DŽEKS LONDONS - MĀRTIŅŠ ĪDENS

Rūtas skatiens bieži meklēja Mārtiņu, un viņa bija ļoti pārsteigta un iepriecināta, redzot, cik brīvi viņš tērzē ar viņas māsīcām. Mārtiņš tiešām arī jutās brīvi, gan tik­mēr, kamēr sēdēja, jo tad nevajadzēja baidīties par saviem zvalstīgajiem pleciem. Rūta zināja, ka māsīcas ir gudras meitenes un lieliskas sarunu biedrenes, un nevarēja vien nobrīnīties, kā abas, gulēt ejot, slavināja Mārtiņu. Arī

Mārtiņš, radis savās aprindās būt nepārspējams joku plē­sējs un visu deju vakaru un svētdienas pikniku mīlulis, atklāja, ka šeit tāpat spēj būt asprātīgs un izmest pa trāpīgam vārdiņam. Un panākumi jau stāvēja viņam aiz muguras, uzmundrinoši uzsita uz pleca un solīja veiksmi, tāpēc Mārtiņš nesamulsis smējās pats un smīdināja arī citus.

Kad viesības gāja uz beigām, pierādījās, ka Rūtas ba­žas tomēr bijušas pamatotas. Nosēdušies redzamā vietā, Mārtiņš un profesors Koldvels bija iedegušies sarunā, un, lai gan Mārtiņš vēl nevicināja pa gaisu rokas, Rūta jau samanīja viņa acis bieži iedzirkstamies skaudrā spožumā, samanīja, ka balss pamazām kļūst skaļāka un vaigi sārto­jas. Neprazdams izturēties nosvērti un apslāpēt iekarsību, Mārtiņš bija spilgts pretstats savaldīgajam jaunajam profesoram.

Taču Mārtiņam daudz nerūpēja ārējās izpausmes. Viņš tūlīt ievēroja, ka sarunas biedram ir ļoti attīstīts prāts un plašas zināšanas. Turklāt izrādījās, ka profesors Koldvels nemaz nav tāds, kādu Mārtiņš iedomājās parastu angļu filoloģijas profesoru. Mārtiņš katrā ziņā gribēja uzve­dināt profesoru -stāstīt par specialitāti, lai gan Koldvels sākumā vairījās, Mārtiņam beidzot tomēr izdevās panākt savu. Mārtiņš nesaprata, kāpēc sabiedrībā nav pieņemts runāt par profesionāliem tematiem. .

— Tas ir muļķīgi un nepareizi, — viņš jau sen pirms šī vakara bija teicis Rūtai. — Kāpēc nav atļauts runāt par profesionāliem tematiem? Kālab tad cilvēkiem jāsanāk kopā, ja tie nedrīkst sevi parādīt no labās puses? Bet la­bākais cilvēkā ir tas, kas viņu visvairāk interesē, kas ir viņa specialitāte, kam viņš veltījis visu savu dzīvi, par ko domā un pat sapņo dienām un naktīm. Iedomājies, ka misters Batlers, sekojot sabiedrības etiķetei, pēkšņi sāktu klāstīt savus uzskatus par Polu Verlēnu, vācu drāmu vai d'Anuncio romāniem! Mēs aiz garlaicības nomirtu. Ja man, piemēram, jāklausās misterā Batlerā, tad labāk lai viņš runā par savu jurisprudenci. Galu galā šī sfēra viņā ir tā labākā. Dzīve ir tik īsa, un man vienmēr gribas gūt no cilvēkiem labāko, kas viņos ir.

— Tomēr, — Rūta iebilda, — ir tādi jautājumi, kas vienādi interesē visus.

— Nē, tu maldies, — Mārtiņš savukārt iebilda. — Katrs cilvēks un katra sabiedrības grupa vienmēr atdarina tos, kam ir augstāks stāvoklis. Un kam ir visaugstākais stā­voklis sabiedrībā? Dīkdieņiem, bagātajiem dīkdieņiem. Vi­ņiem nav ne mazākās sajēgas par lietām, kas zināmas cilvēkiem, kuri ar kaut ko nodarbojas. Tādiem, protams, ir garlaicīgi klausīties šādās sarunās, tāpēc viņi paziņo, ka tie ir profesionāli jautājumi, kurus sabiedrībā risināt nav pieklājīgi. Un viņi arī nosaka, par ko drīkst runāt sabiedrībā, proti, par nesenajām operas izrādēm, par jau­nākajiem romāniem, kāršu spēli, biljardu, kokteiļiem, auto­mobiļiem, zirgu apskatēm, foreļu zveju, tunču zveju, me­dībām, burāšanu un tā tālāk, — tas ir, ievēro, par lietām, par ko šiem dīkdieņiem parasti ir sajēga. Patiesību sa­kot, tās ir profesionālas dīkdieņu sarunas. Un vissmieklī­gākais ir tas, ka izglītoti cilvēki vai tādi, kas sevi tur par izglītotiem, šai ziņā pakļaujas šo muļķu un dīkdieņu uzskatiem. Par sevi varu teikt, ka man noteikti gribas gūt no cilvēkiem vislabāko, sauciet to par profesionālam sarunām, vulgaritāti — vai kā jums tīk.

Taču Rūta to nesaprata. Mārtiņa uzbrukumi vispāratzī­tajam viņai vienmēr likās tikai tīša ietiepība.

Lai vai kā, bet Mārtiņš ietekmēja profesoru Koldvelu ar savu nopietnību un izaicināja viņu runāt par viņam tuviem tematiem. Rūta, piegājusi pie viņiem, dzirdēja Mārtiņu sakām:

— Jūs taču Kalifornijas universitāte droši vien neuz­drīkstaties sludināt tādas ķecerības?

Profesors Koldvels paraustīja plecus.

— Es esmu kārtīgs nodokļu maksātājs un lojāls poli­tiķis. Sakramento mūs ieceļ, un mums jāklanās Sakra- mento, jāklanās štata pārvaldei, partijas presei un pat abu partiju presei.

— Jā, tas ir skaidrs; bet kā jūs pats raugāties uz to? Droši vien jūtaties kā zivs uz sauszemes? — Mārtiņš tin­cināja.

— Universitātes dīķī neatradīsies daudz tādu kā es. Reizēm man šķiet, es tiešām esmu zivs, kas izmesta uz sauszemes, un sāku domāt, ka labāk un brīvāk justos kaut kur Parīzē kādā nomaļā latīņu kvartāla krodziņā, kur salasās bohēmieši un kur dzer lētu sarkanvīnu. Es pusdienotu lētos restorānos un izteiktu ārkārtīgi pārdro­šus uzskatus par visu pasaules iekārtojumu. Tiešām — man dažkārt liekas, es pēc dabas esmu radikālis. Tomēr ir tik daudz jautājumu, par kuriem nebūt neesmu pārliecināts. Es k|ūstu bijīgs, kad saduros vaigu vaigā ar savām cilvēciskām vājībām, tas mani vienmēr kavē aptvert visus faktorus kādā problēmā — cilvēciskā, vitālā prob­lēmā.

Un, klausoties viņā, Mārtiņam neviļus ienāca prātā «Dziesma par pasātvēju»:

Dienas vidū esmu straujš,

Bet, kad mēness starus auž,

Buras piepūst man prieks.

Gandrīz dungojot dziesmas vārdus, Mārtiņš skatījās uz profesoru un atklāja, ka Koldvelam ir kaut kas kopējs ar ziemeļaustrumu pasātu, vēsu, spēcīgu un pastāvīgu. Viņš bija rāms un paļāvīgs, tomēr viņā jautās arī kaut kas mulsinošs. Mārtiņam šķita, ka profesors droši vien nekad neizsaka savas domas līdz galam, gluži tāpat kā ziemeļaustrumu pasāts nekad nepūš no visa spēka, bet vienmēr atstāj sev aiztaupi, ko gan nekad neizlieto. Mār­tiņa iztēle, kā vienmēr, bija spilgta. Viņa smadzenes bija it kā milzīga atmiņu un izdomu glabātava, vienmēr at­klāta un pieejama. Lai notiktu kas notikdams, Mārtiņš acumirklī uzgāja šai noliktavā kaut ko līdzīgu vai pavi­sam pretēju un tūlīt ietvēra to gleznainā vīzijā. Tas no­risa pilnīgi neapzināti, un katru reālās dzīves notikumu pa­stāvīgi pavadīja iztēles radītas ainas. Tāpat kā toreiz greizsirdības ledainā zaiga Rūtas acīs lika atcerēties vie­suļvētru mēness naktī, tā tagad profesors Koldvels uz­būra okeāna ainavu: ziemeļaustrumu pasāta dzīti, pār saulrietā purpursārto jūru traucas baltkrēpju viļņi; tā ik mirkli acu priekšā uzplaiksnīja dažādas vīzijas, kas nebūt netraucēja domas, bet, tieši otrādi, palīdzēja tās risināt. Šīs vīzijas bija atbalsis no visa, ko Mārtiņš reiz pār­dzīvojis, redzējis un lasījis grāmatās, un tās arvien, gan nomodā, gan miegā, drūzmējās viņa galvā.

Un šobrīd, klausoties profesora Koldvela plūstošajā va­lodā, gudra, izglītota cilvēka valodā, Mārtiņš neviļus at­cerējās savu pagātni. Viņš redzēja sevi agrā jaunībā — īsts huligāns, uz vienas auss pasista cieta salmenīca, mu­gurā divrindu svārki, gaita zvalstīga —, viņa ideāls tad bija darīt tik daudz negantību, cik pieļāva policija. Mār­tiņš nemēģināja kaut ko slēpt vai mīkstināt. Jā, kādu savas dzīves posmu viņš bija parasts huligāns, vadīja bandu, kura mūžīgi karoja ar policiju un terorizēja strād­nieku kvartāla krietnos namsaimniekus. Tagad viņa ideāls bija pārveidojies. Viņš pavērās apkārt uz labi audzinā­tājiem un labi ģērbtajiem vīriešiem un sievietēm, elpoja izsmalcinātas kultūras atmosfēru un vienlaikus redzeja savu agrīnās jaunības rēgu, ar cietu salmenīcu galva un divrindu svārkiem mugurā, gāzelēdamies nākam šurp pa viesistabas paklāju. Taču šis huligānu bandas_ vadonis bija pārtapis par to Mārtiņu Idenu, kas tagad sēž mīksta atzveltnī un sarunājas ar universitātes profesoru.