DŽEKS LONDONS - MĀRTIŅŠ ĪDENS

— Fotogrāfs? — Brisendens domīgi noteica. — Nu, Mārtiņ, sadodiet taču!

— Es laikam sāku novecot, — Mārtiņš atbildēja.

— Zinu, ka vajadzētu sadot, bet nav vairs enerģijas. Un kādēļ tas jādara?

— Viņa mātes dēļ, — Brisendens skubināja.

— Par to var padomāt, — Mārtiņš piekrita, — tomēr man nepietiek enerģijas. Lai kādam sadotu, nepieciešams enerģijas patēriņš. Un vai ir vērts?

— Taisnība, nav vērts, — draiski atsaucās reportieris, taču tramīgi paskatījās uz durvīm.

— Protams, tai savārstījumā nav ne vārda taisnības,— Mārtiņš turpināja, vērsdamies pie Brisendena.

— Redzat, tas ir tikai vispārējs apraksts… — jauneklis uzdrošinājās paskaidrot. — Bez tam jums tā ir laba reklāma. Un tas kaut ko nozīmē. Tas jums ir pakalpo­jums.

— Lieciet vērā, Mārtiņ, jums tā ir reklāma! — Brisen­dens svinīgi atkārtoja.

— Jā, tas man ir pakalpojums — un vēl kāds! — Mār­tiņš tādā pašā garā piebilda.

— Atļaujiet jautāt, mister īden, — kur jūs esat dzi­mis? — vaicāja reportieris, izrādīdams saspringtu uzmanību.

— Ievērojiet, viņš nekā nepieraksta, — Brisendens iestarpināja. — Visu patur prātā.

— Ar to man pilnīgi pietiek. — Jauneklis centās slēpt satraukumu. — Pieredzējis reportieris nekad nekā nepie­raksta.

— Droši vien arī vakar jums ar to pilnīgi pietika? — Taču Brisendens nebija kviētisma māceklis, tāpēc pēkšņi iesaucās gluži citā tonī: — Mārtiņ, ja jūs viņam nesado- siet, tad es sadošu! Garu izlaidīšu, bet sadošu!

— Vai ar pērienu pietiktu? — Mārtiņš jautāja.

Brisendens apdomāja gluži kā tiesnesis un palocīja

galvu.

Nākamajā mirklī reportiera galva bija cieši iespiesta starp Mārtiņa ceļgaliem.

— Tikai nekodiet, — Mārtiņš brīdināja, — citādi man "vajadzēs samaitāt jūsu smuko ģīmīti. Tas būtu žēl.

Mārtiņa roka sāka ātri un vienmērīgi pacelties un nolaisties. Jauneklis īdēja, raustījās un lādējās, tomēr kost neuzdrīkstējās. Brisendens mierīgi vēroja šo ainu, bet vienu reizi neizturēja, saķēra tukšo viskija pudeli un iesaucās:

— Ļaujiet man arī iekraut!

— Diemžēl es vairs nespēju, — Mārtiņš beidzot sacīja.

— Roka pavisam notirpusi.

Viņš sagrāba reportieri aiz apkakles un iemeta gultā.

— Es ziņošu policijai! Jūs arestēs! — tas draudēja, bet pār svilstošajiem vaigiem ritēja puiciska sašutuma asaras.

— Jūs par to atbildēsiet! Pagaidiet tikai!

— Te nu bija! — Mārtiņš teica. — Viņš nemaz neat- skārš, ka uzgājis uz slidena ceļa. Nav nedz godīgi, nedz pieklājīgi, nedz vīrieša cienīgi apmelot savus tuvākos tā, kā viņš to ir darījis, bet viņš to nemaz neapzinās.

— Tādēļ jau viņš ir atnācis, lai jūs to viņam paskaid­rojat, — Brisendens iestarpināja.

— Jā, viņš atnācis pie manis, kaut gan vispirms ir mani apmelojis un nomelnojis. Tagad veikalnieks man noteikti vairs nekā nedos uz kredīta. Bet ļaunākais ir tas, ka šis nabaga zēns nekad vairs nenoies no šā ceļa, līdz beidzot no viņa iznāks pirmklasīgs žurnālists un pirmklasīgs ne­lietis.

— Vēl mums ir laiks uzvest viņu uz pareizā ceļa, — Brisendens iebilda. — Varbūt jūs būsiet tā glābēja roka. Kāpēc jūs man neļāvāt kaut vienreiz viņam iesist! Es arī gribēju piedalīties šai labajā darbā.

— Es jūs abus ielikšu cietumā! — šņukstēja šī nomal­dījusies dvēsele. — B-b-b-briesmoņi!

— Viņam pārāk smuks purniņš, — Mārtiņš, galvu bē­dīgi šūpodams, noteica. — Laikam būšu veltīgi pūlējies. So jauno cilvēku nav iespējams labot. Viņš galu galā kļūs par pirmklasīgu žurnālistu. Viņam it nemaz nav sirdsap­ziņas. Tas vien jau viņam palīdzēs tikt uz augšu.

Pēc tam jauneklis metās laukā pa durvīm, bailīgi pa­šāvies garām Brisendenam, kas vēl aizvien vicināja pudeli.

Nākamajā rītā Mārtiņš dabūja zināt par sevi vēl daudz ka jauna un interesanta. «Jā, mēs esam zvērināti sabied­rības ienaidnieki,» viņš sarunā ar preses pārstāvi atzinis, «bet mēs neesam anarhisti. Mēs esam sociālisti!» Kad re­portieris aizrādījis, ka starp šīm divām mācībām neesot lielas atšķirības, Mārtiņš tikai paraustījis plecus un klu­sējot piekritis. Viņa seja, kā izrādījās, esot uzkrītoši ne­simetriska, ar visādām deģenerācijas iezīmēm. Sevišķi raksturīgi esot mezglainie pirksti un zvērošās, asinīm pie­plūdušās acis.

Mārtiņš uzzināja arī, ka viņš gandrīz katru vakaru uz­stājoties strādnieku mītiņos Sitijholla parkā un no visiem anarhistiem un aģitatoriem, kas musina tautas prātus, gūstot vislielāko atsaucību, jo turot visrevolucionārākās runas. Reportieris bija sīki aprakstījis skabūzīti, neaiz- mirsdams arī petrolejas plītiņu un vienīgo krēslu, un spilgtam krāsām uzskicējis Mārtiņa biedru — mironīgu klaidoni, kas izskatījies tik bāls, it kā tikko izlaists no cietuma pec divdesmit gadu ieslodzījuma vieninieku ka­mera.

Jaunais reportieris nebija turējis rokas klēpī. Viņš bija uzokšķerējis Mārtiņa biogrāfiju un dabūjis mistera Higin- botama veikala fotogrāfiju ar pašu misteru Higinbotamu stavam durvīs. Sis džentlmenis bija attēlots kā cienījams

un saprātīgs veikalnieks, kurš ne vien nepiekrīt sava svaiņa sociālistiskajiem uzskatiem, bet ir pat galīgi pār­traucis ar šo svaini attiecības; pēc viņa domām, Mārtiņš esot nelabojams sliņķis, dīkdienis, kas negrib strādāt, lai gan vairākkārt saņēmis izdevīgus darba piedāvājumus, un, bez šaubām, agri vai vēlu nokļūšot cietumā. Tāpat bija intervēts arī Hermanis fon Šmits, Marionas vīrs. Viņš nosaucis Mārtiņu par ģimenes «pazudušo avi» un arī ar to nesatiekoties. «Viņš mēģināja mani izmantot, bet es uz tā āķa neuzķēros,» Hermanis Šmits sacījis reportierim. «Es aizliedzu viņam te blandīties apkārt. No tāda slaista ne­kas labs nav gaidāms.»

Šoreiz Mārtiņš tiešām sadusmojās. Brisendens to visu uztvēra kā amizantu joku, taču nespēja nomierināt Mār­tiņu. Mārtiņš zināja, ka nebūs viegli izskaidroties ar Rūtu, turklāt viņas tēvs nevarēs vien nopriecāties un droši vien izmantos šo gadījumu, lai atsauktu saderināšanos. Slik­tais paredzējums drīz vien piepildījās. Pēcpusdienā past­nieks atnesa vēstuli no Rūtas. Mārtiņš, nojauzdams ne­laimi, tūlīt atplēsa aploksni un sāka lasīt, stāvēdams vaļējās durvīs, tai pašā vietā, kur pastnieks bija viņam vēstuli iedevis. Lasīdams viņš neviļus tvēra ar roku kabatā, meklēdams tabaku un cigarešu papīru, ko agrāk arvien nēsāja līdzi. Viņš neapjēdza, ka jau sen kabatā nekā nav, neapjēdza pat, ko tur meklē.

Vēstule bija uzrakstīta rāmā garā. Tajā nemanīja dusmu, tomēr no pirmās līdz pēdējai lappusei jautās ap­vainojums un vilšanās. Viņš neesot attaisnojis viņas ce­rības. Viņa domājusi, ka viņš atmetis savus vecos ieradu­mus un mīlestības dēļ uz viņu tiešām sākšot dzīvot kār­tīgu un nodrošinātu dzīvi. Tagad tēvs un māte stingri pieprasot, lai saderināšanās tiek atsaukta. Viņa nevarot noliegt, ka vecākiem taisnība. Viņu tuvība nekā laba neso­lot. Tā jau pašā sākumā bijusi kļūmīga. Vēstulē skanēja tikai viens pārmetums, taču tas Mārtiņam bija sevišķi rūgts. «Ja Tu būtu sameklējis sev vietu, centies dzīvē kaut ko sasniegt!» Rūta rakstīja. «Bet tas nebija iespējams. Tu agrāk esi dzīvojis pārāk nekārtīgi un trakulīgi. Es sa­protu, ka Tevi nevar vainot. Tu rīkojies saskaņā ar savu dabu un saviem agrākajiem paradumiem. Es Tevi arī ne­vainoju, Mārtiņ. Lūdzu, atceries to! Mūsu saderināšanās bija kļūda. Tēvam un mātei, izrādās, ir taisnība: mēs ne­saderam kopā, un jāpriecājas, ka tas neatklājās pārāk