DŽEKS LONDONS - MĀRTIŅŠ ĪDENS

Piecas dienas Mārtiņš strādāja pie «Novēlotā», nekur negāja, neviena neredzēja un gandrīz nekā neēda. Sestās dienas rītā pastnieks atnesa plānu vēstuli no izdevniecī­bas Parthenon. Atplēsis aploksni, viņš uzreiz ieraudzīja, ka «Efemera» pieņemta.

«Mēs iedevām izlasīt poēmu misteram Kārtraitam Brjū- sam,» izdevējs rakstīja, «un viņš deva tik cildinošu at­sauksmi, ka ar vislielāko prieku šo poēmu publicēsim. Ievietojam to augusta numurā tikai tāpēc, ka jūlija nu­murs jau ir iespiests. Nododiet misteram Brisendenam mūsu vislielāko atzinību un pateicību. Lūdzam Jūs atsūtīt viņa fotogrāfiju un biogrāfiskās ziņas. Ja mūsu piedāvā­tais honorārs liekas nepietiekams, esiet tik laipns un tele­grafējiet, kādi noteikumi Jums būtu pieņemami.»

Tā kā piedāvātais honorārs bija trīssimt piecdesmit dolāru, Mārtiņš nolēma, ka nav vērts telegrafēt. Atlika vienīgi dabūt Brisendena piekrišanu. Galu galā izrādījās, ka Mārtiņam taisnība. Atradās žurnāla redaktors, kas kaut ko saprot no īstas dzejas. Un honorārs bija lielisks, pat «gadsimta poēmai» lielisks. Turklāt Mārtiņš zināja, ka Brisendens uzskata Kārtraitu Brjūsu par vienīgo kritiķi, kas pelna cieņu.

Mārtiņš iekāpa tramvajā un, skatoties uz namiem un ielu krustojumiem, kas slīdēja garām, skumji domāja, ka viņu vairs nesajūsmina nedz drauga panākumi, nedz paša uzvara. Labākais Savienoto Valstu kritiķis bija pienācīgi novērtējis poēmu, tātad Mārtiņš nav kļūdījies, apgalvo­dams, ka īsti mākslas darbi izlauzīs sev ceļu uz iespie­šanu. Taču Mārtiņam vairs nebija agrākā entuziasma, un viņš skaidri apzinājās, ka viņam vairāk gribas redzēt pašu Brisendenu nekā paziņot priecīgo vēsti. Tikai tagad Mārtiņam ienāca prātā, ka visas šīs piecas dienas, strā­dādams pie «Novēlotā», ne mirkli nav atcerējies nedz Bri­sendenu, nedz saņēmis no drauga kādu ziņu. Pirmo reizi Mārtiņš saprata — viņš atradies tādā kā garīgā apmā­tībā, un viņam kļuva kauns, ka aizmirsis draugu. Bet arī kaunu viņš neizjūta asi. Mārtiņu spēja aizraut vienīgi radīšanas prieks, kādu bija pārdzīvojis pie «Novēlotā», neviena cita emocija vairs nesatrauca. Viņš dzīvoja it kā transā. Ļaužu pilnās ielas, pa kurām brauca tramvajs, likās tālas un nereālas, un viņš daudz nebrīnītos un neiz- bītos, ja acu priekšā pēkšņi sagrūtu baznīcas zvanu tornis.

Iegājis viesnīcā, Mārtiņš devās tieši uz Brisendena istabu un pārsteigts palika stāvam. Istaba bija tukša. Visas mantas bija izvāktas.

— Vai misters Brisendens aizbraucis? — Martins jau­tāja šveicaram. — Vai viņš neatstāja savu adresi?

Šveicars mirkli ziņkāri nopētīja Mārtiņu un tad savu­kārt jautāja:

— Vai jūs nekā neesat dzirdējis?

Mārtiņš pakratīja galvu.

— Visas avīzes par to rakstīja. Viņu atrada gultā mi­rušu. Pašnāvība. Iešāvis sev galvā.

— Vai viņš jau ir apglabāts?

Mārtiņam šķita, ka to jautā kāda sveša, apslāpēta balss.

— Nē. Pēc izmeklēšanas līķi nosūtīja uz Austrumiem. Visu nokārtoja advokāti, kurus bija salīguši viņa tuvinieki.

— Bet kādēļ viņi tā steidzās? — Mārtiņš iejautājās.

— Kā — steidzās? Tas taču notika pirms piecām die­nām!

— Pirms piecām dienām?

— Jā, pirms piecām dienām.

— Ā! — Mārtiņš vienīgi noteica un atstāja viesnīcu.

Uz stūra viņš iegāja telegrāfā un paziņoja Parthenon

izdevējam, ka atļauj publicēt poēmu. Telegrammu viņš nosūtīja ar pēcmaksu — kabatā bija palikuši tikai pieci centi atceļam.

Atgriezies mājās, Mārtiņš tūlīt ķērās pie darba. Pagāja dienas un naktis, bet viņš joprojām sēdēja pie galda un rakstīja. Viņš gāja vienīgi uz lombardu, vienaldzīgi ēda, kamēr varēja kaut ko pagatavot, un tikpat vienaldzīgi iz­tika bez ēšanas, kad visi krājumi bija izsīkuši. Lai gan viss stāsts jau bija iepriekš sīki jo sīki izdomāts, viņš pēkšņi nolēma spēcīguma labad citādi veidot ekspozīciju, kas stāstu pagarināja par divdesmittūkstoš vārdiem. Ne­bija nekādas vajadzības tik rūpīgi un mākslinieciski no­slīpēt šo stāstu, bet citādi strādāt Mārtiņš neprata. Viņš rakstīja it kā apmātībā, atsvešinājies no visas apkārtējās pasaules, un izmantoja savas agrākās dzīves literārās iemaņas — gluži kā rēgs, kas klīst pa sen pazīstamām vietām. Viņš atcerējās, reiz kāds bija teicis, ka rēgs esot tāda cilvēka gars, kurš ir miris, bet pats to neapzinās. Mārtiņš mirkli pārdomāja: vai ar viņu nenotiek tāpat?

Galu galā pienāca diena, kad «Novēlotais» bija pa­beigts. Ieradās rakstāmmašīnu veikala aģents un, sēdē­dams uz gultas, gaidīja, kamēr Mārtiņš beidz rakstīt pē­dējo lappusi. «Beigas» — viņš lieliem burtiem uzsita ar mašīnu, un viņam tās arī tiešām bija beigas. Atvieglojumā viņš noskatījās, kā aģents aiznes mašīnu, un tad iekrita gultā. Viņš bija galīgi novārdzis no bada. Viņš nebija ēdis jau veselas' trīsdesmit sešas stundas, bet ne reizi nebija iedomājies par to. Viņš aizvērtām acīm nekustīgi gulēja uz muguras gultā, nekā nedomādams, kamēr nepa­rasta stinguma un vienaldzības vilnis cēlās augšup un pamazām pārplūdināja apziņu. Pusmiegā viņš sāka skai­tīt kāda nezināma autora dzejoli, ko bieži viņam lasījis priekšā Brisendens. Marija, stāvēdama aiz durvīm, iztrū­kusies klausījās šai vienmuļajā murmināšanā. Paši vārdi viņai nekā nepauda, bet viņu biedēja tas, ka Mārtiņš runā vienatnē.

Es esmu beidzis … Lai kokle klus.

Dziesmu skaņas drīz apklusīs Un gaisīgās ēnas izklīdīs. Es esmu beidzis … Lai kokle klus. Kā agrā strazda dziesmas Man dega dziesmu liesmas. Nu esmu kluss, nav vārdu vairs, Kā putns esmu noguris, Mans dziesmu laiks ir pagājis; Nav dziesmu manā koklē vairs, Es esmu beidzis … Lai kokle dus.

Marija vairs nevarēja ilgāk izturēt, pieskrēja pie plīts, paņēma bļodu un, iemetusi tajā gaļu un saknes, cik vēl bija palicis katla dibenā, devās pie Mārtiņa. Pacēlies uz elkoņa, Mārtiņš sāka ēst, pārliecinādams Mariju, ka nav murgojis un ir pilnīgi vesels.

Kad Marija aizgāja, Mārtiņš palika sēžam gultā un ilgi tā sēdēja — sagumis, aizblāvotu skatienu raudzīdamies apkārt; pēkšņi viņš ievēroja žurnālu, kas bija pienācis ar rīta pastu, un aizmiglotajā apziņā iešāvās gaismas stars. «Tas ir Parthenon,» viņš nodomāja, «augusta numurs, un tajā jābūt iespiestai «Efemerai». Kaut Brisendens būtu vēl dzīvs!»

Viņš pāršķirstīja žurnālu un pēkšņi apstulba. «Efemera» bija izpušķota ar krāšņu virsrakstu un greznām vinjetēm Berdslija stilā. Vienā pusē virsrakstam ievietota Brisen­dena ģīmetne, bet otrā — sera Džona Veljū — Anglijas sūtņa fotogrāfija. Redaktora ievadā aizrādīts — sers Džons Veljū nesen izteicies, ka Amerikā neesot dzejnieku, un, publicējot «Efemeru», Parthenon it kā atbildot viņam: «Vai redzat nu, ser Džon Veljū!» — bija aprakstīts arī Kār- traits Brjūss kā lielākais amerikāņu kritiķis un minēti viņa vārdi: ««Efemera» ir visievērojamākā poēma, kāda- jebkad Amerikā sarakstīta.» Ievads beidzās šādi: «Mēs vēl nevaram «Efemeru» pilnībā novērtēt un varbūt to ne­kad nevarēsim. Bet, lasot un pārlasot poēmu, apbrīnojām mistera Brisendena neparasti bagāto leksiku un ne vien­reiz vien sev jautājām, kur misters Brisendens guvis tik bagātīgu vārdu krājumu un kā mācējis to tik mākslinie­ciski izmantot.»

Pēc tam sekoja pati poēma.

— Labi, ka tu esi miris, nabaga Bris, — Mārtiņš no­murmināja, ļaudams žurnālam nokrist uz grīdas.