DŽEKS LONDONS - MĀRTIŅŠ ĪDENS

Mārtiņa seja kvēloja radīšanas degsmē, lai gan Rūta drebinājās viņa aukstajā istabā un sasveicinoties bija ju­tusi, ka arī viņam pašam rokas ir saltas kā ledus. Viņa vērīgi klausījās, lai gan viņas seja visu laiku pauda acīm redzamu neatzinību. Beidzis lasīt, Mārtiņš jautāja:

— Saki atklāti — vai tev patika vai ne?

— Es … es nezinu, — Rūta atbildēja. — Vai tu domā, ka to varēs pārdot?

— Liekas gan, ka ne, — viņš atzina. — Žurnāliem tas ir pārāk ciets rieksts. Toties skaidra patiesība!

— Kāpēc tu joprojām stūrgalvīgi raksti tādus darbus, ko nav iespējams pārdot? — Rūta nežēlīgi turpināja. — Vai tad tu neraksti tādēļ, lai nopelnītu iztiku?

— Jā, protams. Bet mans varonis, kā izrādījās, bija stiprāks par mani. Viņš pieprasīja, lai stāsts tiek uzrak­stīts tā, nevis citādi.

— Bet kāpēc tavs Viki-Viki tik rupji runā? Lasītājus aizskars viņa leksika, un redaktori, protams, rīkosies pa­reizi, noraidīdami šo stāstu.

— Tāpēc, ka īstais Viki-Viki runātu tieši tā.

— Tā ir slikta gaume.

— Tā ir dzīve! — Mārtiņš skarbi noteica. — Tas ir reāli. Tā ir patiesība. Es varu aprakstīt dzīvi tikai tādu, kādu to redzu.

Rūta nekā neatbildēja, brīdi valdīja neveikls klusums. Mārtiņš pārāk stipri mīlēja Rūtu, tāpēc nesaprata viņu, bet Rūta nesaprata Mārtiņu tāpēc, ka viņš neiekļāvās viņas šaurajā priekšstatu lokā.

— Zini, es saņēmu honorāru no Transcontinental Monthlij, — Mārtiņš teica, gribēdams pievērst sarunu pa­tīkamākam tematam. Atcerējies, kā apstrādājis redakcijas bārdaino trio un atņēmis četrus dolārus un deviņdesmit centus līdz ar prāmja biļeti, viņš neviļus iesmējās.

— Tad tu nāksi! — Rūta līksmi iesaucās. — Tādēļ jau es atnācu, lai to uzzinātu.

— Nākšu? — Mārtiņš neizpratnē pārjautāja. — Kur?

— Rīt uz pusdienām! Tu taču sacīji, ka izpirksi uz­valku, līdzko dabūsi naudu.

— To es pavisam aizmirsu, — Mārtiņš pazemīgi at­zinās. — Redzi, šorīt policists paņēma līdzi abas Marijas govis un teliņu, un … un gadījās, ka viņai tobrīd nebija naudas, ar ko samaksāt sodu, un es to samaksāju. Tā viss mans honorārs par «Zvanu skaņām» tika apķīlātājam kabatā.

— Tātad tu nenāksi?

Mārtiņš pārlaida acis savam apģērbam.

— Es nevaru.

Rūtas zilajās acīs ieriesās asaras, viņa pārmetoši pa­skatījās^ uz Mārtiņu, bet nekā nebilda.

— Nākamgad mēs abi Pateicības dienā pusdienosim pie Delmoniko vai Londonā, vai arī Parīzē — kur vien tu vēlēsies. Esmu par to pārliecināts.

— Nesen lasīju avīzē, — viņa pēkšņi sacīja, — ka dzelzceļa pastā atbrīvojušās dažas vietas. Tu taču esi pirmais pretendents, vai ne?

Mārtiņš bija spiests atzīties, ka saņēmis uzaicinājumu, bet nav ieradies.

— Es biju… es esmu tik pārliecināts par sevi, — viņš taisnojās. — Pēc gada pelnīšu desmitreiz vairāk nekā jeb­kurš pasta ierēdnis. Gan redzēsi!

— Ak! — Rūta vienīgi noteica. Viņa piecēlās un uz­vilka cimdus. — Man jāiet, Mārtiņ. Arturs gaida.

Mārtiņš apskāva Rūtu un noskūpstīja, bet viņa palika vienaldzīga pret glāstiem. Viņas augums nenotrīsēja kā parasti, viņa neapvija rokas Mārtiņam ap kaklu, viņas lūpas neatbildēja skūpstam.

«Sadusmojusies,» Mārtiņš nodomāja, kad, pavadījis Rūtu līdz vārtiņiem, nāca atpakaļ. «Bet kāpēc? Tas, pro­tams, ir nepatīkami, ka policists tieši šodien aizveda govis. Bet tā ir tikai nelaimīga sagadīšanās. Tur neviens nav vainojams.» Mārtiņam ne prātā neienāca, ka viņš pats varētu rīkoties arī citādi. «Nūja,» viņš beidzot nosprieda, «es, viņasprāt, esmu vainīgs, ka atraidīju vietu pastā. Turklāt viņai nepatika «Viki-Viki».»

Pēkšņi uz kāpnēm noklaudzēja soļi, Mārtiņš pagriezās un ieraudzīja nākam pastnieku. Ar parasto gaidu satrau­kumu Mārtiņš paņēma veselu žūksni lielu, iegarenu ap­lokšņu. Starp tām bija arī viena maza aploksne. Uz tās bija iespiesta New York Outviem adrese. Mārtiņš mazliet vilcinājās, atplēsdams šo aploksni. Diezin vai tas būs paziņojums, ka pieņemts viņa stāsts. Pēdējā laikā viņš nebija sūtījis nevienu manuskriptu šādiem žurnāliem. «Varbūt,» no šās domas sirds gandrīz pamira, «varbūt viņi grib pasūtīt man rakstu?» Taču Mārtiņš tūlīt atvai­rīja pārdrošo, neiespējamo minējumu.

Aploksnē bija īss oficiāls redaktora paziņojums, ka sa­ņemta šāda pievienotā anonīmā vēstule; bez tam redaktors lūdza Mārtiņu neuztraukties, jo redakcija nekādā gadī­jumā neņemot vērā anonīmas vēstules.

Anonīmā vēstule bija neveikli rakstīta ar roku drukas burtiem. Tā bija rupja, bezjēdzīga apsūdzība, ka «tā sau­camais Mārtiņš Idens», kas piegādājot žurnāliem savus stāstus un dzejoļus, patiesībā neesot nekāds rakstnieks, viņš gluži vienkārši zogot stāstus no veciem žurnāliem, pārrakstot ar mašīnu un sūtot tos prom ar savu vārdu. Uz aploksnes bija pasta spiedogs «Sanleandro». Mārtiņam nevajadzēja lauzīt galvu, lai uzminētu autoru. Higin- botama pareizrakstība, Higinbotama izteicieni, Higinbo- tama domas bija skaidri redzamas katrā rindā. Mārtiņš uz­reiz saprata, ka tas ir nevis kāda Sanleandro itālieša smal­kās rokas darbs, bet gan viņa svaiņa rupjš safabricējums.

— Kāpēc tas viņam vajadzīgs? — Mārtiņš sev veltīgi jautāja. — Ko ļaunu esmu nodarījis Bernardam Higin- botamam? — Tas bija tik bezjēdzīgi, tik nepamatoti. Tam trūka jebkāda saprātīga izskaidrojuma. Nedēļas laikā pie­nāca vēl kādas desmit šādas vēstules no dažādiem Aus­trumu štatu žurnāliem. Mārtiņš atzina, ka redaktori iztu­ras ļoti pieklājīgi. Lai arī viņi Mārtiņu nemaz nepazina, daudzi pat izteica Mārtiņam līdzjūtību. Bija skaidrs, ka anonīmas apsūdzības rada viņos pretīgumu. Zemiskais mē­ģinājums viņam kaitēt acīmredzot nebija izdevies. Gluži pretēji, tas varēja pat nākt par labu, jo pievērsa viņa vār­dam redaktoru uzmanību. Kāds no redaktoriem, tagad la­sot viņa stāstu, atcerēsies, ka to sarakstījis tas pats Mār­tiņš Idens, kas minēts anonīmajā vēstulē. Un — kas zina? — varbūt šī atcere labvēlīgi ietekmē viņa darbu lik­teni.

Ap to laiku kāds atgadījums krietni mazināja Mārtiņa cieņu arī Marijas acīs. Reiz no rīta viņš atrada Mariju virtuve mirkstam asaras un sāpēs vaidam — lai kā viņa pulējas, tomēr nespēja paslidināt smagos gludekļus. Mār­tiņš tūlīt atskarta, ka viņai ir gripa, iedeva groku, kas bija vel atlicis kada no Brisendena atnestajām pudelēm, un skubināja likties gultā. Taču Marija tam nepiekrita. Viņa pastavēja, ka veļa katrā ziņā jāizgludina un vēl šo­vakar jānodod, citādi rīt viņas septiņiem izsalkušajiem berneļiem nebūs ko ēst.

Sev par lielu brīnumu (Marija to nemitējās daudzināt līdz nāves stundai), viņa ieraudzīja, ka Mārtiņš satver gludekli un uzmet uz gludināmā dēļa plānu batista blūzi. Tā bija Keitas Flenegenas svētdienas blūze, bet Keita Flenegena bija lepnākā modes dāma visā kvartālā. Mis Flenegena bija stingri piekodinājusi, ka blūze katrā ziņā jāatdod atpakaļ šovakar. Visi zināja, ka viņa saietas ar kalēju Džonu Kolinzu, un, kā Marija bija noskaidrojusi, viņi abi rīt dosies uz Zelta Vārtu parku. Marija velti mē­ģināja glābt smalko apģērba gabalu. Mārtiņš ar varu no­sēdināja viņu krēslā, un Marija, acis iepletusi, vēroja, kā Mārtiņš rīkojas ar gludekļiem. Nebija pagājušas ne des­mit minūtes, kad Mārtiņš parādīja viņai blūzi, kas bija tik labi izgludināta, kā Marija pati nekad neizgludi- nātu, — Mārtiņš piespieda viņu to atzīt.