sociālistu klubu, — sacīja Brisendens, vēl pavisam vārgs no asiņu spļaušanas pirms pusstun­das — jau otro reizi trijās pēdējās dienās. Viņa trīsošajās rokās bija neiztrūkstošā viskija glāze, kuru viņš lāgiem pielika pie mutes.

— Ko es tur darīšu? — Mārtiņš jautāja.

— Nepiederošiem atļauts ņemt vārdu, bet tikai piecas minūtes, — slimais teica. — Jūs uzstājieties un visu iz­klāstiet! Pasakiet, kāpēc neesat sociālists. Pasakiet, ko domājat par viņiem un viņu ētiku, geto ētiku. Metiet vi­ņiem ģīmī Nīči, lai viņi jums sadod pretī! Saceliet īstu traci! Šādi strīdi viņiem nāk par labu un jums arī. Man ļoti gribētos, lai jūs kļūtu par sociālistu, pirms es no­mirstu. Citādi jūs zaudēsiet dzīves jēgu. Tikai tas jūs var glābt vilšanās stundā, kas neapšaubāmi pienāks.

— Nekādi nesaprotu, kā jūs, tieši jūs varat būt sociā­lists, — Mārtiņš prātoja. — Jūs taču ienīstat pūli. Un taisnība — kāda jums, estētam, daļa gar šo salašņu inte­resēm un centieniem? — Mārtiņš pārmetoši norādīja uz viskija glāzi, ko Brisendens tikko bija piepildījis. — Sociā­lisms acīmredzot jūs neglābs.

— Es esmu ļoti slims, — Brisendens atbildēja. — Bet ar jums ir citādi. Jūs esat vesels cilvēks, jums vēl visa dzīve priekšā, un jums jārod kaut kas, lai saistītos pie dzīves. Jūs brīnāties, kāpēc esmu sociālists. Es jums pastāstīšu. Tāpēc, ka sociālisms ir neizbēgams; tāpēc, ka tagadējā iekārta ir satrunējusi un ilgi vairs nepastāvēs; tāpēc, ka jūsu cilvēks seglos ir savu laiku novēlojis. Vergi viņam nesekos. Vergu ir pārāk daudz, un tie neļaus vi­ņam uzsēsties seglos. Jūs tik un tā no tiem vaļā netiksiet un būsiet spiests norīt šo vergu morāli. Protams, tas nav nekāds gardais kumoss. Bet nekā darīt, jāēd vien būs! Jūs ar savām nīčeisma idejām esat īsts aizvēsturisks radījums. Kas pagājis, tas pagājis, un tie, kas apgalvo, ka vēsture atkārtojas, ir meļi. Tiesa, man nepatīk pūlis — bet ko lai dara? Cilvēku seglos mēs nesagaidīsim, un es atzīstu par labāku, vienalga, ko, tikai šo gļēvo buržuāzisko cūku val­dību ne. Ejam! Ja palikšu te vēl ilgāk, tad galīgi apdzer- šos. Vai zināt, ko saka ārsts? Bet pie velna šo ārstu! Gan es viņu vēl izāzēšu!

Bija svētdienas vakars un Oklendas sociālistu kluba nelielā zāle pilnum pilna — galvenokārt ar strādniekiem. Orators, gudrs ebrejs, Mārtiņam patika, lai gan viss, ko viņš runāja, bija Mārtiņam pilnīgi nepieņemams. Oratora varenie pleci un iekritušās krūtis uzreiz nodeva, ka viņš ir īsts geto dēls, un, skatoties uz viņu, Mārtiņš skaidri iztēlojās vājo, nelaimīgo vergu mūžseno cīņu pret saujiņu pasaules vareno, kas no laika gala valda un valdīs pār viņiem. Mārtiņam šis izdēdējušais cilvēks šķita kā simbols. Tas bija tās gaudeno un nespējīgo cilvēku nožēlojamās masas pārstāvis, kuri pēc bioloģijas likuma nenovēršami gāja bojā dzīves ērkšķainajos ceļos. Viņi bija nolemti iz­nīcībai. Neraugoties uz viņu prātnieciski izmanīgo filozo­fiju un skudrisko tieksmi uz kolektīvismu, daba atstumj viņus stipro un vareno cilvēku dēļ. Daba izlasa labākos no saviem radījumiem, un cilvēki atdarina dabu, audzējot šķirnes zirgus un iekopjot retus augus. Pasaules radītājs, bez šaubām, varēja izgudrot labāku metodi, bet šās pa­saules apdzīvotājiem jau vajadzēja rēķināties ar ieviesto kārtību. Protams, pirms savas bojā ejas viņi vēl var vi­sādi izlocīties un ķepuroties, kā to dara sociālisti, kā šis runātājs tribīnē, var pulcēties kopā un svīzdami spriedelēt, kā atvieglot dzīves jūgu un pārspēt viltībā pasauli.

Tā domāja Mārtiņš, un to pašu viņš pateica, kad Brisendens beidzot bija piedabūjis viņu uzstāties un sadot sutu. Viņš uzkāpa tribīnē un, kā bija pieņemts, vērsās pie priekšsēdētāja. Sākumā viņš runāja ļoti klusu, meklējot vārdus, cenzdamies sakopot domas, kas bija pārņēmušas viņu, kamēr runāja ebrejs. Katram oratoram šādos mītiņos tika atvēlētas piecas minūtes. Bet, kad šīs piecas minūtes bija pagājušas, Mārtiņš tikko bija iededzies, uzbrukums sociālistu doktrīnām tikko izvērsts. Tā kā viņš sacēla klau­sītājos milzīgu interesi, viņi pieprasīja, lai priekšsēdētājs pagarina noteikto laiku. Viņi saprata, ka radies cienīgs pretinieks, saspringti sekoja katram viņa vārdam. Mārtiņš runāja aizrautīgi un pārliecinoši, bez aplinkiem un, uz- brukdams vergu morālei, skaidri norādīja, ka par vergiem uzskata savus klausītājus. Viņš citēja Spenseru un Mal- tusu un slavināja attīstības bioloģisko likumu.